Literatūra

Tematiski Hertas Milleres romāni un dzejoļi cieši saistīti ar viņas dzimtenes Rumānijas diktatorisko pagātni. Literāri tie dzīvo no rakstnieces dzimtās vācu valodas poēzijas. 2009. gada 10. decembrī autore saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Herta Millere ir ieradusi dzīvot kādā no māju augšējiem stāviem. Pat šodien Berlīnē-Frīdenavā 1953. gadā Rumānijas Nickidorfā vāciski runājošo Banatas švābu ģimenē dzimusī autore ievēro šo pasargājošo rituālu. Tas radies laikā, kad slepenais dienests Securitate ieradās mājās pie aizdomās turētajiem, lai pārmeklētu viņu personiskās mantas vai nogalinātu diktatora Nikolaje Čaušesku kritiķus.

„Mēs esam tuvu, laika nav daudz“

Pat pēc pārcelšanās uz Vācijas Federatīvo Republiku 1987. gadā Millere un viņas toreizējais vīrs Rihards Vāgners saņēma nāves draudus pa telefonu, arī vēl pēc Čaušesku krišanas. „Mēs esam tuvu, laika nav daudz,” skanēja vēstījumi, „izbeidziet, ja jums dārga dzīvība.” Toreiz Federālais izlūkošanas dienests viņai ieteica vairs naktīs nestaigāt parkos, nekad neiet dzīvoklī pie nepazīstamiem un „nekad nedzīvot pirmajā stāvā".

Kaut arī tagad Millere anonīmus draudu zvanus vairs nesaņem, pagātnes ēnas joprojām ir līdzās. „Augstāk par jebkuru sienu izaug neuzticēšanās,” vēl 2009. gadā teikts romānā Atemschaukel (Elpas šūpoles, 2009), kas valsts teroram vēlreiz pretstata poētiskas valodas melanholisko skaistumu.

Terora visuresamība

Ja literāri Millere arī dzīvo savas valodas augstumos, tad tematiski viņa iekārtojusies diktatūru tumšajos pagrabos. Patiesi, totalitārisma šausmas viņu vajājušas jau no bērna kājas. Rakstnieces tēvs bija izbijis SS loceklis, no kura dusmu uzliesmojumiem viņa baidījās; māti kā vienu no 80000 etnisko vāciešu („Volksdeutsche“) aizsūtīja spaidu darbos uz padomju darba nometni. Pat savu vārdu Millere dabūjusi no kādas mātes draudzenes, kura gulagā nomira bada nāvē.

Kā ģimnāziste Millere bija režīmu kritizējošās autoru grupas „Banat” neoficiāla locekle. 1979. gadā, atsakoties kļūt par Securitate ziņotāju, viņa zaudēja tulkotājas darbu mašīnu fabrikā. Rakstīt viņa sāka, „kad vairs nezināju, kā citādi sev palīdzēt, kad mahinācijas pret mani kļuva aizvien neizturamākas”. Viņas debijas romāns Niederungen (Ieplakas, 1982) par Banatas švābu drūmo ciema dzīvi drīkstēja iznākt tikai cenzētā versijā un tautiešu vidū atnesa autorei savējo apgānītājas reputāciju.

Pratināšanu nomocīta un privāti „iedzīta vientulībā”, Millere 1987. gadā ar diviem koferiem traktorā pameta Rumāniju, lai dotos Rietumvācijas virzienā. Tomēr apvainojumi nebeidzās. „Viņas grāmatas vajadzētu sadedzināt un viņu pašu iemest cietumā,” bija rakstīts kādā vēstulē.

Vēstures brūces, stāstu brīnumi

Piecpadsmit gadus Čaušesku rokaspuiši un viņu sekotāji „padarīja mani par cilvēkmedību mērķi”, 2003. gadā Millere rezumējoši rakstīs savā eseju krājumā Der König verneigt sich und tötet (Karalis paklanās un nogalina) – pieredze, kas viņu neizbēgami ietekmējusi. To var pasniegt kā pretargumentu kritiķiem, kuri atkal un atkal aicināja ar kādu romānu par tagadni beidzot atzīt savu jauno dzimteni Vāciju.

Nāves nometņu nežēlība, valsts aparāta korumpētība, spīdzināšanas un slepkavības, indivīda traumēšana līdz vājprātam neierobežota despotisma apstākļos – līdz pat mūsdienām tas ir asinssarkanais pavediens, kas caurvij visu Milleres bezilūziju, valodiski skaisto daiļradi, sākot ar stāstu Der Mensch ist ein großer Fasan auf der Welt (Cilvēks pasaulē ir liels fazāns, 1986) un romāniem Der Fuchs war damals schon der Jäger (Lapsa jau toreiz bija mednieks, 1992) vai Heute wär ich mir lieber nicht begegnet (Šodien es sevi labāk nebūtu satikusi, 1997), līdz pat aktuālajam Atemschaukel (Elpas šūpoles).

Izgriezt un ielīmēt

Valoda, ar kuras palīdzību Millere mēģina uzveikt šausmas, sniedzas līdz ekstrēmi liriskam pārspīlējumam. Bijušais kultūras valsts ministrs Mihaels Naumans (SPD) reiz to nosauca par „ticību rakstītā vārda atbrīvojošajai burvībai”. Milleres grāmatas esot pilnas „savādiem, senlaicīgiem vārdiem kā ceļojumu pasēs”. Kas vairs neuzticas oficiālajai aparāta valodai, tam jāļauj šausmām runāt citā, iespējams, arī senatnīgā valodā.

Nekur citur tas neparādās tik uzkrītoši kā Milleres sirreāli groteskajā, divdomīgajā avīžizgriezumu poēzijā – dzejoļu krājumu Im Haarknoten wohnt eine Dame (Matu mezglā dzīvo dāma, 2001) un Die blassen Herren mit den Mokkatassen (Bālie kungi ar mokas tasēm, 2005) kolāžās, kas sastāv no izgrieztiem un no jauna kopā salīmētiem avīžu vārdiem. Šeit atsevišķo izgriezumu naivā dabas idille tiek iznīcināta ar vienu valsts terora spalvas vilcienu. „Spalvu mājā dzīvo gailis,” teikts vienā no dzejoļiem, „zaķis dzīvo kažoka mājā / ūdensmājā ezers / stūra mājā – patruļa / nogrūž kādu no balkona tur / pāri plūškokam / un atkal tā bija pašnāvība.” („Im Federhaus wohnt ein Hahn / ein Hase wohnt im Fellhaus / im Wasserhaus ein See / im Eckhaus – die Patrouille / stößt einen vom Balkon dort / über dem Hollunder / dann war es wieder Selbstmord.”)

Pagātnes rēgi nepazūd

Arī romāna Atemschaukel (Elpas šūpoles) nodaļu mozaīku caurauž lirisku vārdu spēks. Tādi vārdu savienojumi ir „ādas un kaulu laiks” („Hautundknochenzeit“), „dienasgaismas indēšana” („Tageslichtvergiftung“) vai „badaeņģelis” („Hungerengel“) – jaunvārds, ko ieviesis Georga Bīhnera prēmijas laureāts Oskars Pastiors, kurš tāpat kā Milleres māte piecus gadus pavadīja darba nometnē Ukrainā. Šo grāmatu autore bija iecerējusi rakstīt kopā ar viņu, līdz Pastiora nāve 2006. gadā deva projektam jaunu virzību.

Romānā Atemschaukel literatūra veido pašu eksistences pamatu: kad septiņpadsmitgadīgais Rumānijas vācietis Leopolds Aubergs Staļina laikā tiek nosūtīts uz gulagu spaidu darbos izdedžu šahtā, viņš savu niecīgo iedzīvi sakravā par koferi pārveidotā gramofona kastē – „Faustu audekla vākos, Zaratustru, plāno Veinhēberu un astoņu gadsimtu lirikas krājumu". Un atkal tā ir privātā valoda, kas dienišķo baiļu, nepārvaramā bada un pastāvīgā spēku izsīkuma sajaukumam piešķir poētisku, bet nekādā ziņā ne mierinošu seju: ”Es ēdīšu īsu miegu”.

„Izstumto ainavas“

Pēc atbrīvošanas romāna Atemschaukel varonis ir „ieslodzīts sevī un izraidīts no sevis”. Vecmāmiņas teiktie vārdi, kas svarīgi izdzīvošanai, – „Es zinu, ka tu atgriezīsies“ – nespēj novērst atsvešināšanos no ģimenes. Lai arī turpmāk spētu izdzīvot, izdzīvojušajiem – tā domā Millere – pastāvīgi jāmeklē iespējas, rakstot vērsties pret pagājušo. Nobela prēmijas komitejas slavētā „izstumto ainava” sakņojas šajā domā. Visticamāk, arī nākamā Hertas Milleres grāmata nokāps Rumānijas diktatoriskajā vēsturē. Un autore droši vien turpinās dzīvot māju augšējos stāvos.