Mūzika

Vācu džezs ir daudzveidīgs. Reti kurai citai Eiropas nacionālajai džeza skatuvei piemīt tāda stilu, tradīciju un tehniku dažādība. No blūza, bugi un diksilenda līdz svingam, bebopam un kūldžezam, kā arī džezrokam, frīdžezam un dažādiem džeza un jaunās mūzikas, pasaules mūzikas, hiphopa, ambienta, folkloras un popmūzikas sajaukumiem – gandrīz visi improvizējošās mūzikas paveidi var priecāties par plašu bāzi.

Džezu spēlē daudz un galvenokārt „dzīvajā” - gan jauni augstskolu absolventi, gan vecie džeza buki. Tam ir plaša un pieredzējusi publika, raiba un notikumiem bagāta vēsture, kas, pateicoties federālajai politiskajai sistēmai, līdz pat mūsdienām uzrāda daudzas un dažādas reģionālās iezīmes, kā arī mākslinieciskā dinamika, kas laikā kopš mūra krišanas aizvien vairāk tiek pamanīta un novērtēta arī starptautiskā mērogā. Īsāk sakot, džezam no Vācijas un Vācijā mūsdienās ir sava identitāte, kas veidojusies gan vēstures, gan izglītības iespēju, gan koncertu un klubu kultūras un politiski reģionālā iedalījuma strukturālās specifikas rezultātā.

Dalīta pagātne, kopīga tagadne

Vācija ir federāla valsts, kas četrus gadu desmitus bija sadalīta divās politiskajās sistēmās. Rietumos pēc emancipācijas no amerikāņu paraugiem vēlākais kopš sešdesmito gadu beigām attīstību noteica balanss starp tradīciju apšaubīšanu un konservatīvismu. Pēc 1970. gada, pateicoties dominējošajai ietekmei no Vupertāles džeza aprindām, kas pulcējās ap tādiem mūziķiem kā saksofonistu Pēteru Brecmani, frīdžezs šķita esam labākās pozīcijās nekā citi stila novirzieni, tomēr kopumā rietumvācu džezam bija raksturīgs plašs izteiksmes formu spektrs, kas sniedzās no Alberta Mangelsdorfa eksperimentiem līdz Klausa Doldingera džezrokam.

Klaus Doldinger's Passport

Uranus, 1971 Avots: www.youtube.com MP3/Flash

VDR mūziķi gāja paši savu ceļu spriedzes laukā starp valsts kontroli un māksliniecisko identitāti. Daži no viņiem kā, piemēram, pianists Ulrihs Gumperts līdzās frīdžezam attīstīja nacionālu stilu kokteili no tautasdziesmas, strādnieku dziesmas un sakšu baroka, kam pēc mūra krišanas gan nebija daudz atdarinātāju. Turpretī jau pirms 1989. gada, neraugoties uz politiskajām robežām, bija daudz auglīgu kontaktu starp abu vācu valstu džeza aprindām, piemēram, festivālos un turnejās, kas pēc atkalapvienošanās atviegloja abu džeza scēnu saliedēšanos.

Strukturālas īpatnības

Vācu džeza kvalitāti nodrošina blīvs, visu valsti aptverošs institūciju, aktivitāšu un atbalsta pasākumu tīkls. Būtisku lomu tajā spēlē radio. Vācijas Raidorganizāciju darba grupa (ARD), pateicoties savām reģionālajām stacijām, spēj pievērst uzmanību ne tikai atsevišķiem džeza centriem, bet, veicot ierakstus un atbalstot festivālus un klubus, arī stiprināt un sekmēt mūzikas dzīvi, kā arī veidot plašus muzikālo notikumu arhīvus.

Turklāt blīvs džeza festivālu tīkls garantē vācu džeza mūziķu un ārzemju mākslinieku kontaktus. Te fokuss sniedzas no Dixieland Festival Drēzdenē līdz Total Music Meeting Berlīnē, kas veltīts brīvajai improvizācijai, un MoersFestival, kas piesaista jaunas roka, pasaules mūzikas un elektronikas tendences. Arī džeza mūziķu izglītošanās iespējas Vācijā ir daudzveidīgas un diferencētas. Mūsdienās 18 mūzikas augstskolas un konservatorijas piedāvā džeza studiju programmas visās Vācijas federālajās zemēs. Vietējā un skolas mērogā tiek daudz strādāts pie tā, lai topošajiem mūziķiem jau bērnībā būtu iespēja iepazīties ar džezu.

Pasaules impulsi

Galu galā džezu Vācijā ietekmē arī citu valstu mūziķi, kuru muzikālā pieredze sniedz jaunus impulsus mūziķiem no Flensburgas līdz Garmišai. Džeza variāciju plašums un potenciālā bezgalība, un ar to saistītā spēlētāju, rīkotāju, mediju un publikas atvērtība ir faktori, kas Vāciju padara par atraktīvu vietu mūziķiem no visas pasaules.

Rabih Abou-Khalil Group

Live at Porgy & Bess Avots: www.youtube.com MP3/Flash

Aki Takase, Vladislavs Sendeckis, Deivids Frīdmans, Kalle Kalima vai Rabi Abu-Halils ir tikai daži no daudziem korifejiem, kas ar saviem projektiem un grupām Vācijas mūziķiem sniedz starptautiskus impulsus.

Reģionālie centri

Katrai vietai, kur spēlē džezu, ir savas stilistiskās īpatnības. Frankfurti ietekmējusi Alberta Mangelsdorfa un Heinca Zauera avangarda skola. Hamburgu uzskata par modernā meinstrīma galvaspilsētu, Hannoverē savu citadeli bija atradis acid jazz. Veilheima Bavārijā pazīstama ar savu postroka un avangarda džeza sintēzi, Vupertāle ir frīdžeza sinonīms. Berlīne un Ķelne saistās ar dažādu džeza stilu pārpilnību, tomēr visi šie iedalījumi ir tikai izejas punkti sākotnējai orientācijai.

Galvenokārt Berlīnē pēdējos gados ir izveidojusies starptautiska scēna, kas, pārkāpjot visas stilu, žanru un paaudžu robežas, ar subkultūras šarmu un reizē kosmopolītisku patstāvību nosaka standartus un kurai nav jākaunas par starptautisku salīdzinājumu ar Ņujorku un Londonu. Tādēļ „Jazz - made in Germany“ ir kaut kas vairāk par vienkāršu firmas zīmi. Tā kopš seniem laikiem ir arī izvēle, iespēja un perspektīva.