Deja

2009. gada jūnijā, vien 68 gadu vecumā, no vēža mira Vācijas visslavenākā horeogrāfe. Kopš 1973. gada Pīna Bauša vadīja Vupertāles dejas teātri, ar ko kopā kļuva pasaulslavena.

Protams, mēs visi zinājām, ka viņas dzīvesveids nebija tas veselīgākais. Teikums no viņas uzveduma Walzer/Valsis: „Vēl vienu vīniņu un vēl vienu cigaretīti – bet uz mājām vēl nē” diemžēl bija arī Pīnas Baušas dzīves moto. Viņa nevarēja atmest smēķēšanu, par to, ka viņa nakti labprāt pārvērta dienā, liecina ne tikai vakars Bombejā, kad smalkais Oberoi Hotel horeogrāfei un viņas svītai ilgi pēc pusnakts atvēra savu sen slēgto bāru. Taču kad pēc sava jaunākā uzveduma pirmizrādes viņa kopā ar dejotājiem pieņēma skatītāju aplausus, viņa izskatījās kā vienmēr, ne mazāko aizdomu, ka pēc dažām dienām viņa varētu zaudēt cīņā ar vēzi.

Ne tikai viņas fanus Vācijā, visu dejas pasauli pārņēma šoka sastingums. Gadu desmitiem ilgi viņa visā pasaulē bija bijusi jaunās dejas izkārtne, viņas priekšnesumi tikai acumirklīgi izpirkti ikvienā vietā uz pasaules un iegādāties biļetes bija gandrīz neiespējami. Viņas estētiskā ietekme bija neizmērojama, to rāda neskaitāmi dejas uzvedumi starp Adelaidi un Riodežaneiro, Toronto un Tokiju. Viņa ir lauzusies uz priekšu pat tur, kur nekad nebija viesojusies – viņas video tika nodoti no rokas rokā. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī Pīna Bauša izmainīja dejas pasauli tik lielā mērā, kā to nav izdevies nevienam citam.

Jauns ģēnijs

Viņai tas bija ielikts jau šūpulī. Viesi viņas vecāku krogā Zolingenē ievēroja, ka mazā Filipīne kustējās „kā čūskcilvēks“. Tā vecāki aizsūtīja viņu uz bērnu baleta skolu. 15 gadu vecumā viņa tika uzņemta Esenes Folkwang augstskolas dejas nodaļā, kļūdama par talantīgāko studenti, kāda tur jebkad bijusi. Pēc Ņujorkā pavadītiem gadiem, kuru laikā viņa sevī uzsūca visu jauno, kas tur bija redzams, viņa pieņēma skolotājas darbu Esenē, dejoja jaundibinātajā Kurta Joosa Folkwang baletā, un kad viņai tur palika par garlaicīgu, pati ķērās pie horeogrāfiju veidošanas.

1973. gadā Arno Vīstenhēfers (Arno Wüstenhöfer) piedāvāja viņai vadīt Vupertāles baletu. Kopš tā laika viņa nekad vairs ilgstoši nepameta Vupertāli, nekad neplānoja gadiem uz priekšu, bet vienmēr darīja to, kas bija nepieciešams dotajā mirklī. Tomēr viņas karjeras attīstība bija pārsteidzoši taisna. Drīz viena viņa bija pārsniegusi visas laikmetīgās dejas robežas, nojaukusi visus žogus un pa jaunam definējusi dejas jēdzienu. Turpmāk Pīnas Baušas vārds pārstāvēja atbrīvotā ķermeņa un atbrīvotā gara teātri, humanitātes dejas teātri, kas bija mīlestības, maiguma un partneru savstarpējās uzticēšanās un jaunas, ar vārdiem un dziesmām bagātinātas, dejiskās valodas meklējumos.

Vīriešu pasaules uzlabošana

Sava Vupertāles laika sākumā viņa veidoja horeogrāfijas dažiem īsiem uzvedumiem, tostarp savai grandiozajai Stravinska interpretācijai Sacre du printemps/Svētpavasaris un abām Gluka operām Ifigēnija Taurīdā un Orfejs un Eiridīke – brīnišķīgiem uzvedumiem tradicionālā modernās dejas manierē. Līgumu ar tradīcijām viņa uzteica vien 1976. gada vasarā ar horeogrāfiju Brehta un Veila uzvedumam Septiņi nāves grēki, kas centās ne vairāk, ne mazāk, kā panākt uzlabojumus šajā vīriešu pasaulē. Pārdroši līdzsvarojot deju, teātri un šovbiznesu, horeogrāfe izmantoja savas publikas vēlmi pēc izklaides, tā dēļ ne par mata tiesu neatsakoties no saviem mērķiem un centieniem.

Praktiski visi horeogrāfes uzvedumi runā tikai par cilvēciskās eksistences būtiskākajiem jautājumiem un nepielūdzami liek publikai veidot savu nostāju šajos jautājumos, tikai vecākos gados radītie maigākie vēlīnie darbi mazliet novirzās no šīs stingrības. Būtisks dzinulis ir bailes – arī pašai no savas neveiksmes. Taču stiprāka par bailēm ir vēlme būt mīlētai. No šo abu izjūtu pretrunīguma veidojas Baušas uzvedumu konflikti un arī komika. Soļi, kustības viņai nekad nav bijis svarīgākais, viņu nekad nav interesējis „kā cilvēki kustas, bet gan kas viņus aizkustina”. Pēc tam, kad horeogrāfe 1978. gadā Bohumā ar dejotājiem un aktieriem bija strādājusi pie Šekspīra Makbeta versijas, viņa darbu pie katra jauna uzveduma sāka ar jautājumiem. Jautājumi provocēja dejotāju atbildes – verbālas un dejiskas. No tām attīstījās teatrālas un dejiskas ainas, kuras horeogrāfe tad savienoja lielākā veselumā.

Kopš 80. gadu vidus Baušas tēmas arvien paplašinājās, aptverot arvien vairāk un vairāk vides aizsardzības tēmas. Kopā ar saviem dejotājiem viņa meklēja jaunus iespaidus tālumā: Romā un Madridē, Amerikā, Japānā un Indijā, Brazīlijā un, visbeidzot, Čīlē. Ziņa par viņas nāvi ansambli, kas šobrīd turpina pastāvēt, pārsteidza Breslavā, abas nākamās sezonas ir pilnībā saplānotas. Taču tas, kas 2009./2010. gada sezonā vēl daudzsološi bija pieteikts kā Jauns uzvedums 2010, diemžēl paliks nekad nepiepildīts solījums.