Bērziņš: Es teiktu, ka, mainoties laikiem, man grāmatas ir tik ļoti mainījušās, gan pēc valodas, kādā tās rakstītas, gan pēc satura... Man šķiet, ka vienīgais, kas ir palicis-jebkurā dzīves brīdī ir vērts lasīt pasakas. Viss pārējais ir mainīgs. Kad sāku strādāt bankā, es biju spiests ļoti īsā laikā apgūt angļu valodu. Vairāk nekā desmit gadus bankā gandrīz viss bija angļu valodā un, protams, tas bija saistīts galvenokārt ar ekonomiskām tēmām. Pēc tam, kad beidzu strādāt bankā, atkal sāku atcerēties vācu valodu. Es kļuvu par lasītāju šeit pat Gētes institūta bibliotēkā. Kad es nokļuvu šajā mājā, es atkal pārslēdzos uz angļu valodu. Bet tajā brīdī es lasīju Lārsona grāmatu, man liekas, tā bija „Meitene ar pūķa tetovējumu”. Kad tie nervi ir saspringti, tad prasās paņemt kaut ko no pavisam citas tēmas un, vēlams, citā valodā. Tas mani vislabāk pārslēdz. Bet, ka es lasītu tikai kaut ko vienu – tā nekad nav bijis. Faktiski tas arī ir saistīts ar izglītību. Jo sevišķi, kad sāku Saeimā darboties, tur bija visi šie jautājumi, kas bija saistīti ar stratēģisko plānošanu, ar budžeta veidošanu, migrāciju, un tad es lasīju Gētes bibliotēkā... Tur ir tīri laba grāmatu atlase, viņi par mums rūpējas, tikai mēs par sevi nerūpējamies. Es nupat izlasīju tādu kā Vācijas atkalapvienošanās divdesmit gadu bilanci. Un sevišķi par to, kā tur tika darīts ar privatizāciju. Būtībā, ja mēs būtu bijuši gudrāki un tālredzīgāki, mēs varējām palasīt, kā viņi to bija izdarījuši.
Tā ar tām grāmatām. Man tās ir tik dažādas, un man mājās ir tāds jukums, ka... Kurā brīdī vajag, es to arī ņemu. Jebkurā valodā. Protams, daudz par maz man ir krievu valoda – aizgājusi, un tagad, kad vajag precīzi parunāt...
„Rīgas Laiks“, 2011. gada oktobris
"Kā domāju, tā arī rīkojos". Ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu sarunājas Ieva Lešinska un Uldis Tīrons.
Var teikt, ka Rīgai paveicies, ka personiskajā dzīvē noslēgtā rakstniece 12. aprīlī (Mazajā Ģildē) šeit viesosies ar lasījumu …. Milleres grāmatas un dzīvesstāsts ir liecinājums valodas dziedinošajam spēkam, kas pamazām ļāvis sadzietēt likteņa un vēstures cirstās brūces. Kas palīdzējis nemitīgā iekšējā cīņā ar vajāšanas un trimdas sajūtām. Tomēr romāna „Elpas šūpoles“ autore, kura Vācijā joprojām izvēlas dzīvot namu augšējos stāvos, brīdina: „Augstāk par jebkuru sienu izaug neuzticēšanās“.
Nora Ikstena, 08.04.2011., "Diena"
„Elpas šūpoles“ – Herta Milleres autorlasījuma pieteikums
Raksta pilna versija pieejama laikraksta abonementiem.
Citas atsauksmes presē par rakstnieces Hertas Milleres viesošanos Rīgā
Šobrīd valodu intensīvi apgūst medicīnas darbinieki – gan ārsti, gan sanitāri, šiem cilvēkiem vairumā gadījumu jau ir sarunāts darbs Vācijas ārstnieciskajās iestādēs.
Dace Skreija, 09.03.2011., "Dienas Bizness"
„Vācu valoda atkal modē” – par vācu valodas apgūšanu, lai piemērotos darba tirgus vajadzībām Vācijā
“Visādus „avatarus“ var skatīties arī mobilajā, bet lentē uzņemtas filmas jāskatās uz lielā ekrāna. Un klasiku - kategoriski,“ pārliecināts Normunds Naumanis.
Kas, tavuprāt, ir kinolektorija šarms? Nostaļģija?
Nē, tā nav nostaļģija. Drīzāk baisa apzināšanās, ka daudzi cilvēki nav redzējuši izcilus, reizēm ģeniālus „kultūras pieminekļus“ - filmas, kas satura un kinovalodas ziņā reiz spēlējušas milzīgu lomu - mainījušas, nebaidos šo patospilno vārdu, cilvēku dzīvi un pat vēstures gaitu. Taču tas ir arī likumsakarīgi - kur lai cilvēki par šīm filmām uzzina vai noskatās - mums taču Rīgā nav sinematēkas, pat pieklājīga kinofonda nav.
……
Kāpēc mēs neddrīkstam nezināt Fasbinderu, vācu kino un filmu Lilī Marlēna?
Ir vismaz divi iemesli. Fasbinders ir provokāciju ģēnijs – neviens cits režisors savā īsajā mūžā nav radījis tik daudz (42 filmas 11 gados!) darbu, kas stāsta par īstenajām civilizācijas varonēm - sievietēm. Pilnīgi visas Fasbindera filmas ir alternatīva Eiropas vēsture.
Undīne Adamaite, „Diena“, 08.02.2011
Intervija ar kinokritiķi Normundu Naumani par kinolektoriju "Tas, ko Tu nedrīksti nezināt" un filmu „Lilī Marlēna”.
