Kādi tikumi!
Matiass Kolbs
Homoseksuāļu nīdēji Austrumeiropā geju parādes dalībniekus apmētā ar mēsliem
Lepnuma pilns zēns augsti izslējis kartona plakātu. Viņam ir tikai astoņi gadi un viņš jau piedalās demonstrācijā. Viņam līdzās soļo māte un mazā māsa. Rīgas vecpilsētā visur izlīmētas uzlīmes, arī uz mazā zēna nestā plakāta. Uzlīmē rakstīts: „Homoseksualitāte ir amorāla,” un zemāk rotājas sarkana aizlieguma zīme, kas attēlo divus piktogrammas cilvēciņus stilizētā anālā dzimumaktā.
Zēns kopā ar aptuveni 200 citiem aktīvistiem piedalījās demonstrācijā pret „Geju parādi” Latvijas galvaspilsētā. Parāde notika 3. jūnijā pastiprināta drošības nodrošinājuma apstākļos – uz katru no 500 parādes dalībniekiem bija 2 policisti, kā rezultātā viss noritēja miermīlīgi. Pirms gada radikālie pretinieki un nacionālisti gejus un lesbietes bija apmētājuši ar olām, akmeņiem un maisiņiem, kas pildīti ar izkārnījumiem. Ainas, kas līdzīgā veidā norisinājās arī Bukarestē, Sofijā un Maskavā.
Londonā, Berlīnē un Stokholmā turpretī šīs tā dēvētās Kristofera ielas dienas (Christopher Street Day) parādes ir krāsaini ielu svētki 1969. gada 28. jūnija atcerei. Tā ir diena, kad notika sacelšanās pēc policijas iebrukuma kādā Kristofera ielas geju lokālā Ņujorkā. Aizsākās homoseksuāļu emancipācijas kustība.
Robežšķirtne starp Rietumeiropu un jaunajām ES dalībvalstīm visskaidrāk iezīmējas tieši attieksmē pret homoseksualitāti. Piemēram, 2005. gadā Latvijas transporta ministrs Ainārs Šlesers paziņoja, ka „kristīgā zemē kā Latvija nav vietas perversajiem”. Izteikums, kas Rietumeiropā būtu novedis pie amatpersonas atkāpšanās, taču ne Latvijā.
Homofobija Austrumeiropā atklāj kļūdainu demokrātijas izpratni, kurā uzskatu un pulcēšanās brīvība neattiecas uz minoritātēm. Politiķu un baznīcas galvenais arguments – „krietno pilsoņu” vairākums nevēlas redzēt homoseksuāļu gājienu.
Aizspriedumiem ir vesela virkne iemeslu. Aukstā kara laikā šī tēma bija tabu, Padomju Savienībā vīriešu homoseksualitāte pat tika sodīta ar ieslodzījumu līdz pieciem gadiem un tika pielīdzināta pedofīlijai. Baznīcas, gan katoļu un protestantiskās, gan ortodoksās, homoseksualitātē saskatīja draudus ģimenei. Homofobija galvenokārt ir izplatīta modernizācijas zaudētāju vidū, tātad starp tiem cilvēkiem, kas negūst labumu no straujās attīstības.
Pretsvarā tam visur Austrumeiropā ir radušās nevalstiskās organizācijas, kuru locekļi vēlas uzlabot geju un lesbiešu situāciju. Mozaīkas birojam Latvijā drošības apsvērumu dēļ nav zvana pogas norādes pie ieejas durvīm – iekļūt var tikai durvju koda zinātājs. Birojā gaida 40 gadus vecais Māris Sants, viņš vairs neapmeklē Rīgas vecpilsētas kafejnīcas, jo pārāk bieži radikāļi, kas viņu atpazinuši, viņu ir apspļaudījuši un apdraudējuši. Sants jau divpadsmit gadu vecumā saprata, ka ir homoseksuāls, tātad „slims un traks”, kā teica viņa māte. No sākuma viņš visu turēja slepenībā, kļuva par evaņģēliskās baznīcas mācītāju, apprecējās un radīja trīs meitas. Beidzot viņš atklāja patiesību savai ģimenei un slepeni noturēja dievkalpojumus homoseksuāļiem. 2002. gadā viņš tika nodots, baznīca viņa izslēdza. Šodien viņš strādā kā psihoterapeits. Nedēļas nogalēs viņš ar savu draugu dodas uz laukiem, kur viņu neviens nepazīst. Daudzi homoseksuāļi aizsargātu dzīves vietu rod nomaļās lauku mājās.
Regulāras parādes ir būtisks solis situācijas normalizācijas virzienā, uzskata daudzi aktīvisti. Kaut kad pretinieki pārstās protestēt, saka Tomašs Scipula no poļu kampaņas pret homofobiju. „Polijai nav problēmas ar homoseksuāļiem, bet gan problēmas ar seksualitāti vispār,” viņš uzskata. Pārāk maz tiek izglītoti arī heteroseksuāļi.
Slovēnijā un Čehijā viendzimuma partnerība šobrīd ir tikusi legalizēta, Igaunijā un Latvijā šo sabiedrības grupu interešu pārstāvju apvienības tiek uzklausītas ministrijās. Kamēr Polijā, Krievijā, Serbijā un Rumānijā par to nevar būt ne runas. Polis Scipula dažreiz pats sev vaicā, kāpēc viņš regulāri ļauj sevi apmētāt ar olām un nolamāt par perversu, tā vietā lai paliktu anonīms. Taču viņa saka, ka cīnās par augstāku mērķi nekā homoseksuāļu tiesības: „Runa ir par to, lai mūsu sabiedrība kļūtu tolerantāka un demokrātiskāka.”
Publicēts: laikrakstā Die Zeit, 28.06.2007, 18. lpp.
