Vācu kino
Sen nav klājies tik labi, sen nav klājies tik slikti

Režisors Klauss Lemke un filmas „Berlīne varoņiem” aktrise
Režisors Klauss Lemke un filmas „Berlīne varoņiem” aktrise | Foto (fragments): © Klaus Lemke Privatarchiv

Viedokļi par aktuālo situāciju vācu kino ir stipri atšķirīgi. Tas ir tik veselīgs, kā reti kad iepriekš, saka vieni; tas atrodas bezdibeņa malā, apgalvo citi. Olivers Baumgartens iedziļinās abos viedokļos.

Ja vēl pirms astoņiem, deviņiem gadiem kāds vēlējās diskutēt par aktuālo situāciju vācu kino, tad viņš ar zināmu sajūsmu varēja aprakstīt jaunu reālismu, novērot dažādu žanru rašanos un kopumā konstatēt arvien plašāku stilistisko un tematisko daudzveidību. Tagad tas viss pastāv jau vairākus gadus, un jāatzīst, ka attiecībā uz stilistiku un tematiku pašlaik īsti nav saskatāmas jaunas tendences, kas vērstos plašumā. Ja šodien runā par vācu kino, tad runa ir drīzāk par nostiprinātām struktūrām, ar kuru palīdzību kino tiek atbalstīts un uzturēts. Tādēļ pievienosimies šai diskusijai un uzmetīsim skatienu – vai, pareizāk sakot, divus skatienus – vācu kino struktūrām, proti, tiem apstākļiem, kas kino radīšanu padara iespējamu.

Tieši tagad, 2012. gadā, kad aprit piecdesmit gadi kopš Oberhauzenes manifesta un tādējādi arī vācu kino atjaunotnes 20. gs. sešdesmitajos gados, presē par šīm struktūrām lasāms daudz. Ja formulējam vispārināti, tad attiecībā uz mūsdienu situācijas vērtējumu izkristalizējas divi viedokļi: „Vācu kino sen nav klājies tik labi“ un „Vācu kino sen nav klājies tik slikti“. Secīgi paraugoties uz situāciju no abām perspektīvām, attiecīgos viedokļus iespējams atspoguļot ļoti uzskatāmi.

Vācu kino sen nav klājies tik labi

Argumentējot no šādas eiforiskas perspektīvas, vispirms nākas secināt, ka Vācijas kino vide bauda tādu dažādību un bagātību, kādu tā nav pieredzējusi jau daudzus gadu desmitus. Saskaņā ar jaunākajiem Kino atbalsta centra (FFA) datiem par 2011. gadu uz kino ekrāniem nonākušas pavisam 212 vācu filmas, starptautiskus kopražojumus ieskaitot. No tām 132 bija spēlfilmas, bet 80 – dokumentālās filmas. Vācu filmu tirgus daļa bija 21,8%, kas ir labs vidējais rādītājs pēdējo sešu, septiņu gadu laikā.

Taču galvenokārt ir saskatāma milzīga žanru un stilu daudzveidība, kas, bez šaubām, ļauj spriest par vācu kino lielisko stāvokli. Lai gūtu pārskatu par šo daudzveidību, vācu kino piedāvājumu 2011. gadā iedalīsim piecās lielās jomās.

Meinstrīma kino

Raugoties no eiforiskās perspektīvas, var apgalvot, ka labākā veselīgas kino vides pazīme ir funkcionējošs meinstrīms. Un Vācijā šobrīd tiešām ir gan filmzvaigznes, gan tematiskie modeļi veiksmīga meinstrīma nodrošināšanai. Kā piemērus var minēt Tilu Šveigeru un Matiasu Šveighēferu, kurus ar pilnām tiesībām var dēvēt par populārām filmzvaigznēm. Starp 2011. gada desmit skatītākajām vācu filmām četras ir ar Šveigera/Šveighēfera piedalīšanos. Topa augšgalā ir Tila Šveigera Kokowääh (4,3 miljoni skatītāju), kam seko Šveighēfera What a Man (1,8 miljoni skatītāju). Nākamās vietas ieņem Männerherzen 2 (Vīriešu sirdis 2, ar Tila Šveigera piedalīšanos) und Rubbeldiekatz (Iemīlējusies sieviete, ar Matiasa Šveighēfera piedalīšanos), kas katra pulcējusi vairāk nekā miljonu skatītāju.

Visas šīs filmas ir komēdijas, kurās runa ir par klasiskajām dzimumu lomām un to izzušanu. Tās aplūko tradicionālo vīrišķības atribūtu paliekas, un to komiskums rodas no šo atribūtu sadursmes ar moderno pasauli. Starp citu, ar to šīs komēdijas krasi atšķiras no vēl deviņdesmitajos gados tik veiksmīgajām romantiskajām komēdijām, kurās runa bija par to, kā kopā saiet šķietami nesavienojamais – vīrietis un sieviete. Deviņdesmito gadu romantiskās komēdijas galvenokārt bija reakcija uz VDR un VFR apvienošanos. Savukārt mūsdienu veiksmīgajās komēdijās runa vairs nav par kopdzīves grūtībām, bet gan par grūtībām sadzīvot ar sevi pašu.

Vēl viens pierādījums funkcionējošam meinstrīmam ir ļoti veiksmīgās vācu filmas bērniem. 2011. gadā to vidū bija Lauras Stern (Lauras zvaigzne), Hexe Lilli (Raganiņa Lilija), Prinzessin Lillifee (Princese Lillifē), Tom Sawyer (Toms Sojers) un Als der Weihnachtsmann vom Himmel fiel (Kad Ziemassvētku vecītis nokrita no debesīm), kam visām bija salīdzinoši labi panākumi kinoteātros.

Atzītu režisoru art house kino

Art house kino, pateicoties arī starptautiskiem panākumiem, pašlaik veido vācu kino kodolu. Šodien tas var atskatīties uz virkni godalgotu, starptautiski atzītu kino profesionāļu, kuru savdabīgās un nemitīgi producētās filmas ir kļuvušas par nozares firmas zīmi. Tādi režisori kā Andreass Drēzens, Vims Venderss, Toms Tikvers, Hanss Kristians Šmids, Kristians Pecolds, Dominiks Grāfs, Oskars Rēlers, Matiass Glāzners un Fatihs Akins visi ir atraduši savu individuālo formu un valodu, turpina to attīstīt, piedalās nozīmīgākajos festivālos un saņem ievērojamākās balvas.

Jauno autoru kino

Vēl viena nozares stiprā puse ir jaunā filmu veidotāju paaudze. Vācijā ir izcilas kino augstskolas, un līdzās lielajam sešiniekam (Minhenes televīzijas un kino augstskola, Kino un televīzijas augstskola Potsdamā-Bābelsbergā, Vācijas Kino un televīzijas akadēmija Berlīnē, Bādenes-Virtembergas Kino akadēmija, Ķelnes Mediju mākslas augstskola, Ķelnes Starptautiskā kino skola) jau sen pastāv arī daudz citu specializētās izglītības ieguves iespēju visā valstī. Turklāt eksistē daudz atbalsta programmu, sākot no „First Steps Award“ un „Studio Hamburg jauno talantu balvas“ līdz Rietumvācijas Radio un Ziemeļreinas-Vestfālenes Kino un mediju fonda programmai „Six Pack“, kas dažādos veidos sniedz atbalstu jaunajiem autoriem un producentiem, tādējādi ļaujot ievērojamam skaitam debitantu īstenot viņu novatoriskās idejas.

Uz šī pamata ik gadu tiek radīts, iespējams, iepriekš vēl nekad nepieredzēts skaits debijas filmu. 2011. gadā starp tām bija tādas ievērojamas filmas kā Das Lied in mir (režisors – Florians Kosens), Eine Insel namens Udo (Sala vārdā Udo, režisors – Markuss Zērs) un Über uns das All (Virs mums tikai debesis, režisors – Jans Šomburgs) – tātad ļoti atšķirīgi darbi, kuru vienojošais elements ir tas, ka to varoņi meklē identitāti un savu vietu sabiedrībā. No 2011. gada debijas filmām par publikas mīluli kļuva Almanya – Willkommen in Deutschland (Almanya – esiet sveicināti Vācijā!), kuru kinoteātrī noskatījās 1,4 miljoni skatītāju.

Starptautiski kopražojumi

Vēl viens pierādījums tam, ka vācu kino sen nav klājies tik labi, ir lielais tapšanas procesā esošu starptautisko kopražojumu skaits, kas ideālā gadījumā nozarei sniedz uzreiz vairākas priekšrocības. Ja starptautiskie kopražojumi top Vācijā, kino veidotājiem tas ļauj gūt starptautisku pieredzi un nodibināt kontaktus, un arī vietējā infrastruktūra gūst pamatīgu labumu.

Daudzas amerikāņu meinstrīma filmas ir tapušas, pateicoties arī Vācijas Kino atbalsta fonda (DFFF) ieguldījumam, pēdējā laikā tās ir, piemēram, tādas filmas kā Die drei Musketiere (Trīs musketieri), Unknown Identity (Nezināmais) un Anonymous (Autors anonīms). Turklāt Vācijā tiek līdzproducēts arvien vairāk starptautiski veiksmīgu art house filmu, kas kalpo par Vācijas kino nozares vizītkarti pasaules nozīmīgākajos festivālos. Piemēram, 2011. gadā to vidū bija vairāku režisoru jaunās filmas: Aki Kaurismeki Le Havre/Havra, Larsa fon Trīra Melancholia/Melanholija un Romāna Polaņska Der Gott des Gemetzels/Asinspirts.

Dokumentālais kino

Pēdējā nozīmīgā joma plašajā vācu kino piedāvājumā ir dokumentālais kino. Nekad agrāk tas nav bijis tiks spēcīgs. 2011. gadā Vācijas kinoteātros tika izrādītas 80 vācu dokumentālās filmas. Viens no šī iespaidīgā skaita iemesliem, bez šaubām, ir tas, ka televīzijā dokumentālajam kino šobrīd klājas ļoti smagi. Raidlaiki tiek samazināti vai aizstāti ar citiem šķietami „dokumentāliem“ formātiem, galvenokārt „dokumentālajām ziepenēm“. Tādēļ īstais dokumentālais kino ar atbalsta programmu un izplatītāju palīdzību pārceļas uz kinoteātriem.

2011. gadā visplašāk apspriestā, protams, bija Vima Vendersa 3D dejas filma Pina/Pīna, kuras skatītāju skaits – pateicoties arī „Oskara“ nominācijai – sasniedza 500000. Citādi 2011. gadā publikas vidū visiecienītākās bija dabas filmas: filmu Die Nordsee von oben/Ziemeļjūra no putna lidojuma apmeklēja pārsteidzošs skaits – 180000 – skatītāju, filmu Serengeti noskatījās 160000 skatītāju. Un pat politiskas dokumentālās filmas, piemēram, Taste the Waste, pulcēja ļoti lielu skatītāju skaitu. Valentīna Turna filmu, kuras tēma ir pārtikas izšķērdēšana pasaulē, kinoteātros noskatījās vairāk nekā 100000 cilvēku. Citas filmas, piemēram, Joschka und Herr Fischer (Joška un Fišera kungs, režisors – Pepe Dankvarts) un Klitschko (Kļičko, režisors – Sebastians Dēnharts) pulcēja no 50000 līdz 80000 skatītāju.

Pagaidu secinājumi

Vācu kino sen nav klājies tik labi, iespējams, pat kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem. Filmu piedāvājums ir ļoti plašs un daudzveidīgs, turklāt filmām ir ļoti labi panākumi. Skatītāji ar lielu patiku skatās vācu filmas, un reputācijai tik būtiskie pasaules festivāli un kino balvu piešķīrēji novērtē vācu filmu veidotāju darbus un regulāri tos godalgo. Varam secināt, ka pēdējos gados radītajiem mehānismiem un īstenotajiem pasākumiem ir tālejoša ietekme.

Domājams, ka viens no šo panākumu iemesliem ir finanšu līdzekļi, ko valsts piešķir Vācijas kino nozares atbalstam. Pašlaik Vācijas kino ik gadu tiek subsidēts ar vairāk nekā 350 miljoniem eiro, ko dažādos veidos administrē divas valsts mēroga un vairāk nekā divdesmit reģionālās kino atbalsta institūcijas. Tātad ir sperti daudzi pareizi soļi, un arī attiecībā uz nākotni vācu kino perspektīvas ir ļoti optimistiskas.

Sen nav klājies tik slikti

Nebūt ne visi, kas pazīst kino nozari, nonāk pie secinājuma, ka vācu kino nekad nav klājies tik labi. Aktuālajās diskusijās par vācu kino aizvien biežāk dzirdami tie ļaudis, kuri situāciju redz pavisam citādi. Ja paraugās no to cilvēku perspektīvas, kuri uzskata, ka vācu kino sen nav klājies tik slikti, tad iepriekš minētie skaitļi izskatās savādāk.

Tātad 2011. gadā pirmizrādi piedzīvoja 132 vācu (spēl)filmas, to tirgus daļa bija 21,8%, un gada kopējais kino apmeklētāju skaits sasniedza pavisam 129 miljonus. Pat, ja tas nav īsti godīgi, salīdzinājumam piedāvājam skaitļus no vācu kino ziedu laikiem: 1955. gadā, pēckara vācu kino industrijas kulminācijas punktā, tika izrādītas tikai 122 vācu (spēl)filmas, bet to tirgus daļa bija 47%, savukārt gada kopējais kino apmeklētāju skaits bija 766 miljoni!

Ja vācu kino gadā saņem 350 miljonu lielu atbalstu, tas nozīmē, ka katrs skatītājs, kurš noskatās vācu filmu, tiek subsidēts ar 12 eiro. Salīdzinājumā ar teātra un operas subsīdijām to var uzskatīt par niecīgu summu. Taču, ņemot vērās šo situāciju, jūsmot par lieliem vācu kino panākumiem vienalga šķiet vairāk nekā apšaubāmi.

Kvantitatīva bagātība – kvalitatīva nabadzība

Tas, ka šodien kinoteātros tiek izrādīts vairāk vācu filmu nekā laikā, kad kinoskatītāju skaits bija seškārt lielāks, galvenokārt nozīmē to, ka vācu kino kvantitatīvā bagātība apslēpj tā kvalitatīvo nabadzību. Vācu filmu pārpilnība (divas līdz četras pirmizrādes nedēļā) sev līdzi nes gandrīz tikai mīnusus. Piemēram, tādējādi uz ekrāniem nonāk pārāk daudz viduvēju filmu. Lielākā daļa vācu kinofilmu saturiski un formāli nemaz nav to pūļu vērtas, kas ieguldītas, lai filma nonāktu kinoteātrī.

Sekas ir tādas, ka zīmols „vācu kino“ ar katru nedēļu tiek „atšķaidīts“ arvien vairāk, skatītāja uzticība zūd. Nedēļu pēc nedēļas viņš sastopas ar problēmu – kā atšķirt vērtīgās filmas no mazāk vērtīgajām. Rezultāts tam atspoguļojas 2011. gada skaitļos – festivālos godalgotās filmas, nenoliedzami labi darbi, skatītāju nesasniedz. Ulriha Kēlera Schlafkrankheit (Miega slimība) pulcēja 21000 skatītāju, Kristofa Hohheislera filmu Unter Dir die Stadt (Pilsēta apakšā) noskatījās vien 14000 skatītāju. Savukārt nedalītu atzinību guvušajai Andreasa Drēzena filmai Halt auf freier Strecke (Apstādināts pusceļā), sasniedzot 50000 skatītāju, tikai ar lielām grūtībām izdevās iegūt tiesības saņemt finansējumu no Kino atbalsta centra.

Kino kā industrija

Tas, ka tik daudz filmu nonāk kinoteātrī, pirmām kārtām ir saistīts ar atbalsta devēju daļēji obligāto prasību filmu izrādīt. Piemēram, Vācijas Kino fonda atbalsts paredz uzrādīt izpaltītājfirmu, kas vēl pirms filmas ražošanas garantē tās vēlāko izplatīšanu ar noteiktu kopiju skaitu. Un pat tad, ja visas iesaistītās puses vēlāk būtu vienisprātis, ka gatavajai filmai kinoteātrī nav nekādu izredžu, filma vienalga nonāktu uz lielā ekrāna un tādējādi stāvētu ceļā daudzsološākām filmām.

Būtībā var runāt par to, ka Vācijā kino atbalsts ir vērsts uz ekonomiskās attīstības veicināšanu. Nozares labad kino atbalstītājus principā interesē ekonomiskie panākumi. Mūsdienās kino tiek uztverts galvenokārt kā industrija, nevis kā māksla vai kultūras vērtība – pēdējo gadu politiskie lēmumi to ir veicinājuši. „Kino“ ir saistīts ar atrašanās vietas faktoriem, no tiem savukārt ir atkarīgas darba vietas un kompleksas ekonomiskās un sociālās struktūras.

Kino atbalstītāju darbs vairāk nekā jebkad ir kļuvis par ekonomisku aktu, tā ka arī reģionālie atbalstītāji sīvi konkurē savā starpā. Tā ir konkurence, kas pēc būtības ir politiski ekonomiska konkurence starp atrašanās vietām. Runa ir vairāk par darba vietām, nevis kultūras jautājumiem. Šajā pašu radītajā situācijā neizbrīna tendence atbalstīt pārbaudītas formas, saturu un vārdus. Iespēju atbalstīt mākslinieciski riskantus projektus kļūst arvien mazāk, jo arī atbalsta institūcijas uz spēles liek savu imidžu, un apšaubāmi pasākumi to var iedragāt.

Bieži piesauktā trūkstošā drosme uzņemties risku, ko labprāt piedēvē filmu veidotājiem, sastopama arī institūcijās un kavē vācu kino tālāko attīstību. Lielais naudas apjoms, tuvums televīzijai, kā arī centieni industrializēt nozari noved pie bīstama komforta. Iepriekš iztirzātā vācu kino daudzveidība ir maldinoša – attiecībā uz dramaturģiju un inscenējumu topošās filmas arvien vairāk līdzinās cita citai, un šādā formā tas ir tikai laika jautājums, līdz publika atkal pilnībā novērsīsies no vācu kino.

Ārpus iemītajām takām

Lai varētu strādāt citādāk, arī lai īstenotu citādas dramaturģiskās formas un piepildītu tās ar citādu saturu, filmu veidotāji aizvien biežāk vienkārši strādā bez atbalsta līdzekļiem, tātad ir neatkarīgi neatkarīgā kino vistiešākajā izpratnē. Piemēram, 2002. gadā Andreass Drēzens kopā ar producentu Pēteru Rommelu pilnīgi neatkarīgi un ar lielu uzdrīkstēšanos izmēģināja jaunu stāstījuma veidu, kas bija iespējams, pateicoties digitalizācijai. Atbalstītājiem šis projekts būtu bijis pārāk riskants, jo filma Halbe Treppe (Pustrepes) tapa bez scenārija un tādējādi bija praktiski nekontrolējama. Mūsdienās filmu Halbe Treppe uzskata par vienu no būtiskākajiem pavērsiena punktiem jaunā vācu kino dramaturģiskajā attīstībā.

Un tad vēl ir Klauss Lemke, kurš enfant terrible maskā jau gadiem runā par „valsts kino” un diezgan drastiskā veidā pieprasa likvidēt kino atbalsta institūcijas. Jau gadu desmitiem Lemke ik gadu uzņem pa filmai, kuru pilnībā finansē pats, izņēmums ir tikai viena filma, kas tapusi sadarbībā ar televīziju. Arī viņa darba stils ir neierasts – filmu varoņu lomas viņš iedala ļaudīm no ielas un filmēšanas laikā ļauj viņiem attīstīt stāstu. Protams, šādi radušās filmas neuzrunā plašas skatītāju masas, taču, ņemot vērā zemās veidošanas izmaksas, tas arī nav nepieciešams. Lemkes mākslinieciskās izteiksmes veids vienmēr ir atradis savu skatītāju. Viņa jaunā filma Berlin für Helden (Berlīne varoņiem) 2012. gadā tiek izrādīta kinoteātros visā Vācijā.

Arī R.P. Kāls jau gadiem strādā neatkarīgi vārda tiešā nozīmē. 2002. gadā viņš un Torstens Neimanis ar 99 Euro Films uzsāka plaši atzītu, no televīzijas un atbalsta līdzekļiem neatkarīgu projektu. Viņš ir finansējis arī savu jaunāko spēlfilmu Bedways, jo tēmas dēļ (neslēptas seksualitātes atainojums medijos) publiskais finansējums tai nebūtu pieejams. Un Kāls piedzīvoja panākumus – savu filmu viņš spēja realizēt ar peļņu.

Pēdējais piemērs – Aksels Ranišs un viņa filma Dicke Mädchen (Tuklās meitenes). Lai filmu uzņemtu, viņš pilnībā atbrīvojās no ārējiem ierobežojumiem, struktūrām un saturiskajām prasībām un bez jebkāda naudas devēju atbalsta improvizēja nelielu stāstiņu ar dīvainiem un piemīlīgiem personāžiem.

Tie ir tikai daži piemēri filmām, kas atbalsta sistēmas ietvaros nebūtu tapušas. Tas, ka šāda drosme vācu kino atbalsta sistēmā netiek pienācīgi novērtēta, ir viens no argumentiem, ko min tā nozares frakcija, kas apgalvo, ka vācu kino atrodas sliktā stāvoklī. Populāra prasība no šāda skatījuma ir stiprināt atbalstu kino kā kultūras vērtībai, varbūt pat nošķirt to no atbalsta kino kā biznesam. Daži labprāt gribētu, lai atbalsta struktūras likvidē vai vismaz ļauj pašiem filmu veidotājiem lemt par līdzekļu piešķiršanu un tādējādi noteikt skaidrus saturiskos kritērijus.

Skats nākotnē

Tuvākajā laikā diskusijas par vācu kino nākotni norisināsies starp šiem abiem aprakstītajiem pretpoliem. Būs aspekti, kurus atzīs abas frakcijas un kurus būs iespējams uzlabot salīdzinoši ātri. Piemēram, aktuālajās diskusijās par piekto Kino atbalsta likuma papildinājumu, kam jāstājas spēkā 2014. gadā, pati nozare ir pieskārusies problēmai saistībā ar obligāto prasību filmu izrādīt un jau ir izteikusi konstruktīvus priekšlikumus.

Taču paliek citas fundamentāls problēmas, attiecībā uz kurām tik drīz nebūs iespējams panākt vienprātību. Atšķirīgās izpratnes par kino kā kultūras vērtību un biznesu nebūs tik viegli tuvināt, plaisa starp tām pa šo laiku ir kļuvusi pārāk liela. Turklāt šī nevienprātība nav nekas jauns. Kopš kino izgudrošanas brīža tas vienmēr atradies starp gadatirgu un avangardu – un attiecībā uz medija tālāko attīstību tie viens otru vienmēr spējuši sekmēt.

Nekad nebūs iespējams nospraust galīgo robežu tam, kur beidzas māksla un sākas bizness, un būtībā tas arī nav tik svarīgi. Daudz būtiskāk šķiet tas, lai kino varētu radīt tādas sistēmas ietvaros, kura tā tālāko attīstību nevis kavē, bet gan sekmē vārda vistiešākajā nozīmē. Neatkarīgi no tā, kuru skatījumu diskusijā pārstāvam, mūsu pastāvošo sistēmu kopīgi vajadzētu pārbaudīt attiecībā uz šo centrālo jautājumu.