Izaicinājumi digitālā mantojuma saglabāšanā

Bibliotēkām, arhīviem un muzejiem nākas saglabāt aizvien lielāku skaitu plaša spektra digitālo objektu. Tas nostāda atmiņas institūcijas lielu izaicinājumu priekšā. 

Atšķirībā no klasiskās fondu saglabāšanas, kad tiek glabāts fiziskais objekts, digitālās ilgtermiņa arhivēšanas mērķis ir saglabāt nevis datu nesēju, bet gan digitālo informāciju un digitālo interpretējamību. Īpašas grūtības rada fakts, ka digitālā informācija vienmēr pieejama tikai ar atbilstošu aparatūru un programmatūru. Tās savukārt nemitīgi un strauji mainās. 

Tehniskie izaicinājumi

Tādēļ atmiņas institūcijām – bibliotēkām, arhīviem un muzejiem – digitālā ilgtermiņa arhivēšana nozīmē būt spējīgām nepārtraukti nodrošināt savu digitālo fondu lietošanai nepieciešamos priekšnosacījumus. Turklāt spēja saglabāt nemainīgu no nullēm un vieniniekiem sastāvošu informāciju – bitu plūsmu – ir tikai pamats. Nepieciešams saglabāt arī datu interpretējamību. Ir iespējamas divas stratēģijas. Viena iespēja ir pielāgot digitālos objektus aktuālajai tehniskajai videi. Šajā gadījumā dati tiek konvertēti jaunos formātos. Otrs variants ir aktuālajās sistēmās imitēt vecākus tehniskos priekšnosacījumus, kas nemainītajiem datiem piedāvā vidi, kāda nepieciešama to izmantošanai. Abas metodes ir dārgas un var būt kļūdu avots.

Atlases problēma

Ideālā variantā atmiņas institūcijām būtu jāsaglabā tā digitālā informācija, kas nepieciešama šobrīd vai būs nepieciešama nākotnē. Taču kā lai šodien izvērtē, par ko rīt būs interese? Tā gan ir sena problēma, taču digitālajā pasaulē tai piemīt jauna specifika. Pretstatā fiziskajai pasaulei vēlāk ir daudz grūtāk labot neizdarīto. Informācija, kas netiek saglabāta drīz pēc rašanās, nereti ir neatgūstami zudusi, ja vēlāk tiek konstatēts, ka tās saglabāšana būtu bijusi lietderīga. Nejaušam atradumam bēniņos nebūs digitāla ekvivalenta.

Tāpat kā strādājot ar analogajiem materiāliem, arī digitālajā jomā atmiņas institūcijas veic atlasi, atbilstoši saviem specifiskajiem uzdevumiem un iespējām. Taču kas īsti veido mūsu digitālo kultūras, zinātnisko un administratīvo mantojumu un kā to saglabāt? Ņemot vērā straujo formu mainību un milzīgo digitālās informācijas apjoma pieaugumu un tās nepastāvību, ir būtiski sākt plašu sabiedrisko diskusiju par šo jautājumu. Klasisko atmiņas institūciju pilnvaras līdz šim aptver tikai nelielu daļu.

Izmaksas, finansējums un kvalifikācija

Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir radīt plašu un stabilu finansējuma bāzi. Attiecībā uz digitālo ilgtermiņa arhivēšanu daudzas institūcijas līdz šim paradoksālā kārtā bijušas atkarīgas no īstermiņa projektu finansējuma. Ar ilgtermiņa finansējuma tēmu cieši saistīts arī jautājums par personālu, kas būtu piemērots jauno uzdevumu veikšanai un ko būtu iespējams nodarbināt arī pēc konkrētu projektu termiņa beigām.

Spēlētāji un struktūras

Jau esošo uzdevumu turpināšana digitālajā telpā daudzas atmiņas institūcijas novedusi pie iespēju robežām. Īpaši mazākām organizācijām tas ir pārāk liels slogs. Ņemot vērā lēno valsts institūciju attīstību, ļoti būtiska ir privāto iniciatīvu, piemēram, “Internet Archive” loma. Tāpat ir būtiski apzināties, ka ekonomiski digitālā ilgtermiņa arhivēšana īstenojama tikai tad, ja centienos saglabāt digitālo informāciju izdosies iesaistīt arī tās radītājus.

Tā kā daudzas institūcijas sastopas ar līdzīgām problēmām, ir svarīgi sadarboties risinājumu meklēšanā. Vācijā sadarbība tiek organizēta ar digitālo datu ilgtermiņa arhivēšanas kompetences tīkla “Nestor” starpniecību. Speciālās publikācijas un pasākumi veido ietvaru viedokļu apmaiņai starp kolēģiem, tādējādi radot bāzi darbinieku kvalifikācijai, kā arī standartu izstrādei un kontrolei.

Nepiemērots tiesiskais regulējums

Atmiņas institūciju rīcības iespējas īpaši ierobežo spēkā esošais autortiesību regulējums. Lai saglabātu informāciju, nereti nepieciešama tās reproducēšana un apstrāde. Šīs darbības ir ar autortiesībām aizsargāta joma, un to veikšanai nepieciešama tiesību īpašnieku atļauja. Tiesisks autortiesību ierobežojums attiecībā uz šo jomu atvieglotu atmiņas institūciju darbu, taču tās jau gadiem veltīgi cenšas panākt šādu regulējumu. Tādējādi pašreizējais tiesiskais regulējums atmiņas institūcijām uzspiež “digitālo amnēziju” vai samierināšanos ar likuma pārkāpumu, veicot digitālo datu ilgtermiņa arhivēšanu.

Plašas diskusijas par kultūras mantojumu

Lielākā daļa Vācijas atmiņas institūciju sev izvirzījušas mērķi arī digitālajā pasaulē īstenot savu sabiedrisko uzdevumu – kultūras, zinātniskā un administratīvā mantojuma saglabāšanu. Tajā pašā laikā no naudas devēju puses tas joprojām netiek uzskatīts par līdzvērtīgu atmiņas institūciju uzdevumu. Turklāt nav pieņemta arī nacionālā stratēģija attiecībā uz digitālo ilgtermiņa arhivēšanu. Arī pašreizējais tiesiskais regulējums apgrūtina atmiņas institūciju uzdevumu turpināšanu digitālajā sfērā.

Atmiņas organizācijas vienas pašas nespēj radīt jaunus priekšnosacījumus digitālā kultūras mantojuma saglabāšanai. Tam nepieciešamas plašas diskusijas sabiedrībā.


Šis raksts ir pārstrādāta redakcija publikācijai: Tobias Beinert/Armin Straube: Aktuelle Herausforderungen der digitalen Langzeitarchivierung. In: Paul Klimpel und Jürgen Keiper (Hrsg.): Was bleibt? Nachhaltigkeit der Kultur in der digitalen Welt. Berlin 2013 (Tobiass Beinerts/Armīns Štraube: Digitālās ilgtermiņa arhivēšanas aktuālie izaicinājumi. Rakstu krājumā: Pauls Klimpels un Jirgens Keipers (izd.): Kas paliks? Kultūras ilgtspēja digitālajā pasaulē. Berlīne, 2013)