Aktuālie grafiskie romāni vācu valodā Šodien ir tavas atlikušās dzīves pēdējā diena – tāpēc lasi!

Frankfurtes grāmatu gadatirgus kolekcijas titullapas ilustrācija
Frankfurtes grāmatu gadatirgus kolekcijas titullapas ilustrācija | © Frankfurter Buchmesse, dizains – textgrafik.com

Jau kādu laiku Vācija piedzīvo grafiskā romāna žanra uzplaukumu – augstvērtīgi vizuālie stāsti savus lasītājus atrod arī ārpus komiksu festivāliem un ne tikai aizrautīgu cienītāju vidū. Taču tā nav bijis vienmēr. Laikraksta „Frankfurter Allgemeinen Zeitung“ feļetona rubrikas vadītāja vietnieks un Frankfurtes grāmatu gadatirgus 2014 Grafisko romānu kolekcijas kurators Andreass Plathauss iepazīstina ar Vācijā ilgu laiku nenovērtētas mākslas formas attīstību.

Attiecībā uz komiksiem Vācija ir novēlojusies nācija. Kvantitātes un kvalitātes ziņā pieminēšanas vērti pašu veidoti komiksi vācu valodā sāka parādīties tikai 20.gs. septiņdesmitajos gados. Protams, kādi no tiem pastāvēja arī pirms tam, piemēram, Rolfa Kaukas „Fix und Foxi“ („Fikss un Foksijs“), taču savā uzbūvē tie verdziski turējās pie Disneja varoņu receptes. Tikai līdz ar sabiedrībā valdošo pārmaiņu noskaņojumu sešdesmito gadu beigās pavērās iespējas lielākai daudzveidībai. Pirmie pagrīdes jeb alternatīvie komiksi Eiropu sasniedza no Amerikas, ar savu mākslinieciskās izteiksmes brīvību iedvesmojot arī jaunos vāciski runājošos māksliniekus. No Francijas tika pārņemts „Asterix“ („Asterikss“), kas līdz pat mūsdienām ir veiksmīgākais komiksu tēls Vācijā un kas plašu publiku pārliecināja par to, ka šis iepriekš nievātais medijs spēj piedāvāt ne tikai izklaidējošu, bet arī augstvērtīgu lasāmvielu.

Abi šie fenomeni veicināja vācu izdevniecību un mākslinieku iesaistīšanos. Pēkšņi līdzās „Micky Maus“ un „Fix und Foxi“ parādījās dažādas komiksu sērijas, kas pievērsās dažādām tēmām, piemēram, vesternam un šausmu žanram. Supervaroņi beidzot atrada savus lasītājus, un jaunākie mākslinieki pārņēma pašu autoru izdoto alternatīvo komiksu principus, lai stāstītu stāstus, kuros pievērsās pilnīgi jauniem tematiem (divi šīs paaudzes pārstāvji – Gerhards Zeifrīds un Folkers Reihe – mūsdienās tiek uzskatīti par vācu komiksa žanra veterāniem un joprojām aktīvi darbojas). 1972. gadā pat sāka iznākt žurnāls „Zack-Magazin“, pēc franču un beļģu parauga veidots periodisks izdevums, kas katrā numurā piedāvāja vairākus dažāda stila stāstus par atšķirīgām tēmām. Tādējādi vāciski runājošajā telpā pirmo reizi radās izdevība gūt priekšstatu par tām komiksa iespējām, kas citviet jau sen bija īstenotas.

Vācijas atkalapvienošanās deva nepieciešamo grūdienu

Fragments no Ankes Feihtenbergeres „Die Spaziergängerin“ („Staigātāja”) Fragments no Ankes Feihtenbergeres „Die Spaziergängerin“ („Staigātāja”) | © Reprodukt Taču, lai runātu par vācu valodā iznākošo komiksu uzplaukumu, kādu piedzīvojam mūsdienās, joprojām trūka divas lietas – Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā un to stāstījuma aspektā augstvērtīgo komiksu uzvaras gājiens, kurus dēvējam par grafiskajiem romāniem. Laikā, kad Vācija bija sadalīta, Vācijas Demokrātiskajā Republikā bija saglabājies daudz vairāk māksliniecisko tradīciju nekā VFR. Vienlaikus Austrumvācijā nepazina lielāko daļu rietumos iznākošo komiksu. Tādēļ pēc 1990. gada parādījās arvien vairāk komiksu mākslinieku, kas bija izkopuši savu stilu, ko – salīdzinājumā ar starptautisko meinstrīmu – varētu raksturot kā neparastu. Tādi mākslinieki kā Anke Feihtenbergere, ATAK vai Hennings Vāgenbrets (kas arī mūsdienās pieskaitāmi pie ietekmīgākajiem komiksu grandiem Vācijā) ieviesa formas, kas atstāja patiesi novatorisku iespaidu, tieši tādēļ, ka atteicās no tā, kas tika uzskatīts par modernu. Iespējami precīzāka ārzemju panākumu recepšu atdarināšana vairs nebija pieprasīta; pēkšņi bija parādījies specifisks vācu komiksu stils, kura raksturīgākā iezīme bija ļoti personisks skatījums uz pasauli. Šie komiksi bija radikāli subjektīvi – ne tikai tematiski, bet pirmām kārtām estētiski.

Līdzās aizguvumiem no mākslas stiliem, kas tiek uzskatīti par tipiski vāciskiem, tādiem kā ekspresionistiskā ksilogrāfija (piemēram, Ulfa K., Hendrika Dorgatena, Maksa Baitingera vai Jensa Hardera darbos), par dominējošo kļuvusi tehnika, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu „comic brut“ – raupjas figūras, kas pirmajā mirklī šķiet nedaudz diletantiskas. Paula Bullinga, Aiša Franca, Birgita Vaije, Andreass Eikenrots un Ullija Lusta ir aktuālie šā virziena pārstāvji. Taču vienlaikus vāciski runājošajā telpā ir sākusies komiksu veidošanas profesionalizācija, kas arī zīmējumos pieslienas starptautiskajam estētikas standartam. Reinharda Kleista un Izabelas Kreicas albumi gūst lielus panākumus ārpus Vācijas robežām, Flikss un Ralfs Kēnigs ar saviem humoristiskajiem stāstiem bez grūtībām iekļaujas savu ārzemju kolēģu falangā. Savukārt ar tematiskajiem komiksiem, ko veidojuši tādi autori kā Vinsents Burmeisters un Dāvids Šravens, Daniels Demgens un Robert Krīgs, Kitija Kāane vai Morics Šteters, ir pārstāvēts vēl viens starptautiski plaukstošs žanrs.

Vācu māksliniekiem raksturīgā atbildības tēma

Tieši izvēlēto tēmu nopietnība ir tā, kas vācu valodā iznākošos komiksus padara īpaši interesantus. Tas gan neizslēdz ērmīgu komiskumu, kas sastopams ne tikai Fliksa un Kēniga, bet, piemēram, arī Valtera Mērsa, Štefana Kaca un Maksa Golta darbos. Taču īpaši uzkrītoši ir nopietna tematiskā materiāla meklējumi – vai tās būtu romānu adaptācijas komiksu formā, kas pēdējā laikā sasniegušas teju vai rekordlielu skaitu (turklāt priekšroku dodot lielajiem klasiķiem kā Mūzils, Šniclers, Kleists, Kestners), vai arī vēsturisko komiksu īpašais statuss. Centrālā tēma, protams, ir jaunāko laiku Vācijas vēsture (nacionālsociālisms, okupācijas laiks, VDR, atkalapvienošanās), taču netrūkst arī tādu vēsturisko komiksu, kas skatienu vērš pasaules virzienā, piemēram, Simona Švarca „Packeis“ („Ledus krāvums“).

Ja ar vienu vienīgu vārdu būtu jāapzīmē tas, kas vāciski runājošajiem komiksu māksliniekiem un autoriem šķiet saistošs materiāls, varētu izvēlēties „atbildības” jēdzienu. Atbildība vēsturiskā izpratnē kā divdesmitā gadsimta drūmās vēstures izvērtējums un arī atbildība pilsoniskās drosmes izpratnē, ko ilustrē Paulas Bullingas un Olīvijas Fīvēgas komiksi. Un vēl vairāk – atbildība par saviem darbiem, kas vēlāk pavisam negaidīti atspēlējas. Šādus stāstus stāsta Matiass Šultaiss, Geralds Hartvigs, Lukass Jīligers un Birgita Vaije.

Grafisko romānu popularitāte dod autoriem un māksliniekiem iespēju izvēlēties individuāli piemērotu formātu vai tēmai atbilstošu apjomu bez nepieciešamības – kā tas bija agrāk – ņemt vērā izdevniecības programmas skaidri definētas prasības. Grafiskā romāna princips ir tāds pats kā klasiskajā romānā – stāstīt tik lappušu garumā, cik nepieciešams attiecīgajam stāstam, un iepriekš nenoteikt arī formātu, kā tas bija agrāk, kad bija jāizvēlas tikai starp normētajiem albumiem, burtnīcām vai kabatas formāta grāmatām. Šī lielākā brīvība padara komiksus lasītājiem neaprēķināmākus, un neko labāku nemaz nevarētu vēlēties.