Latviešu tradicionālā mūzika
Neakadēmiski akordi

Zarbugans
Zarbugans | © Mūsdienu mūzikas centrs, 2013

Arī latviešu tradicionālajā mūzikā arvien no jauna ieskanas jauni toņi. Laima Jansone, Andris Grunte un Artis Orubs ir tikai daži no jaunajiem mūziķiem, kuri veido aizraujoši vitālus un visnotaļ laikmetīgus Latvijas tradicionālās mūzikas vaibstus.

2013. gads ienesis jaunas vēsmas arī ārpus klasiskās mūzikas žanra - īpaši latviešu tradicionālajā mūzikā. Runa ir par tradicionālās kokles (ne 20. gadsimtā izgudrotās koncertkokles) spēlētāju Laimu Jansoni. Viņas solistes karjera sākās jau pirms dažiem gadiem. Laima ir viena no pirmajām absolventēm JVLMA salīdzinoši nesen izveidotajā Etnomuzikoloģijas klasē, kur gan tika mācīta teorija, gan – vēl jo vairāk – sekmēta praktiskā muzicēšana. Necik ilgi, un izrādījās, ka Laimai ir pašai savs priekšstats par kokles dancināšanu. Jaunās mūziķes improvizācijas aizrauj vairāk ar dzirkstelīti un ambiences mainīgumu, mazāk ar tematisko izdomu, un publikas atzinība visur, kur uzstājas Laima, ir vētraina. Laima Jansone ir arī pirmā mūziķe, kas uzaicināta piedalīties ar solokoncertu prestižajā pasaules mūzikas gadatirgū WOMEX – šī uzstāšanās programmā “Sidrabs”, kas veidota kopā ar videorežisoru Olafu Okonovu, notika 2011. gada rudenī Kopenhāgenā.

Raupjš kā ozolmiza un spēcīgs kā Latgales vaivariņu alus

Domāju, daudziem bija liels pārsteigums, kad 2013. gadā klajā nāca Laimas Jansones, sitaminstrumentālista Arta Oruba un kontrabasista Andra Gruntes veidotais albums “Zarbugans” – vairs nekādu sidrabainu pērlīšu, viss staigns kā pavasara zeme, raupjš kā ozolmiza un spēcīgs kā Latgales vaivariņu alus. Muzikālā ekspozīcija ir sekojoša: Laimas Jansones rīcībā vairākas kokles – akustiskas un elektroakustiskas; Artis Orubs kā daždien multiinstrumentālists sēd pie grēdas visdažādāko instrumentu, kuru skaitā arī pašizgudrotais zarbugans; Andris Grunte savā olimpiskajā mierā rāda neizsmeļamu izdomu basa gājienu izgudrošanā. Iespaids no priekšnesuma ir fascinējošs, turklāt projekta dalībnieku kopīgi radītās mūzikas spēku pastiprina fakts, ka koncerts ikreiz skan citādi – tik liela ir improvizējošā aspekta klātbūtne. Bet ir viens, kas nemainās, – tā ir latviskā kodola nojaušamā klātbūtne ik kompozīcijā, lai cik daudzveidīgas tās būtu. Šis projekts guvis atzinību daudzviet, arī Latvijas kultūras dienās Frankfurtē 2013. gada rudenī.

No etnoroka līdz folkpopam

Artis Orubs beidzamajos gados izvirzījies par vienu apbrīnojamākajiem jaunajiem mūziķiem. Guvis labu skolu Amsterdamas konservatorijā, viņš atgriezās Latvijā un sāka spēlēt visur. Nepārspīlējot. Džezs, blūzs, etnoroks un folkpops (lai kas tie būtu), vienkārši pops – Artis Orubs ir mūzikā līdz ausīm, un bez viņa (tāpat arī augstāk piesauktā basista Andra Gruntes) klātbūtnes nebūtu iedomājams vēl viens izcils 2013. gada projekts – džeza dziedātājas Ingas Bērziņas “Neizteiktie vārdi”. Inga izvēlējusies duci savulaik populāru, nupat jau gandrīz aizmirstu Latvijas t. s. estrādes dziesmu un ciešā radošā sadarbībā ar pianistu Madaru Kalniņu aranžējusi mūsdienīgās džeziskās noskaņās. Pazīstamākie dziesmu autori šajā albumā būs Raimonds Pauls un Uldis Stabulnieks.

Un vēl viens tvarts, ko var ieteikt kā latviskas mūzikas esenci oriģinālā tvērumā: runa ir par tautas mūzikas interpretes Birutas Ozoliņas un DJ Monsta (jeb Ulda Cīruļa) albumu “Sauli sēju”, kurā skan arī vijoles, čella un kontrabasa balsis. Birutas saknes ir Latgalē un dzīves pieredze Rīgā, un šajā dzīvē piedzīvotais gaišais prieks un lielās bēdas skan katrā viņas elpas vilcienā. Biruta dzied latviski, dzied latgaliski. Vienubrīd viņa ir mūsdienu sieviete, kas ar savu launaga krūzi nāk pa Vecrīgas bruģi, citubrīd – kaut kur tajos tālajos Latgales ezeros muti mazgājusi pirmatnējā sieva, kas katru zālīti māk vārdā nosaukt un katrai putna dziesmai pretī atsaukt.