Saruna ar Dāvi Kaņepi
Ideālists no „Korejas”

Dāvis Kaņepe
Dāvis Kaņepe | Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014

Šoreiz stāstu sāksim ar vārdiem, ko Dāvis Kaņepe, kinorežisors, populārās Rīgas bohēmas un radošo ideju vietas – Kaņepes Kultūras centra – vadītājs, teica mūsu sarunas beigās: „Jā, esmu, esmu es ideālists!” Šī ideālista „ar krampi” vārds Rīgas kultūrvidē ir labi pazīstams, pat mazliet ar viegli skandalozu pieskaņu – pirms gada skaļuma normu pārsniegšanas un kaimiņu sūdzību dēļ uz laiku Kaņepes Kultūras centrs tika slēgts, tomēr drīzumā tas darbu atsāka, un gandrīz visi tiesas lēmumi līdz šim ir bijuši par labu centram.

Tavs vārds „Rīga 2014” programmā atrodams nevis pie daudzajiem kinoprojektiem, bet festivālā „Survival Kit”, kas notika 2014. gada septembrī. Kāda bija tava loma šajā projektā?

Ideja, ko piedāvājām jau šīs vasaras sākumā, kad bija Radošo kvartālu un teritoriju asociācijas sanāksme kopā ar „Rīga 2014” un Laikmetīgās mākslas centru, ir izveidot sociālu kustību, kas aicinātu uz iedzīvotāju aktivitāti un lauztu sabiedrības priekšstatu par to, ka indivīds neko nevar ietekmēt valstiskā līmenī. Programmas ietvaros piedāvājām tādu kā semināru jeb mācības, uz kurām ierastos zinoši un pieredzējuši cilvēki, lai rosinātu sabiedrību iesaistīties Rīgas neapdzīvoto ēku radošā okupācijā.

Tas, kas līdz šim ir noticis – 2014. gada „Survival Kit” laikā ir palaists „Free Riga” projekts „Occupy Me”, kam biju klāt „no autiņiem”. Šī, iespējams, ir pirmā kustība, kas aktīvi komunicē ar Rīgas domes Nekustamo īpašumu pārvaldi par iespējamo neapdzīvoto pašvaldības ēku izmantošanu. Pagaidām atsaucība ir maza, bet nevar zināt, kā viss izvērtīsies turpmāk. Piemēram, pirms diviem gadiem mani arestēja „Kritiskajā masā” [Rīgas velobraucēju rosināta tradīcija, kuras mērķis ir pievērst uzmanību velosipēdistu stāvoklim pilsētas satiksmē – red.], bet šogad Ušakovs [Nils Ušakovs, Rīgas mērs – red.] jau teica, ka „Kritiskā masa” ir „super un viņš to atbalsta. Tas parāda, ka lietas mainās ļoti ātri, ja visi esam vienoti.

Occupy Me Occupy Me | Foto: Mārtiņš Otto, Rīga 2014 Rīgai 2014. gadā bija pievērsta pastiprināta uzmanība, tāpēc šogad maijā, ja nebūs panākta nekāda vienošanās par tukšo ēku izmantošanu Rīgā, „okupēsim” kādu no Rīgas celtnēm un aicināsim pievienoties cilvēkus no visas Eiropas. Savukārt, ja dialogs būs ievirzījies labvēlīgā gultnē un viss attīstīsies, tad tālāk jau no tā būs atkarīgi šie nākamā gada „Survival Kit” ietvaros paredzētie semināri jeb mācības. Cilvēki, kurus aicināsim dalīties pieredzē, tiks izvēlēti atkarībā no tābrīža situācijas Rīgā.

Kaņepes Kultūras centrs šajā jomā ir pionieri un labais piemērs, kā vienu nolaistu un pamestu ēku var pamazām pārvērst par iecienītu brīvā laika pavadīšanas vietu. Kur tu vēl redzi līdzīgu potenciālu Rīgā?

Manuprāt, nākamais jaunais Rīgas radošais kvartāls, ja tas nepārvērtīsies par „chinatown”, ir Ostas apkārtne, Pētersalas iela, Katrīnas dambis, Piena iela utt. Tas ir mans rajons.

Esmu tur staigājis un runājies ar vecajiem večiem – 1960. un 1970. gados šo vietu sauca par „Koreju”, jo tur esot bijušas pirmās Austrumu cīņu skolas.

Padomju gados tas bija viens no krimināli bīstamākajiem rajoniem pilsētā – tur, kā jau ostas rajonā, bija prostitūtas, valūtas spekulanti un jūrnieki. Toreiz, ja teici, ka esi no „Korejas”, tad bija skaidrs – esi ar „aizmuguri”. Turklāt, ja tur „norauj nost” vecās dzelzceļa sliedes, kas ved gar ostu un Ganību dambja sākumā uzbūvē jaunu staciju pilsētas vilcienam, kas, kā plānots, savienos Vecāķus un Jūrmalu, tagadējā ostas apkaime kļūs par labāko Rīgas rajonu. Savukārt man tad tās būtu divas minūtes ar „ričuku” līdz Daugavai. Šobrīd Ostas rajons ir lēts un tur nenormāli daudz neapdzīvotu māju, bet ir arī liels potenciāls.

Nupat Gētes institūta Rīgā rīkotajā seminārā „Empty Spaces” – „Pilsētvides atjaunošana – brīvo platību potenciāls; stratēģijas tukšo platību pagaidu izmantošanai” viesojās Bertrams Šulce (Bertram Schultze), Leipcigas kultūras centra „Baumwolle Spinnerei” vadītājs. Tas ir radošās okupēšanas vispozitīvākais piemērs visā Eiropā. Tās ir 14 000 kvadrātmetru milzīgas telpas – veca kokvilnas fabrika, ko attīstītāji ar gudru ziņu atvēlēja māksliniekiem un arī paši ieguldīja naudu. „Ievilka” tur labāko Leipcigas galeriju, piedāvājot jau izremontētas, plašas telpas. Tādējādi 10 gadu laikā viņi ir panākuši, ka Leipciga radošajā vidē Eiropā asociējas tikai ar šo kokvilnas fabriku.

Es viņu aizvedu uz vienu no fabrikām Rīgā, kas atrodas Ganību dambī, braucot uz Sarkandaugavu. Tāda veco ķieģeļu četrstāvu ēka, milzīgiem logiem, vienkārši skaistuma iemiesojums.

Toreiz ievērojām, ka pie ēkas plāksnīte vēsta, ka tā pieder SIA „Kokvilna”. Zīmīga sakritība, vai ne?

Bieži vien mums ikdienišķajās pilsētas vietās īpašu skaistumu saskata cilvēki no malas. Ko vēl esi Rīgā rādījis ārzemju draugiem?

Bieži vedu uz krāmu tirgu „Latgalīte”, ko arī viesi atzīst par vislabāko. Piemēram, tur kāda itāliešu kostīmu māksliniece atrada „Singer” 1928. gada pirmo elektrisko šujmašīnu, ar iztulkoto instrukciju latviešu valodā – kas nozīmē, gandrīz nelietotu, ar visu čemodānu un rūtaino oderīti iekšā. Viņa nopirka to par 40 latiem, vēlāk skatījāmies „ebay” – tās cena sniedzas līdz 1000 eiro. Un tas ir bez koferīša un instrukcijas. Vienkārši – zelts.

Protams, arī „Maskačka” un Āgenskalns – tās ir vietas, kas Rīgā ir unikālas un kādu citās pilsētās nav. Esam arī braukuši uz Zaķusalu, Ķīšezera apkārtni, kur, manuprāt, arī ir milzīgs attīstības potenciāls.

Savukārt visstulbākais, ko Rīga nedara – neizmanto savus ūdensceļus. Ja papēta Rīgu no augšas – pa ūdeni varētu pārvietoties daudz vairāk. Mums ir Ķīšezers, kas savieno Mežaparku ar Rīgu, un tālāk var aizbraukt uz Ķīpsalu, Ķengaragu, Bolderāju, Jūrmalu. Pa pilsētas kanālu var piebraukt pie Operas. Tas ir ekskluzīvs, kas mums ir, bet to neizmantojam. Rīgas krasta līniju varētu attīstīt neiedomājami skaistu.

Tu daudz domā par šīm lietām?

Es nevaru pārtraukt to darīt. Un nevaru izturēt, ka viss notiek tik lēni. Manas dzīves lielākā problēma [smaida – red.]. Varas birokrātija un lēnums, ar kādu tiek pieņemti lēmumi, ļoti kavē arī radošo kvartālu iespējas attīstīties. Doma ir nenormāli ātra, tās īstenošana ir lēnāka. Ir jābūt pēc iespējas mazākam šim laika nogrieznim, kā tiek pieņemti birokrātiski lēmumi par kultūru. Ekonomiskos un stratēģiskos parametrus nevar attiecināt uz šo jomu.

Man ir bijušas ļoti daudzas intervijas – vēl pirms pāris dienām pie mums viesojās žurnālists no itāliešu laikraksta „La Repubblica”, par Kaņepes Kultūras centru rakstījis arī Francijas dienas laikraksts „Le Parisien”, arī „The Economist”, „Washington Post”, ir pieteikušies žurnālisti no Somijas. Tieši tāpat ir Kasparam [Kaspars Lielgalvis, saimnieko mākslas centrā „Totaldobže” bijušajā rūpnīcas VEF teritorijā – red.] no „Totaldobžes”. Mēs arī esam tie, kas nes informāciju par Rīgu tālāk pasaulē.

Kādu redzi Rīgas un tās radošo kvartālu nākotni pēc 2014. – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada?

Rīga pamazām kļūst tukša, un dubultā bīstami, ka brauc prom tieši jaunieši. Tādēļ ir jābūt trīskāršai ieinteresētībai radīt vidi, kas ir interesanta vecuma grupai no 15 līdz 35 gadiem.

21. gadsimtā arvien vairāk cilvēku strādā internetā un aizvien mazāk ir būtiski tas, kurā vietā strādā un ar kādu nāciju kopā dzīvo. Rīga Eiropas kontekstā ļoti labi pozicionēta kā lēta, skaista, labi ģeogrāfiski novietota pilsēta starp Rietumiem un Austrumiem, kas radošiem cilvēkiem un ceļotājiem ir svarīga. Tā vietā, lai tirgotu uzturēšanās atļaujas tiem, kas reāli te nedzīvos, vai kuriem ir bizness ārpus Latvijas un kuri nav ieinteresēti šejienes vidē, varētu aicināt uz Latviju pārcelties jaunus, radošus cilvēkus. Manuprāt, būtu nenormāli „kruta”, ja Rīgā iebrauktu, piemēram, 20 000 dažādu Eiropas valstu jauno profesionāļu. Tas būtu cienījams Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas mērķis. Tāda ir mana lielā vēlme un sapnis par Rīgu.