Dokumentālais kino Latvijā
Ideoloģisks, poētisks, provokatīvs

„Baltie zvani”, 1961. g., režisors: Ivars Kraulītis
„Baltie zvani”, 1961. g., režisors: Ivars Kraulītis | © Rigas Kino Muzejs

Pirmajos Latvijā uzņemtajos kinomateriālos, kas saglabājušies līdz mūsdienām, fiksēta Krievijas impērijas cara Nikolaja II vizīte Rīgā 1910. gadā. Dokumentālie materiāli gan filmēti jau agrāk, jau 20. gadsimta pašā sākumā.

Dokumentālais kino Latvijā sākās ar hronikām jeb kinožurnāliem – no 1921. gada iznāca „Latvijas filmu hronika” (līdz 1933. g.). No 1929. gada hronikas filmēja slavenais operators Eduards Kraucs; 1931. gadā jau bija tapušas 100 hronikas. 1930. gados ik nedēļu uz kinoekrāniem izlaida vienu skaņu hroniku („Latvijas skaņu hronika” (1933.-  1940. g.)). Šajā - Latvijas pirmās brīvvalsts periodā kinohronikas bija valsts politiskās iekārtas sastāvdaļa: ar likumu bija noteikts, ka hronikas kinoteātriem jārāda pirms katra seansa. Hroniku saturs bija galvenokārt nacionālistiskas dabas - politiska rakstura masu pasākumi, prezidenta Ulmaņa uzrunas, tautas dziesmu un deju sarīkojumi, dabasskati, uzsverot Latvijas skaistumu, zemnieku darbu u.c., tādējādi filmētie materiāli ir vērtīga laikmeta liecība, arī etnogrāfisks dokuments. Kraucs filmējis arī politisko režīmu maiņu Otrā pasaules kara laikā.

Propagandas gūstā

Kinožurnāls „Padomju Latvija” Nr. 6, 1959.g., Režisors: Aloizs Brenčs Kinožurnāls „Padomju Latvija” Nr. 6, 1959.g., Režisors: Aloizs Brenčs; © Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Pēc kara Latvijā lielā mērā visās nozarēs, tāpat arī kino ražošanā, valdīja sistēmas sabrukums, atjaunošanās notiek jaunā režīma - padomju sociālistiskās iekārtas - ietvaros. Kino uzņemšana tiek centralizēta un valstiski organizēta - 1948. gadā sāk darboties Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studija; no 1958. gada - Rīgas kinostudija, kurā tiek veidotas gan kino hronikas, gan dokumentālās filmas, gan aktierfilmas. Pirmajos padomju režīma gados gan kinohronikas, gan dokumentālās filmas kalpo jaunās iekārtas politiskajām interesēm - kino tika izmantots vēstures pārrakstīšanai, lai parādītu valsts “atjaunošanu”, celšanu. Ļeņina postulāts “kino ir svarīgākā no mākslām” jo uzskatāmi izpaudās dokumentālajā kino.

No 1944. līdz 1990. gadam kinožurnāli „Padomju Latvija”, „Pionieris”, „Māksla” u.c. fiksēja rūpniecisko, lauksaimniecisko izaugsmi, sociālistisko darba sacensību, sporta un atpūtas aktivitātes, ikdienas dzīves norises. Būtībā šāda veida dokumentālais kino pildīja tādu pašu propagandas lomu kā citi tolaik vienīgās partijas pārraudzītie mediji - prese, radio, televīzija. Fakti tika ne tikai dokumentēti, bet tiem tika piešķirts arī nepieciešamais ideoloģiskais griezums. Kinožurnāliem piemita arī tūlītējības efekts, jo safilmētais un samontētais materiāls jau nākamajā dienā nonāca uz kino ekrāniem. Meistarīgi samontētie kinožurnālu kadri, kuros fiksēti vienkāršie darbaļaudis - vīrieši un sievietes (elektrotehnikas rūpnīcā, veikalā, koncertā, sporta sacensībās, pludmalē vai citviet) kopā ar ideoloģiski "pareizo" diktora tekstu no mūsdienu viedokļa skatoties, var šķist pat komiski, taču tie ārkārtīgi precīzi ataino veidu, kādā konkrētajā laikā funkcionēja mediji. Šī laika dokumentālās filmas veic līdzīgu funkciju un izmanto tos pašus formālos paņēmienus kā kinožurnāli.

Jauns virziens

Kursa maiņa notiek 1960. gados līdz ar jaunu virzienu - tā dēvēto Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu un tās radītājiem. Laikā, kad pasaules kino cits pēc cita notiek “jaunā viļņa” izvirdumi, arī aiz “dzelzs priekškara” Padomju Latvijā jaunas vēsmas savos darbos manifestē jaunie autori. Hercs Franks, Ivars Kraulītis, Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, atšķirīgi no līdz šim radītā dokumentālā kino, savos darbos poētismu meklē ikdienišķajā un šķietami pierastajā. Šī laika zīmīgākās filmas - „Baltie zvani” (1961, rež. Ivars Kraulītis - spēlfilma, kas ironiskā kārtā aizsāka šo dokumentālā kino virzienu), „235 000 000” (1967, Uldis Brauns), „Gada reportāža” (1965, Aivars Freimanis), „Krasts” (1963, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis) - lūkojās uz cilvēku dzīvi zvejnieku ciematos, Kaukāza stepēs, pilsētās, un ikdienišķajām detaļām piešķīra mākslas fakta vispārinājumu. Viena no visu laiku slavenākajām latviešu dokumentālajām filmām ir īsfilma „Vecāks par 10 minūtēm” (1978, Hercs Franks), kurā vienā nepārtrauktā kadrā fiksētas emocijas maza zēna sejā, viņam skatoties leļļu teātra izrādi. Filma kļuvusi par hrestomātisku kino klasikas vienību Latvijā un pasaulē, iedvesmojot gan režisorus, gan skatītājus.

„Augstākā tiesa”, 1987.g., režisors: Hercs Franks „Augstākā tiesa”, 1987.g., režisors: Hercs Franks; © Rīgas Kino Muzejs

Minēto režisoru un viņu laikabiedru paaudze turpina strādāt 1970. un 1980. gados, radot gan sociāla šķērsgriezuma darbus (vīrieša un sievietes lomas padomju sabiedrībā Ivara Selecka filmās „Sieviete, kuru gaida?”, 1978, „Meklēju vīrieti”, 1983), gan šokējošas, provokatīvas un absolūti novatoriskas filmas (Hercs Franks - „Augstākā tiesa”, 1987, „Reiz dzīvoja septiņi Simeoni”, 1989), kuru rašanās un nonākšana pie publikas sociālistiskajā režīmā ir gan brīnums, gan likumsakarība.

Padomju Savienības noriets ārkārtīgi spilgti manifestēts savas paaudzes būtiska autora - kinorežisora un operatora Jura Podnieka hrestomātiskajā darbā „Vai viegli būt jaunam?” (1986), kur valdošās sistēmas norieta sākums parādās veselas paaudzes skatījumā, veidots caur intīmiem personiskiem portretiem.

Sistēmas gals

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā līdz ar Rīgas kinostudijas slēgšanu kino sfērā iestājas apjukums un izsīkums – lielai daļai padomju laika kino profesionāļu tas nozīmē radošās darbības beigas. Pēdējos 20 gadus dokumentālajā kino raksturo liela dažādība tematiskā ziņā un kino valodā. Taču pavisam noteikti dokumentālais kino, līdz ar animāciju, ir spēcīgākais no Latvijas mākslas veidiem, kas arī kritiķu atzinīgi novērtēts starptautiskajā arēnā pasaules prestižākajos kinofestivālos - Kannās, Berlīnē, Amsterdamā, Ņujorkā.

Vēstures rekonstrukcija

Viena no centrālajām tēmām, kas atkal un atkal atkārtojas lielā daļā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas uzņemto filmu, ir vēstures, jo sevišķi Otrā pasaules kara, tam sekojošā padomju režīma un ar tiem saistīto notikumu traģisma izpēte. Šīs filmas ir ārkārtīgi būtisks mēģinājums rekonstruēt vēsturi un meklēt tās patieso seju pēc pusgadsimta retušētas realitātes dokumentālajā kino un mākslā vispār. Kara šausmas, nacisms, komunistiskā režīma represijas, Sibīrijas deportācijas, čekas noziegumi joprojām ir aktuāls tēmu loks filmās, kuras formāli veidotas kolāžas tehnikā, pa gabaliņiem kopā liekot arhīva filmētos materiālus, fotogrāfijas, dokumentus, intervijas, izpēti no mūsdienu skatupunkta. Pašu filmu struktūra atbalso tās mērķi - rekonstruēt, pēc iespējas daudzpusīgāk - strīdīgas vēsturiskas norises.

Plašu rezonansi starptautiskajos medijos izraisījusī filma „Padomju stāsts” (2008, Edvīns Šnore) atspoguļo genocīdu - miljonu cilvēku slepkavības, ko pastrādājis padomju režīms, pielīdzinot sociālistisko režīmu tā ienaidnieku - nacistu noziegumiem; filma arī meistarīgi velk paralēles starp ironiskajām līdzībām abu lielvaru propagandas instrumentos un politikas mehānismos.
 
Edvīns Šnore: „Padomju stāsts”, 2008
Edvīns Šnore: „Padomju stāsts”, 2008 (trailer)

„Pretrunīgā vēsture” (2010, Ināra Kolmane) no šodienas redzējuma pēta dažādo vēsturisko notikumu - Otrā pasaules kara - krasi atšķirīgo skatījumu dažādu sociālo un etnisko grupu interpretācijā. Latviešu, ebreju, krievu pieredze bijusi krietni atšķirīga un tās sekas jūtamas ik gadu Latvijā, kad vētrainas reakcijas un masu naida kurināšana notiek ne vien vietējā sabiedrībā, bet arī aiz valsts robežām, pieminot vēsturiskus notikumus, kas vieniem nozīmē konflikta - kara - beigas, bet citiem - smaga, totalitāra režīma sākumu.
 
Ināra Kolmane: „Widersprüchliche Geschichte”, 2010
Ināra Kolmane: „Pretrunīgā vēsture”, 2010 (trailer)

Koncentrējoties uz mūsdienām, vēstures sāpīgo jautājumu aktualitāti Latvijā - dzīvi izteiktā divkopienu - latviešu un krievu - sabiedrībā, kur līdzāspastāvēšanas problēmas konstanti uzkurina mediju un politisko grupējumu manipulācijas, rāda Antras Cilinskas „Vai citi?” (2006). Filma spilgti uzsver, cik ļoti dzīva un patiesi pretrunīga vēsture ir šodien.

Savukārt Dzintra Geka ir režisore, kas pievērsusies Sibīrijas deportāciju tēmai - lielākajai masu izsūtīšanai Latvijas pastāvēšanas vēsturē, 1941. un 1949. gadā. 2011. gadā uz ekrāniem nonāca jau devītā šai tēmai veltītā filma.

Personiskie stāsti

Vairākas ārkārtīgi spilgtas un mākslinieciski izcilas filmas nodarbojas ar šī paša laikmeta vēsturisko kolīziju interpretāciju caur viena personāža prizmu, mēģinot definēt, kā kolektīvais ietekmējis individuālo - un otrādi. Filmu dažādās tehnikas - dramatizējums, animācija, iekustināta fotogrāfiju aplikācija, u.c. veido kolāžu un savdabīgi atspoguļo pašu filmu sarežģītos, daudzpusīgos jautājumus. „Klucis. Nepareizais latvietis” (2008, Pēteris Krilovs) un „Versija Vera” (2010, Ilona Brūvere), kombinējot spēles kino un dokumentālisma paņēmienus, liela mēroga vēstures rekonstrukcijā izseko divu Latvijā dzimušu personību - konstruktīvisma avangardista, staļinisma propagandas līdzautora Gustava Kluča un tēlnieces Veras Muhinas - likteņiem. Viņu rīcības motīvi, sarežģītais politiskais konteksts un mākslas atvēziens ļoti konkrēti runā par lomu, ko mākslinieki spēlēja - apzināti un neapzināti - padomju režīma propagandas konstruēšanā.
 
Pēteris Krilovs: „Klucis. Der falsche Lette”, 2008
Pēteris Krilovs: „Klucis. Nepareizais latvietis”, 2008 (fragments)

„Čiža acīm” (2007, Edmunds Jansons) ir spilgts, humora pilns piemērs animācijas un dokumentālisma apvienojumā - filma sastāv no autentisku zīmējumu iekustinātām sekvencēm, kurās savu dzīvi dienasgrāmatās jau kopš 1945. gada iemūžinājusi Irina Piļke. Savukārt „Bekons, sviests un mana mamma” (2008, Ilze Burkovska-Jakobsena) uz padomju darba sacensību lauksaimniecībā, kolhoziem, piecgades plāniem un propagandas un īstās dzīves nesakritību skatās caur savas mammas - zemnieces dzīvi Padomijā.

Zīmīgs ir fakts, ka šo filmu tēma vēl šodien ir šķietami neizsmeļama, rosinot atkal un atkal pievērsties vēstures rakstīšanai, uzšķēršanai, kopā likšanai, un darot to ar skrupulozitāti, kas liecina par latviešu nācijas vēlmi izdzīvot un atrisināt gadu desmitu nastu, ko Latvijas tauta piedzīvojusi politiskā, sociālā un personiskā līmenī.

Konflikts un provokācija

Blakus vēstures izpētei tikpat svarīgs ir skats uz aktuālajām politiskajām un sociālajām norisēm un, protams, pateicīgs temats dokumentālajam kino, ir provokatīvais un skandalozais - asi politiski un sabiedriski konflikti, sociāli atstumtu indivīdu ikdiena. Pēdējā rakursa izcils, starptautiskā arēnā atzīts un lokālu skandālu izraisījis darbs ir jaunā režisora Andra Gaujas „Ģimenes lietas” (2010) - filma, kuras centrā ir incestuālas attiecības starp brāli un māsu, klātesot viņu diviem bērniem, radiniekiem, apkārtējiem, kas risinās alkoholisma, vardarbības, vispārējas morālās degradācijas, nabadzības un nestabilu mentālo stāvokļu muklājā kādā Latvijas provincē. Skandālu raisīja ne vien filmas saturs, bet arī uzkrītošie inscenējuma elementi, kārtējo reizi uzjundot diskusiju par to, kur beidzas dokumentālais un sākas spēles kino.
 
Andris Gauja: „Familienangelegenheiten”, 2010
Andris Gauja: „Ģimenes lietas”, 2010 (trailer)

„Dokumentālists” (2012, Ivars Zviedris, Inese Kļava) pavisam noteikti paliks viena no nozīmīgākajām Latvijas kinovēstures vienībām, jo nodarbojas ar kinomākslas būtiskākās tēmas izpēti - dokumentālā kino dabu, mērķi, attiecībām starp filmas režisoru un galveno varoni: šoreiz - robusto un ekscentrisko purva sievieti Intu, kuras dzīvē negaidīts ielaužas dokumentālists un viņa kamera. Pavisam noteikti jāmin Kaspara Gobas homofobisma tēmai veltītā „homo@LV” (2010), kas precīzi uztvēra nokaitēto situāciju nacionālā līmenī un izraisīja rezonansi starptautiskajā arēnā, tiekot izrādīta Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā.

Autoru rokraksti

„Prāmis”, 1994.g., Režisore: Laila Pakalniņa „Prāmis”, 1994.g., Režisore: Laila Pakalniņa; © Nacionālais Kino centrs

Taču asi giezīgas sociālpolitiskas tēmas nav vienīgais, ko ataino Latvijas dokumentālais kino. Tā pēdējo divdesmit gadu aina nebūtu iedomājama bez Lailas Pakalniņas. Viņa ir viena no ievērojamākajiem un pasaulē visvairāk apbalvotajiem Latvijas kinorežisoriem; vienīgā, kuras filmas iekļautas A klases festivālu trijnieka konkursa skatēs - Kannās, Berlīnē, Venēcijā un citos nozīmīgos festivālos. Viņas lēnajām, laika ilgstamību uzsverošajām filmām raksturīga ironija un precīzs sabiedrības vērojums. Viņas filmogrāfija ir cienījama, īpaši izceļama triloģija „Veļa” (1991), „Prāmis” (1994), „Pasts” (1995). Pakalniņas radītajā saskatāmas līdzības ar poētiskā kino skolu 1960. gados, jo arī viņas skats - izteikti izturētos kadros - meklē poētisko ikdienišķās vietās un darbībās - slimnīcās, noplukušos piepilsētas rajonos, atkritumu izgāztuvēs, nomalēs.

Pie intelektuāli ambiciozām, formas ziņā eksperimentālām, kultūrvēsturisku atsauču pilnām filmām konsekventi strādā kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis Jr. - „Versija. LNO” (2006), „Zīmētājs” (2007), „Valkyrie Limited” (2009), „Pa-saules skaņa” (2010); raksta tapšanas brīdī Sīmanis uzņem dokumentālu notikumu iedvesmotu filmu par divu Rīgā dzimušu pasaules līmeņa ģēniju - kinorežisora Sergeja Eizenšteina un domātāja Sera Jesajas Berlina dzīvi 20. gs. pirmajā pusē.