Vācu animācijas kino Savādi putni, lieli sapņi

Revolucionārs Vladimirs Majakovskis Katrinas Rotes filmā „1917 – Der wahre Oktober“
Revolucionārs Vladimirs Majakovskis Katrinas Rotes filmā „1917 – Der wahre Oktober“ | Foto (fragments): © Katrin Rothe Filmproduktion

Animācijas kino Vācijā klājas grūti – par spīti izcilajām izglītības iespējām. Ilgu laiku šis žanrs tika uzskatīts par rotaļlaukumu eksotiem. Iespējams, pateicoties iedvesmojošiem impulsiem, tas mainīsies.
 

Rihardam nav nekādu izredžu, taču viņš izmanto izdevību. Viņš negrib samierināties ar to, ka ir zvirbulis. Kopš viņu ir adoptējusi stārķu ģimene, viņš sevi uztver kā gājputnu. Nekas viņu neatturēs rudenī kopā ar savu stārķu ģimeni lidot uz Āfriku. Vācijā tapušās kopražojuma filmas “Überflieger – Kleine Vögel, großes Geklapper” (“Stārķa ceļojums”) režisors Tobijs Genkels un scenārija autors un līdzrežisors Reza Memari ar humoru un iejūtību stāsta par kādu savrupnieku, kurš izpleš spārnus un atceļ dabas likumus.

Starptautiska slava

Nav grūti mazajā varonī saskatīt metaforu par vācu animācijas nozari, kas drosmīgi stājas pretī visvarenajai konkurencei no ASV. Animācijas filmu veidotāji ir optimisti. Viņu medijs paļaujas uz realitātes mainīgumu – viss ir iespējams, nekam nav jāpaliek tādam, kāds tas bijis. Bet viņiem jābūt arī reālistiem.

„Globālie izplatītāji mums saka, kā vācu animācijas kino starptautiskā mērogā ir iemantojis labu slavu. Taču pašu zemē tas ir citādāk,” stāsta Genkels. Faktiski pēdējo gadu lielie eksporta veiksmes stāsti ir animācijas filmas. Režisora Tobija Genkela iepriekšējā filma “Ooops! Die Arche ist weg “ (“Ups! Kuģis pazudis…”) tika pārdota izrādīšanai 51 valstī un 2016. gadā nopelnīja vairāk nekā 23 miljonus eiro. 2015. gada līderis, Aleksa Štadermaņa 2014. gada animācijas filma “Die Biene Maja” (“Bitīte Maija”), tika izrādīta 49 valstīs un nopelnīja 20 miljonus.

Vācu animācijas kino toņa noteicēji

Taču pašu mājās žanrs ilgu laiku tika uzskatīts par rotaļlaukumu eksotiem. Autorfilmu veidotājs Johens Kūns gadiem ilgi bija vientuļais cīnītājs, kaut arī ar saviem asociācijas raisošajiem, gleznainajiem sapņu stāstiem kā “Sonntag 3” (“Svētdiena 3”, 2012) ieguva daudzas balvas. Situācija nedaudz mainījās, kad deviņdesmito gadu sākumā Gerhards Hāns un Mihaels Šāks izveidoja uzņēmuma modeli, kas pievērsās filmu veidošanai pieaugušo auditorijai (“Vernera” komiksu adaptācija), kā arī darbam pie televīzijas seriāliem bērniem (“Benjamin Blümchen”/”Zilonis Benjamins”, “Bibi Blocksberg“/”Bibī Bloksberga”). Būtisku ieguldījumu sniedza arī cits žanra pionieris, grāfs Tilo Rotkirhs (“Lauras Stern”/”Lauras zvaigzne”, 2004), īstenojot savu vīziju, – uzņemt bērnu filmas ar budžetu, kas gan sasniedz vien desmito daļu no salīdzināmu Holivudas produkciju budžetiem, taču ir konkurētspējīgas.

Izcila izglītība ar augstu reputāciju

Vācu animācijas kino vairs nav jābaidās no salīdzinājuma ar Eiropas standartiem, ko lielā mērā nosaka Anglijā, Francijā, Īrijā un Luksemburgā. Turklāt izglītībai ir izcila reputācija. Kaseles Mākslas augstskola jau 1979. gadā ieviesa atsevišķu studiju programmu. Tajā studēja brāļi Kristofs un Volfgangs Lauenšteini, kuru leļļu animācijas filma “Balance” (“Balanss”, 1989) atnesa vācu animācijas žanram pirmo Oskaru par labāko animācijas īsfilmu. Konrāda Volfa Kino universitāte Bābelsbergā 1984. gadā ieviesa to kā studiju virzienu; mākslas augstskolas Darmštatē un Ķelnē uzsvaru liek uz starpnozaru pieeju. Bādenes-Virtembergas Kino akadēmijā Ludvigsburgā kopš tās dibināšanas 1991. gadā pastāv animācijas nodaļa, kas izteikti vērsta uz starptautisku sadarbību.

Augstskolu filmas neapšaubāmi ir izcilas vizītkartes. Taču valstī, kas gadā producē tikai divas, trīs pilnmetrāžas animācijas filmas, tās nekādu zelta nākotni negarantē. Turpretī ASV un Francijā vācu talanti ir ļoti pieprasīti, jo īpaši plašā animācijas tehniku spektra dēļ, ko viņi pārvalda: no datoranimācijas, siluetu animācijas un aplikāciju animācijas līdz pat smilšu animācijai. Pastāv pat speciāls Lego animācijas festivāls filmām, kuras veido no Lego klucīšiem.

Relatīva monokultūra

Tam, kurš Vācijā grib veidot animācijas filmas, nepieciešama ne tikai fantāzija, bet arī izturība un uzticami partneri. Televīzija animācijai raidlaiku tikpat kā vairs nepiedāvā. Pat sabiedriskās televīzijas bērnu kanālā KiKA ir ļoti mazs vācu filmu un seriālu īpatsvars. Kvota, kā tas ir Francijā, kas nosaka, kādam jābūt vācu animācijas filmu īpatsvaram televīzijā, palīdzētu piesaistīt vietējos talantus un radīt solīdāku infrastruktūru. Profesionālajai apvienībai “AG Animationsfilm“ jāīsteno sarežģīts lobija darbs. Vēl pirms pāris gadiem viena no centrālajām televīzijas funkcijām bija zīmolu radīšana, kas pēc tam spēj iekarot lielos ekrānus.

Viens no šīs sistēmas mantojumiem ir relatīva monokultūra. „Liekas, ka Vācijā uzņemt animācijas filmu pieaugušajiem vēl aizvien ir ceļš uz drošu izputēšanu,” uzskata kinokritiķis Larss Penings. „Klasiskais modelis attīstās sekojoši: veiksmīga bērnu grāmata, televīzijas seriāls vai klipi, spēlfilma, sīkvels.” Tā tas notiek ar daudzām Rotkirha filmām, citi piemēri ir “Der kleine Ritter Trenk” (“Mazais bruņinieks Trenks”, rež. Antonijs Pauers, 2015) un “Der kleine Rabe Socke” (“Krauklis, mazais resgalis”, rež. Ute fon Minhova-Pola, 2012). Finansēšanas komitejas un producēšanas firmas oriģinālu materiālu uzņem ar lielu skepsi, jo vairāk tādēļ, ka tādas filmas kā “Stārķa ceļojums” no bērniem pilnīgi noteikti arī ko sagaida. Filmas ne tikai sumina tikumus kā draudzība un iecietība, bet atklāj arī dzīves skarbās puses. „Kad mēs izstrādājām materiālu, visi uz mums skatījās tā, it kā mēs būtu ārprātīgi. Daudzi, kas mums atteica, ieteica mums vispirms no tā izveidot bērnu grāmatu.”

Internacionalizēšana kā iespēja

Taču vācu animācijas kino nākotne ilgtermiņā nevar balstīties šabloniskumā. Viena no iespējām ir internacionalizēšana. Nozīmīgus mākslinieciskos impulsus vācu animācija pēdējos gados saņēmusi no imigrantiem kā Ali Samadi Ahadi, kurš savā filmā “The Green Wave” (2011) siluetu animācijas fragmentus sasaista ar dokumentāliem kadriem no Irānas Zaļās revolūcijas. Nupat lielus panākumus Starptautiskajā Kannu kinofestivālā piedzīvoja Berlīnē dzīvojošā irānieša Ali Soozandeha darbs “Tehran Taboo”. Viņa filmu nekad nebūtu bijis iespējams filmēt reālās vietās, jo savos seksa, korupcijas un prostitūcijas attēlojumos viņš pārkāpj islāma attēla aizliegumu. Nākotne būs saistīta arī ar individuāla rokraksta attīstīšanas iespējām. Katrinas Rotes “1917 – Der wahre Oktober” (1917 – Īstais oktobris) varētu kļūt par pagrieziena punktu. Viņa vecmodīgā, tā laikmeta mākslai radniecīgā tehnikā pievēršas pieciem māksliniekiem, kuri kļuva par Oktobra revolūcijas hronistiem. Turklāt viņa pārvar dokumentālās filmas kadru neesamību un stāsta vēsturi pilnīgi no jauna. Vai tā nav šīs mākslas formas būtība – parādīt mums pasauli citādāk un subjektīvi?