Atmiņu kultūra Māksla pret aizmiršanu

Šindlera saraksts
Šindlera saraksts | Foto (fragments): © picture alliance / United Archives

Otrais pasaules karš, nacionālsociālisms, terors, sadalīšana divās valstīs un atkalapvienošanās – mākslinieki pievēršas Vācijas jaunāko laiku vēsturei un uztur atmiņu dzīvu. Iepazīstinām ar vairākiem darbiem.

No diviem pasaules kariem līdz sadalīšanai divās valstīs – 20. gadsimts Vācijai nesis zīmīgas pārmaiņas un atstājis dziļas brūces sabiedrībā. Taču no nacistu režīma sabrukuma pēc Otrā pasaules kara un Vācijas atkalapvienošanās 1989. gadā veidojusies arī Vācijas Federatīvā Republika, kādu to pazīstam šodien. Šie notikumi ietekmējuši valsts robežas, likumus un sabiedrības pamatvērtības. Kā mēs atceramies notikumus, kuri ir tik nozīmīgi, ka nedrīkst tapt nodoti aizmirstībai? Filmas, grāmatas un pieminekļi uztur dzīvu piemiņu Vācijā, taču ne vienmēr izpelnās viennozīmīgu vērtējumu. Iepazīstinām ar vairākiem darbiem, kas ietekmējuši publiskās diskusijas un daži no kuriem tiek aplūkoti mācību stundās skolā.
 

  • <b>„Tilts“</b> <br>Mirt varoņa nāvē par tēvzemi? Bernharda Viki antikara filma Tilts jau 1959. gadā parādīja, ka nāvei karā nepiemīt itin nekas varonīgs. Neilgi pirms kara beigām kādā Vācijas mazpilsētā septiņi sešpadsmitgadīgi puikas tiek iesaukti armijā un norīkoti sargāt jau tā kā tā spridzināšanai nolemtu tiltu. Kaujā izdzīvo tikai viens no viņiem. Viki darbu uzskata par pirmo vācu antikara filmu, un tas spēcīgi kontrastē ar piecdesmitajos gados popularitāti iemantojušajām “Heimatfilm” žanra filmām, kurās attēlota idilliska dzīve lauku apvidos. Filma saņēma neskaitāmus apbalvojumus, tostarp Golden Globe, kā arī Oskara nomināciju kā labākā ārzemju filma. To vēl mūsdienās rāda mācību stundās skolā, lai skaidri parādītu karu slavinošas indoktrinācijas apmātību. Foto (fragments): © picture-alliance / dpa
    „Tilts“
    Mirt varoņa nāvē par tēvzemi? Bernharda Viki antikara filma Tilts jau 1959. gadā parādīja, ka nāvei karā nepiemīt itin nekas varonīgs. Neilgi pirms kara beigām kādā Vācijas mazpilsētā septiņi sešpadsmitgadīgi puikas tiek iesaukti armijā un norīkoti sargāt jau tā kā tā spridzināšanai nolemtu tiltu. Kaujā izdzīvo tikai viens no viņiem. Viki darbu uzskata par pirmo vācu antikara filmu, un tas spēcīgi kontrastē ar piecdesmitajos gados popularitāti iemantojušajām “Heimatfilm” žanra filmām, kurās attēlota idilliska dzīve lauku apvidos. Filma saņēma neskaitāmus apbalvojumus, tostarp Golden Globe, kā arī Oskara nomināciju kā labākā ārzemju filma. To vēl mūsdienās rāda mācību stundās skolā, lai skaidri parādītu karu slavinošas indoktrinācijas apmātību.
  • <b>Klupšanas akmeņi</b> <br>Neliela piemiņas plāksnīte katras mājas priekšā, kurā savulaik dzīvojis kāds vajātais vai deportētais – kopš 1992. gada mākslinieks Gunters Demnigs izvieto tā dēvētos “klupšanas akmeņus” (vāciski – Stolpersteine) – ar misiņa plāksnīti pārklātus bruģakmeņus –, lai pieminētu nacionālsociālisma upurus. Uz katra akmens līdzās sākuma vārdiem “Šeit dzīvoja” rakstīts nacistu noslepkavotās personas vārds, nāves diena un vieta. Akmeņi tiek iestrādāti ietvēs pie šo personu pēdējās dzīvesvietas. Aizsākti kā neliela mākslas akcija, klupšanas akmeņi šo gadu laikā pārtapuši par Eiropas lielāko decentralizēto memoriālu – tie izvietoti divdesmit vienā Eiropas valstī. Foto (fragments): © picture alliance / Arco Images GmbH
    Klupšanas akmeņi
    Neliela piemiņas plāksnīte katras mājas priekšā, kurā savulaik dzīvojis kāds vajātais vai deportētais – kopš 1992. gada mākslinieks Gunters Demnigs izvieto tā dēvētos “klupšanas akmeņus” (vāciski – Stolpersteine) – ar misiņa plāksnīti pārklātus bruģakmeņus –, lai pieminētu nacionālsociālisma upurus. Uz katra akmens līdzās sākuma vārdiem “Šeit dzīvoja” rakstīts nacistu noslepkavotās personas vārds, nāves diena un vieta. Akmeņi tiek iestrādāti ietvēs pie šo personu pēdējās dzīvesvietas. Aizsākti kā neliela mākslas akcija, klupšanas akmeņi šo gadu laikā pārtapuši par Eiropas lielāko decentralizēto memoriālu – tie izvietoti divdesmit vienā Eiropas valstī.
  • <b>„Šindlera saraksts“</b> <br>Stīvena Spīlberga filma par rūpnieku Oskaru Šindleru, kurš nacionālsociālisma laikā no iznīcināšanas nāves nometnēs izglāba 1200 ebreju, 1994. gada izraisīja jaunu diskusiju vilni par holokaustu. Drastiskais varmācības un brutalitātes atainojums koncentrācijas nometnēs daudziem cilvēkiem kinoteātri lika atstāt raudošiem un satriektiem. Spīlbergam filma nozīmēja pievēršanos viņa paša ģimenes vēsturei, jo daudzi no viņa piederīgajiem gāja boja vācu koncentrācijas nometnēs. Tādēļ viņš arī nepieņēma samaksu par filmas veidošanu. Īstajās notikumu vietās uzņemtā filma bija nominēta divpadsmit Oskariem un ieguva septiņus. Pats Oskars Šindlers nomira nabadzībā 1974. gadā; līdz pat nāvei viņu atbalstīja viņa izglābtie ebreji. Ja Šindlers 1965. gadā saņēma 1. šķiras Vācijas Nopelnu krustu, tad Spīlbergam par šo ekranizāciju tika piešķirts par divām pakāpēm augstāks apbalvojums – Lielais Nopelnu krusts ar zvaigzni. Foto (fragments): © picture alliance / United Archives
    „Šindlera saraksts“
    Stīvena Spīlberga filma par rūpnieku Oskaru Šindleru, kurš nacionālsociālisma laikā no iznīcināšanas nāves nometnēs izglāba 1200 ebreju, 1994. gada izraisīja jaunu diskusiju vilni par holokaustu. Drastiskais varmācības un brutalitātes atainojums koncentrācijas nometnēs daudziem cilvēkiem kinoteātri lika atstāt raudošiem un satriektiem. Spīlbergam filma nozīmēja pievēršanos viņa paša ģimenes vēsturei, jo daudzi no viņa piederīgajiem gāja boja vācu koncentrācijas nometnēs. Tādēļ viņš arī nepieņēma samaksu par filmas veidošanu. Īstajās notikumu vietās uzņemtā filma bija nominēta divpadsmit Oskariem un ieguva septiņus. Pats Oskars Šindlers nomira nabadzībā 1974. gadā; līdz pat nāvei viņu atbalstīja viņa izglābtie ebreji. Ja Šindlers 1965. gadā saņēma 1. šķiras Vācijas Nopelnu krustu, tad Spīlbergam par šo ekranizāciju tika piešķirts par divām pakāpēm augstāks apbalvojums – Lielais Nopelnu krusts ar zvaigzni.
  • <b>Holokausta memoriāls Berlīnē</b> <br>Kopš 2005. gada 2711 betona plākšņu 19000 kvadrātmetru lielā teritorijā netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē veido Memoriālu noslepkavotajiem Eiropas ebrejiem, tautas mutē īsi sauktu par Holokausta memoriālu. Izmēra dēļ vien neapšaubāmi būdams viens no iespaidīgākajiem memoriāliem Eiropā, tas tomēr ir arī viens no pretrunīgākajiem. Rakstnieks Martins Valzers arhitekta Pītera Eizenmana projektu raksturoja kā “futbola laukuma izmēra murgu”, un arī Ebreju centrālā padome distancējās no šī mākslas darba. Sabiedrībā sašutumu raisīja galvenokārt augstās izmaksas. Taču pēc memoriāla fonda aplēsēm jau pirmajā gadā pēc atklāšanas tas piesaistīja vairāk nekā 3,5 miljonus apmeklētāju. Izstāde, kas papildina memoriālu, 2012. gadā bija viens no desmit apmeklētākajiem muzejiem Berlīnē; ik gadu notiek ap 2000 ekskursiju un izglītojošu pasākumu, no kuriem 70% veidoti jauniešu publikai. Foto (fragments): © picture-alliance / ZB / Soeren Stache
    Holokausta memoriāls Berlīnē
    Kopš 2005. gada 2711 betona plākšņu 19000 kvadrātmetru lielā teritorijā netālu no Brandenburgas vārtiem Berlīnē veido Memoriālu noslepkavotajiem Eiropas ebrejiem, tautas mutē īsi sauktu par Holokausta memoriālu. Izmēra dēļ vien neapšaubāmi būdams viens no iespaidīgākajiem memoriāliem Eiropā, tas tomēr ir arī viens no pretrunīgākajiem. Rakstnieks Martins Valzers arhitekta Pītera Eizenmana projektu raksturoja kā “futbola laukuma izmēra murgu”, un arī Ebreju centrālā padome distancējās no šī mākslas darba. Sabiedrībā sašutumu raisīja galvenokārt augstās izmaksas. Taču pēc memoriāla fonda aplēsēm jau pirmajā gadā pēc atklāšanas tas piesaistīja vairāk nekā 3,5 miljonus apmeklētāju. Izstāde, kas papildina memoriālu, 2012. gadā bija viens no desmit apmeklētākajiem muzejiem Berlīnē; ik gadu notiek ap 2000 ekskursiju un izglītojošu pasākumu, no kuriem 70% veidoti jauniešu publikai.
  • <b>„Sakāve“</b> <br>Cik cilvēcīgu drīkst attēlot Hitleru? 2004. gadā uzņemtā Sakāve bija pirmā filma kopš Otrā pasaules kara beigām, kas pievērsās galvenokārt Ādolfa Hitlera personāžam un atspoguļoja pēdējās dienas fīrera bunkurā. Kamēr filma gan Vācijā, gan ārzemēs guva finansiālus panākumus, Vācijā īpaši jau vēsturnieku vidū uzvirmoja diskusijas par to, kādā veidā kino drīkst atainot Hitleru. Vieni bija pārliecināti, ka jūtu izrādīšana veicina Hitlera personības demistifikāciju. Citi dedzīgi protestēja pret tādas emocionālas tuvības pieļaušanu. Gan producents Bernds Eihingers, gan galvenās lomas atveidotājs Bruno Gancs saņēma Bavārijas Kino balvu, turklāt pati filma tika nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā. Foto (fragments): © picture-alliance / dpa /Constantin Film
    „Sakāve“
    Cik cilvēcīgu drīkst attēlot Hitleru? 2004. gadā uzņemtā Sakāve bija pirmā filma kopš Otrā pasaules kara beigām, kas pievērsās galvenokārt Ādolfa Hitlera personāžam un atspoguļoja pēdējās dienas fīrera bunkurā. Kamēr filma gan Vācijā, gan ārzemēs guva finansiālus panākumus, Vācijā īpaši jau vēsturnieku vidū uzvirmoja diskusijas par to, kādā veidā kino drīkst atainot Hitleru. Vieni bija pārliecināti, ka jūtu izrādīšana veicina Hitlera personības demistifikāciju. Citi dedzīgi protestēja pret tādas emocionālas tuvības pieļaušanu. Gan producents Bernds Eihingers, gan galvenās lomas atveidotājs Bruno Gancs saņēma Bavārijas Kino balvu, turklāt pati filma tika nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā.
  • <b>Gintera Grasa romāni</b> <br>Rakstnieks Ginters Grass visu mūžu nodarbojies ar jautājumu par nacionālsociālisma sekām; jo īpaši bēgšanas un izdzīšanas tēmas viņa darbos sastopamas aizvien no jauna. Grasa 1959. gada debijas romāns Skārda bungas mūsdienās tiek uzskatīts par gadsimta romānu un vienu no nozīmīgākajiem vācu pēckara laika literatūras darbiem – neraugoties uz to, ka romāns tā laika presē saņēma lielākoties iznīcinošu kritiku. Arī paša Grasa personība pat pēc viņa nāves tiek vērtēta pretrunīgi. Īpaši jau viņa piederība nacistu militārajai kaujas vienībai Ieroču SS, par ko viņš publiski paziņoja tikai 2006. gadā, raisīja karstas diskusijas un lika izskanēt jautājumam, vai autoru joprojām var uzskatīt par pēckara Vācijas morālo autoritāti. Daži politiķi pat aicināja Grasu atdot Nobela balvu literatūrā, kas viņam 1999. gadā tika piešķirta par mūža ieguldījumu. Foto (fragments): © picture-alliance / ZB / Stefan Sauer
    Gintera Grasa romāni
    Rakstnieks Ginters Grass visu mūžu nodarbojies ar jautājumu par nacionālsociālisma sekām; jo īpaši bēgšanas un izdzīšanas tēmas viņa darbos sastopamas aizvien no jauna. Grasa 1959. gada debijas romāns Skārda bungas mūsdienās tiek uzskatīts par gadsimta romānu un vienu no nozīmīgākajiem vācu pēckara laika literatūras darbiem – neraugoties uz to, ka romāns tā laika presē saņēma lielākoties iznīcinošu kritiku. Arī paša Grasa personība pat pēc viņa nāves tiek vērtēta pretrunīgi. Īpaši jau viņa piederība nacistu militārajai kaujas vienībai Ieroču SS, par ko viņš publiski paziņoja tikai 2006. gadā, raisīja karstas diskusijas un lika izskanēt jautājumam, vai autoru joprojām var uzskatīt par pēckara Vācijas morālo autoritāti. Daži politiķi pat aicināja Grasu atdot Nobela balvu literatūrā, kas viņam 1999. gadā tika piešķirta par mūža ieguldījumu.
  • <b>„Bādera-Meinhofas komplekss“</b> <br>2008. gadā uzņemtā filma Bādera – Meinhofas komplekss neizskaistinot parāda, kā radikalizējās 1968. gada kustības studentu protestu dalībnieki, vēlāk kļūstot par Sarkanās armijas frakcijas (RAF) locekļiem. Notikumi, kas veicināja RAF veidošanos, – apspiestie protesti pret Irānas šahu, kuru laikā policists nošāva studentu Benno Onezorgu, atentāts pret studentu līderi Rudiju Dučki un ilgstošais Vjetnamas karš – dokumentālajā drāmā attēloti tikpat drastiski kā vēlākā RAF teroristu vardarbība. Filmas dramaturģijas pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata, kuras autors ir žurnālists Štefans Austs, Ulrikes Meinhofas kolēģis žurnāla konkret redakcijā. Balstoties tā laika foto un kino materiālā, filmas darbības vietas rekonstruētas līdz sīkākajai detaļai. Filmas producents un scenārija autors Bernds Eihingers sacījis, ka darbu veidojis galvenokārt jaunākas paaudzes skatītājiem, kuri paši nav piedzīvojuši šos notikumus. Bādera – Meinhofas komplekss nominēts gan Golden Globe, gan Oskaram kā labākā ārzemju filma. Foto (fragments): © picture alliance / Everett Collection
    „Bādera-Meinhofas komplekss“
    2008. gadā uzņemtā filma Bādera – Meinhofas komplekss neizskaistinot parāda, kā radikalizējās 1968. gada kustības studentu protestu dalībnieki, vēlāk kļūstot par Sarkanās armijas frakcijas (RAF) locekļiem. Notikumi, kas veicināja RAF veidošanos, – apspiestie protesti pret Irānas šahu, kuru laikā policists nošāva studentu Benno Onezorgu, atentāts pret studentu līderi Rudiju Dučki un ilgstošais Vjetnamas karš – dokumentālajā drāmā attēloti tikpat drastiski kā vēlākā RAF teroristu vardarbība. Filmas dramaturģijas pamatā ir tāda paša nosaukuma grāmata, kuras autors ir žurnālists Štefans Austs, Ulrikes Meinhofas kolēģis žurnāla konkret redakcijā. Balstoties tā laika foto un kino materiālā, filmas darbības vietas rekonstruētas līdz sīkākajai detaļai. Filmas producents un scenārija autors Bernds Eihingers sacījis, ka darbu veidojis galvenokārt jaunākas paaudzes skatītājiem, kuri paši nav piedzīvojuši šos notikumus. Bādera – Meinhofas komplekss nominēts gan Golden Globe, gan Oskaram kā labākā ārzemju filma.
  • <b>„Citu dzīves“</b> <br>Kam jānotiek, lai sistēmai pakļāvīgs valsts ierēdnis atteiktos no savas pārliecības? 2006. gadā Citu dzīves bija pirmā spēlfilma kopš Vācijas atkalapvienošanās, kas bez lielas brēkas un austrumu nostalģijas vēstīja par izsekošanu VDR. Stāsta centrā ir divi vīrieši: VDR cildināto rakstnieku Dreimanu – kā mākslinieku per se jau aizdomīgu subjektu – izseko un noklausās Štazi virsnieks Vīzlers. Dreimans kļūst par disidentu pēc tam, kad pašnāvību izdarījis kāds draugs, kam noteikts profesijas aizliegums. Vīzlers, kura pienākums ir ziņot, pasargā Dreimanu, par ko piespiedu kārtā tiek pārcelts zemākā amatā. Dziesminieks Volfs Bīrmans, kurš pats bijis VDR izsekošanas mašinērijas upuris, slavēja režisoru fon Donnersmarku par iespaidīgo VDR morāles atainojumu: “Viņš pats to visu nav piedzīvojis! Bet neraugoties uz to, tik jauns cilvēks spēj teikt savu vārdu! Šis rietumnieks acīmredzami spēj ļoti labi spriest un arī nosodīt, viņš spēj ne tikai teikt savu vārdu, bet pat izglītot.“ Citu dzīves saņēma Oskaru, Cēzaru, Eiropas Kino balvu un citus apbalvojumus. Foto (fragments): © picture alliance / Mary Evans Picture Library
    „Citu dzīves“
    Kam jānotiek, lai sistēmai pakļāvīgs valsts ierēdnis atteiktos no savas pārliecības? 2006. gadā Citu dzīves bija pirmā spēlfilma kopš Vācijas atkalapvienošanās, kas bez lielas brēkas un austrumu nostalģijas vēstīja par izsekošanu VDR. Stāsta centrā ir divi vīrieši: VDR cildināto rakstnieku Dreimanu – kā mākslinieku per se jau aizdomīgu subjektu – izseko un noklausās Štazi virsnieks Vīzlers. Dreimans kļūst par disidentu pēc tam, kad pašnāvību izdarījis kāds draugs, kam noteikts profesijas aizliegums. Vīzlers, kura pienākums ir ziņot, pasargā Dreimanu, par ko piespiedu kārtā tiek pārcelts zemākā amatā. Dziesminieks Volfs Bīrmans, kurš pats bijis VDR izsekošanas mašinērijas upuris, slavēja režisoru fon Donnersmarku par iespaidīgo VDR morāles atainojumu: “Viņš pats to visu nav piedzīvojis! Bet neraugoties uz to, tik jauns cilvēks spēj teikt savu vārdu! Šis rietumnieks acīmredzami spēj ļoti labi spriest un arī nosodīt, viņš spēj ne tikai teikt savu vārdu, bet pat izglītot.“ Citu dzīves saņēma Oskaru, Cēzaru, Eiropas Kino balvu un citus apbalvojumus.
  • <b>„Ardievu, Ļeņin!“</b> <br>Ko iesākt, ja no realitātes vēlies pasargāt savu māti, kura, atrodoties komā, palaidusi garām Vācijas atkalapvienošanos un līdz ar to arī VDR galu? Atbilde ir pavisam vienkārša – pārrakstīt vēsturi. 2003. gadā uzņemtajā traģikomēdijā Ardievu, Ļeņin! jaunietis vārdā Alekss Krēmers, cenšoties no atkārtota infarkta pasargāt savu māti – pārliecinātu sociālisti –, tikpat kā atkalapvienotajā Vācijā inscenē VDR, kas ne tikai turpina pastāvēt, bet kurai jāuzņem arī rietumvāciešu pūļi. Atšķirībā no citām šī laika filmām Ardievu, Ļeņin! atturas no uzjautrināšanās par VDR. Režisors Volfgangs Bekers drīzāk rāda, ka Berlīnes mūra krišana daudziem cilvēkiem bija sāpīgs dzimtenes zaudējums un cik nopietnas viņiem bija šī laika nestās straujās pārmaiņas. Ardievu, Ļeņin! kļuva par 2003. gada veiksmīgāko vācu filmu. Tā ieguva deviņas Vācijas Kino balvas un kā pirmā vācu filma saņēma Eiropas Kino balvu, Fēliksu. Foto (fragments): © picture-alliance / Mary Evans Picture Library
    „Ardievu, Ļeņin!“
    Ko iesākt, ja no realitātes vēlies pasargāt savu māti, kura, atrodoties komā, palaidusi garām Vācijas atkalapvienošanos un līdz ar to arī VDR galu? Atbilde ir pavisam vienkārša – pārrakstīt vēsturi. 2003. gadā uzņemtajā traģikomēdijā Ardievu, Ļeņin! jaunietis vārdā Alekss Krēmers, cenšoties no atkārtota infarkta pasargāt savu māti – pārliecinātu sociālisti –, tikpat kā atkalapvienotajā Vācijā inscenē VDR, kas ne tikai turpina pastāvēt, bet kurai jāuzņem arī rietumvāciešu pūļi. Atšķirībā no citām šī laika filmām Ardievu, Ļeņin! atturas no uzjautrināšanās par VDR. Režisors Volfgangs Bekers drīzāk rāda, ka Berlīnes mūra krišana daudziem cilvēkiem bija sāpīgs dzimtenes zaudējums un cik nopietnas viņiem bija šī laika nestās straujās pārmaiņas. Ardievu, Ļeņin! kļuva par 2003. gada veiksmīgāko vācu filmu. Tā ieguva deviņas Vācijas Kino balvas un kā pirmā vācu filma saņēma Eiropas Kino balvu, Fēliksu.