Intervija ar Gerdu Kēnenu Politiskās krāsas izbalošana

Komunistu portreti (no kreisās) Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss, Vladimirs Iļjičs Ļeņins, Jozefs Staļins un Mao Dzeduns.
Komunistu portreti (no kreisās) Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss, Vladimirs Iļjičs Ļeņins, Jozefs Staļins un Mao Dzeduns. | Foto (fragments): © picture alliance/CPA Media

Laika gaitā sarkanā krāsa no varas simbola pārvērtās par revolucionāru simbolu. Intervija ar publicistu Gerdu Kēnenu par komunistu un sociālistus simbolisko krāsu.

Antīkajā pasaulē un viduslaikos sarkanā krāsa vēl bija kundzības un varas simbols, to valkāja Romas ķeizari, Eiropas valdnieki un pāvesti. Gadsimtu gaitā tā pārvērtās par revolucionāru krāsu. Franču revolūcijas laikā republikas piekritēji – jakobīņi un sankiloti – kā pazīšanās zīmi izmantoja sarkanu cepuri. Tādā veidā “Bonnet rouge“ kļuva par emancipācijā balstītas brīvības simbolu, bet vienlaikus tā nesaraujami saistās ar jakobīņu terora diktatūru, kas Franču revolūcijas laikā apspieda vai sodīja ar nāvi visus šķietamos revolūcijas pretiniekus.

Tādēļ sarkano krāsu aizvien pavada šī ambivalence. 20. gadsimtā tā kļuva par strādnieku kustības, komunisma un sociālistisko strāvojumu krāsu. Arī te ar sarkano kā simbolisku krāsu saistījās tādas asociācijas kā cerības uz labāku dzīvi, bet arī ciešanas un asinis (“šodien sarkans, rīt miris”).

Savā grāmatā “Die Farbe Rot. Ursprünge und Geschichte des Kommunismus”  (“Sarkanā krāsa. Komunisma pirmsākumi un vēsture”) publicists un vēsturnieks Gerds Kēnens pievēršas komunisma attīstībai. Mūsu saruna bija par “sarkanā gadsimta” krāsas simboliskumu.


Kēnena kungs, kāpēc tieši sarkanais kļuva par strādnieku kustības simbolisko krāsu?

Sarkanā krāsa – pēc melnās un baltās – ir tāda kā pirmkrāsa. Kā asins krāsa tā simbolizē cilvēku visciešāko saikni un vienlaikus viskrasāko nošķirtību, tik polāras emocijas kā mīlestība un naids. Par strādnieku kustības krāsu tā kļuva kopš brīža, kad 19. gadsimta trīsdesmitajos gados pirmo reizi sāka runāt par “sociālu revolūciju”, kam būtu jāseko pēc politiskas revolūcijas. Tas vistiešākajā veidā sakrīt ar moderno jēdzienu “sociālisms“ un “komunisms“ nostiprināšanos. Politiskā sarkanā krāsa – visredzamāk kā sarkans karogs – šajā laikā konkurēja ar feodālo emblēmu raibo daudzveidību, bet pastiprināti arī ar trīskrāsu jaunajiem nacionālajiem karogiem. Salīdzinājumā ar šo nošķirošo krāsu daudzveidību sarkanais simbolizēja sapni par universālu “visu zemju proletāriešu” savienību un naidīguma pārvarēšanu starp viņu valstīm un nācijām. Arī Sociālistiskā Internacionāle 1889. gadā tad padarīja sarkano karogu par savu centrālo simbolu.

Tātad tas, ka sarkanais visā pasaulē kļuva par komunistu un sociālistu krāsu, bija loģiskas sekas šai attīstībai?

Lielajās sociālajās cīņās pirms un pēc gadsimtu mijas, kur visu demokrātisko un citu emancipācijas kustību priekšplānā uz skatuves pirmo reizi patiešām nostājās rūpnīcu strādnieki, paplašinājās ar sarkano politisko krāsu saistītā simboliskā telpa. 1905. gada lielajā revolucionārajā uzliesmojumā Krievijā pirmo reizi visaptveroša, plaša tautas kustība tika iegremdēta pa pusei cerīgi mirdzošā, pa pusei apokaliptiski virmojošā sarkanā krāsā. Šajā ļoti izteikti afektīvajā nozīmes piešķīrumā sava loma būs bijusi arī valodnieciskajai tuvībai starp krievu valodas vārdiem “sarkans” un “skaists”, kā tas, piemēram, izpaužas nosaukumā Kremļa “Sarkanais laukums”, jo tas nozīmē arī “Skaistais laukums”. Neizbrīna arī, ka pēc boļševiku nākšanas pie varas 1918. gadā Ļeņins savas partijas un režīma apzīmēšanai pārņēma tobrīd jau labu laiku par vēsturisku kļuvušo “komunisma” programmas jēdzienu, kā arī sarkano karogu (ar sirpi un āmuru) padarīja par jaunās valsts simbolu. Bet tam bija arī jāliek aizmirst, ka jau cara režīma gāšana 1917. gada februārī/martā, kurā boļševiki tikpat kā neiesaistījās, bija pilnībā iegremdēta sarkanajā krāsā. Boļševiku tā dēvētā “Oktobra revolūcija” būtībā bija sarkano uzvara pār sarkanajiem, respektīvi, boļševiku uzvara pār citām Krievijas sociālistiskajām partijām, kuras tie bija iespieduši “balto” kontrrevolucionāru lomā un apspieda ar teroristiskiem līdzekļiem.


1898. gada Darba svētkiem veltītā Austrijas Maija avīzes titullapa. Centrālais tēls ir Marianne, Francijas Republikas simbols. Viņai galvā frīģiešu cepure, ko Franču revolūcijas laikā valkāja arī jakobīņi. 1898. gada Darba svētkiem veltītā Austrijas Maija avīzes titullapa. Centrālais tēls ir Marianne, Francijas Republikas simbols. Viņai galvā frīģiešu cepure, ko Franču revolūcijas laikā valkāja arī jakobīņi. | Foto (fragments): © picture alliance (84019274) Par politiskā režīma simbolu sarkanā krāsa kļuva ne tikai Krievijā, bet, piemēram, arī Ķīnā. Vai bija atšķirības atsevišķo pielietojumu interpretācijā?

Ķīnā komunistiskās partijas sarkanais triumfēja pār pavisam jaunās nacionālās kustības emblēmām un pēc komunistu nākšanas pie varas aizpildīja pilnīgi visu politisko un pasaules uzskatu telpu – atkal ar visnotaļ īpatnējiem kultūras un mitoloģijas piejaukumiem, kas nebūt neatvasinājās tikai no importētā marksisma-ļeņinisma. Jau vairākus gadus pirms varas sagrābšanas, vēl darbodamies “sarkanās bāzes apgabalā“ Dzjinaņā, Mao lika sarakstīt viņam pielāgotu partijas himnu, smeļoties no tautas kosmoloģijas: „Austrumi ir sarkani, saule lec / Ķīna ir radījusi Mao Dzedunu. / Viņš gādā par tautas laimi un svētību / Heihaijo! – Viņš ir tautas lielā glābšanas zvaigzne!“
 
Komunisma ziedu laiki ir pagājuši. Vai līdz ar to vājinājies arī simboliskās krāsas starojuma spēks?

Rietumos politiskās sarkanās krāsas uzsvērtā nozīme jūtami izbālēja pēc 1945. gada – neņemot vērā drudžaino renesansi radikālo jauniešu grupējumu ietvaros ap 1968. gadu, kas vecajā Vācijas Federatīvajā Republikā tomēr vēl paplašinājās līdz “sarkanajai desmitgadei” ar dažiem desmitiem tūkstošu politiski hiperaktīvu spēlētāju, kas kādu laiku dominēja universitāšu pilsētiņās un daļēji arī intelektuālajās debatēs. Sociāldemokrātija, it īpaši pēc atbrīvošanās no marksistiskā mantojuma, savas emblēmas veco, dedzīgo, piesātināti sarkano krāsu nomainīja pret drīzāk blāvu, plakātisku sarkano, kurā vairs tikpat kā nav nolasāmas īpašas, sistēmu kritizējošas nozīmes. Padomju nometnes sabrukums pēc 1989. gada izdarīja pārējo. Šodien tā ir Ķīnas Tautas Republika, kur absolūti valdošās komunistiskās partijas ekskluzīvā varas sfēra valkā intensīvu “sarkano sarkanajā” – kā dzelžaini nosargātu tradīciju, kurā partijas pretenzijas uz Ķīnas glābējas lomu vistiešākajā veidā saplūst ar senu impērijas mitoloģiju un moderni atjaunotu supremātismu starptautiskā sfērā. Vienlaikus šis sarkanais ir gandrīz pilnībā attālinājies no visiem 19. un 20. gadsimta strādnieku kustības demokrātiskās un sociālās emancipācijas solījumiem.