Laikmetīgs bibliotēkas darbs Runa ir par cilvēkiem, nevis par medijiem

Bibliotēku nākotne
Bibliotēku nākotne | © raumlaborberlin im Auftrag von Kulturprojekte Berlin

Bibliotēka rada nākotni. Tās pašas nākotne ir neskaidra. Sākums ciklam “Nākotne. Bibliotēkas” par rītdienas bibliotēkām.

Vēl ne tik sen atpakaļ grāmata tika uzskatīta par vārtiem uz pasauli. Un tam, kurš gribēja iziet caur šiem vārtiem, bez bibliotēkas iztikt bija teju neiespējami. Bibliotēka apkopoja, pavēra un padarīja pieejamas zināšanas. Šodien, Google, Vikipēdijas un neskaitāmu miljonu digitāli pieejamu grāmatu un laikrakstu laikā, visas pasaules zināšanas šķiet esam vien dažu klikšķu attālumā no personīgā viedtālruņa, klēpjdatora vai e-lasītāja. Vai te vēl nepieciešamas bibliotēkas? Jeb arī bibliotēkas un bibliotekāri jau tuvākajā laikā papildinās to garo pakalpojumu un profesiju sarakstu, par ko cilvēki drīz stāstīs, ka tās aizslaucījis disruptīvais digitalizācijas spēks? Diskusijas par šiem jautājumiem rit pilnā sparā. Tās svārstās no norieta retorikas līdz jauna ceļa sākuma noskaņojumam, un tajās nav iespējamas vienkāršas atbildes. Jo ar to saistītie attīstības scenāriji un izaicinājumi ir pārāk dažādi, pārāk kompleksi un daļēji pilnīgi pretrunīgi.

Tādas vienas bibliotēkas nav

Pirmajā acumirklī šķiet, ka bibliotēkām neklājas slikti. Par spīti vispārējai digitālo mediju klātesamībai vācieši kā augstskolu, tā publiskās bibliotēkas izmanto intensīvāk nekā jebkad līdz šim. 220 miljoni apmeklējumu reižu gadā ierindo tās valsts iecienītāko kultūras institūciju godā – apsteidzot muzejus, kinoteātrus un Vācijas futbola Bundeslīgas stadionus. Turklāt Vācijā vēl aizvien pastāv ārkārtīgi liela kopskaitā ap 10000 esošo publisko un zinātnisko bibliotēku daudzveidība. Ja zinātniskajās bibliotēkās, kas priecājas par milzīgo apmeklētāju pieplūdumu, runa acīmredzami vispirms ir par zināšu apguvi un radīšanu, tad daudzās pilsētu un novadu bibliotēkās akcents manāmi pārbīdījies uz uzturēšanās kvalitāti un savstarpēju satikšanos. Kādreizējo grāmatu izsniegšanas vietu funkcionālo iekārtojumu nomainījušas ērtas sēdēšanas un pasēdēšanas iespējas, daudzviet uz patīkamu laika pavadīšanu aicina kafejnīcas, publiskie lasījumi un plašas pasākumu programmas.

Dinozaurs vai atjaunošanas gadījums?

Sociologi bibliotēku renesansi skaidro ar to funkciju kalpot par nekomerciālu “trešo vietu” (Ray Oldenburg) viņpus dzīvošanai un strādāšanai, kā arī ar ilgām uz laiku atslēgties no globalizētās un satīklotās pasaules. Vieniem tā ir vieta, kur atkāpties, savukārt citiem tā ir vienīgā iespēja, lai vispār piedalītos kultūras un sabiedriskajā dzīvē, neskatoties uz ienākumiem. Sava nekomerciālā, visiem atvērtā rakstura dēļ tieši publiskās bibliotēkas uzskatāmas par demokrātijas faktoru. Tiktāl teorija. Politiskā un ekonomiskā realitāte, ar ko jūtas konfrontētas daudzas bibliotēkas, bieži runā citu, krīzē iestigušu valodu. Tam pat nebūtu bijusi nepieciešama digitalizācija. Faktiskā bibliotēkas noārdīšana sākās jau ilgu laiku pirms interneta kļūšanas par masu mediju. Tukšās publisko līdzekļu kases diktēja bibliotēkām masīvus taupības spaidus. Saruka budžeti iepirkumiem un aprīkojumam, tika samazināts personāls, saīsināti darba laiki. Pēdējo gadu darba kārtībā bija bibliotēku apvienošana un arī slēgšana. Un tāpēc arī virkne sensacionālu jaunu bibliotēku atklāšana Vācijas lielpilsētās nevar noslēpt faktu, ka daudzas to mazās māsas provincē bieži ir pamatīga nodiluma skartas. Nav nekāds brīnums, ka rodas iespaids, ka bibliotēkas labie laiki jau aiz muguras. Atjaunošanas gadījums vai dinozaurs – kuram gan to būs izšķirt?

Virzīt uz priekšu un saglabāt

Pa to starpu pieprasījums pēc bibliotēku sniegtajiem pakalpojumiem nav samazinājies, uzdevumi kļuvuši apjomīgāki un daudzveidīgāki. Līdzās grāmatām jau sen tiek izsniegti arī elektroniskie mediji, mūzika, spēles, filmas. Taču laikā, kad viss no jebkuras vietas un jebkurā laikā ir pieejams tiešsaistē, bibliotēkas savu pastāvēšanu nevar vairs pamatot vienīgi ar informācijas nodrošināšanu. Aizvien svarīgāk kļūst izglītot cilvēkus, neatkarīgi no viņu vecuma un sociālās piederības, kvalificēti apieties ar pieejamās informācijas straumi. Patiesībā bibliotēkas ir tam predestinētas. Taču tām ir nepieciešami atbilstoši materiālie un ekonomiskie resursi, kā arī – ne kā pēdējais – mainīta pašuztvere. Tādas klasiskās funkcijas kā darbs ar krājumu bibliotēkas ikdienā nomainījis darbs ar lietotājiem. „Bibliotēkā runa ir par cilvēkiem, nevis par priekšmetiem,” saka ASV bibliotēku eksperte Rebeka Smita Oldriča. Darbības viduspunktā ir cilvēki, nevis mediji. Patiesībā pati par sevi saprotama lieta, taču dažiem cunftes pārstāvjiem tas nozīmē mentālu pārorientēšanos. Skeptiķi savukārt baidās, ka visu nepieciešamo pārmaiņu rezultātā kaut kas tiks arī zaudēts, piemēram, fokuss uz drukāto vārdu, grāmatu. Izskan pārmetumi par “pārvēršanu izklaidē”, vispāriskošanu.
 
Strauju pārmaiņu laikā un nosacījumos attīstīt laikmetīgas iekārtojuma, mediju un pedagoģiskās stratēģijas un pilnībā neatmest savu panākumu kodolu bibliotēkām nav viegls uzdevums. Zināšanu krātuve un kultūras mantojums, gaismas tempļi un satikšanās vietas, fiziskā telpa un ideja – bibliotēkas bija un aizvien ir daudz kas vienlaicīgi, taču tajā pat laikā – atkarībā no mērķa un mērķa publikas – savstarpēji ļoti atšķirīgas. Bet īpaši labi tās ir piemērotas pārsteigumiem. To savā 2017. gadā iznākušajā grāmatā „Die Idee der Bibliothek und ihre Zukunft“ (Bibliotēkas ideja un tās nākotne) raksta Mihaels Knohe, kurš līdz 2016. gadam bija Veimāras Hercogienes Annas Amālijas bibliotēkas direktors. Ar to viņš domā, ka bibliotēka ir vieta, kur lietotāji saskaras arī ar saturiem un tēmām, ko nav meklējuši. Un tas notiek “viņpus iespēlētajiem meklēšanas algoritmiem un iebradātajām zināšanu takām”, kā mums to nodrošina internets. Bibliotēkas ar pilnām tiesībām var aprakstīt kā pirms Google laikmeta meklētājprogrammas, taču tās aizvien ir bijušas vairāk nekā tikai tas, vairāk nekā tikai darbarīki.

Bibliotēkas rada nākotni

Saskaņā ar ekspertu viedokli, pasaulē, kas piedzīvo pārmaiņu procesus un eksponenciālu zināšanu pieaugumu, tieši bibliotēkām būs vēl nepiedzīvoti nozīmīga loma sabiedrības vienotības stiprināšanā, tādējādi palīdzot tai spēt rast atbildes uz jaunajiem izaicinājumiem. Citiem vārdiem sakot – ja bibliotēkas jau nebūtu radītas, tās vajadzētu izgudrot. Tās gan laikam izskatītos citādāk nekā tās vietas, ko kā savas darbības vietu ir pārmantojusi šodienas bibliotekāru paaudze. Kā jāmainās bibliotēku apveidam, arhitektūrai un dizainam, ja viduspunktā ir nevis krājums, bet gan lietotājs? Kā izskatās laikmetīgs ieguldījums demokrātiskā iesaistē un mediju kompetencē pieaugošas nevienlīdzības, viltus ziņu un digitālo manipulāciju laikā? Ko bibliotēkas var darīt, lai par savu piedāvājumu ieinteresētu no izglītības attālinātus sabiedrības slāņus? Un kāda loma nākotnē būs bibliotekāriem?

Jautājumi par jautājumiem. Apkopojumā tie sniedz pārmaiņās esoša sabiedriskā labuma un nozares ainu. Nav vienkāršu atbilžu un patenta receptes, kā bibliotēkām arī nākotnē attaisnot visas ar tām saistītās gaidas. No vienas puses to nākotni izšķirs tas, vai katrai atsevišķajai institūcijai izdosies no jauna interpretēt savu lomu sabiedrībā aktuālo norišu kontekstā. Bet no otras puses to noteiks jautājums, kādu vērtību bibliotēkām piešķiram mēs kā sabiedrība.
 
Kopš dibināšanas 2009. gadā Next Library® Conference ir attīstījusies par vienu no nozīmīgākajiem publisko bibliotēku nākotnes forumiem. 2018. gada septembrī konference pirmo reizi notiks Berlīnē. Saistībā ar šo notikumu Gētes institūts turpmākajās nedēļās rakstu sērijā dokumentēs izaicinājumus, attīstības tendences un veiksmīgus piemērus, kas attiecas uz bibliotēkas nākotni.