Bibliotēkas starp tradīciju un progresu Saglabāt un virzīt uz priekšu

Bibliotēku nākotne
Bibliotēku nākotne | © raumlaborberlin im Auftrag von Kulturprojekte Berlin

Bibliotēkas saviem lietotājiem vienmēr ir nodrošinājušas piekļuvi kultūras atmiņai un sava laika zināšanām. Arī digitalizācija šajā ziņā neko nemaina. Toties zināšanu nodošanas veidā gan.

Tā kā bibliotēkas vienmēr ir bijušas arī kā spoguļattēls sabiedrībām, kurām tās kalpojušas, to veidols laika gaitā ir ievērojami mainījies. Taču gan vēsturisko lasītavu greznības, gan Vācijas Federatīvās Republikas pilsētu bibliotēku lietderīgās arhitektūras viduspunktā vienmēr bija grāmata un lasīšanas kultūras tehnika. Bibliotēkas speciālistu pienākums bija noteiktas informācijas izvēle bibliotēkas fondam un tās tālāknodošana lietotājiem. Taču internets bibliotēku tās funkcijā “vārti uz pasaules zināšanām” padara manāmi lieku.

Loči digitālajā datu jūrā

Bibliotēka ir daudz vairāk pieprasīta kā locis, nevis “izsniegšanas stacija”. Tā kuģo pa digitālu pasauli, kurā algoritmi darbojas kā mūsu pasaules pieredzes slūžu sargi. Līdz ar to pārredzamība, līdzdalība un digitālā pašnoteikšanās ir viss cits, tikai ne automātisms; patiesībā gluži pretējais. Jau krājas norādes, ka digitālā nevienlīdzība ne tikai reproducē sociālo nevienlīdzību, bet arī to pastiprina, kā argumentē, piemēram, Niko Koenigs no pilsoniskās līdzdalības kustības projekta P2PU (Peer to Peer University), kas intensīvi pievēršas zināšanu pārneses jaunām formām. „Ja jums ir motivācija, atbalsts, piekļuve un digitālā kompetence, tad būtībā digitalizācija uz jūsu pirkstgaliem ir pārcēlusi veselu bibliotēku,” saka Koenigs. “Taču, ja jums šo spēju vai atbalsta nav, jūs no digitalizācijas nekādu labumu negūsiet. Dažos gadījumos zināšanas no jums attālināsies pat vēl vairāk.” Tieši šeit spēlē iesaistās bibliotēkas – kā starpnieks tām kompetencēm, kas nepieciešamas, lai saglabātu pārskatu ikdienas datu masā.
 
Džeina Kunce, kura Orhūsas bibliotēkā rūpējas par izglītošanu datu kompetencē, datus un to izvēli, saglabāšanu un tālāknodošanu vienmēr uzskatījusi par ikvienas bibliotēkas pamatnodarbošanos. Šodien, digitalizācijas laikmetā, svarīgs ir cits aspekts. Runa ir par to, lai saprastu, kā tik radīta un izplatīta informācija, kādi avoti un motivācija aiz tā stāv. Turklāt tas ir stāsts par būtisku priekšnosacījumu sociālai un profesionālai līdzdalības iespējai – “vai tā būtu jauna darījuma iespējas atklāšana, labāku panākumu gūšana skolā, lielāka informētība par kādu vietējo problēmu, vai kaut kas cits.”

Citi zināšanu pārneses ceļi

Diez vai kāda bibliotēka vēl vairāk rēķinās ar izmainījušos tehnoloģisko realitāti un sabiedrības ekspektācijām kā Džeinas Kunces darbavieta – Dokk1 Dānijas ostas pilsētā Orhūsā. Atklāta vien 2015. gadā, tā ātri kļuva par starptautisku celmlauzi jauna bibliotēkas paštēla īstenošanā. Turklāt Skandināvijas lielākā publiskā bibliotēka ir vēl arī daudz kas vairāk, jo tā izmantojama kā kombinēts kultūras, sabiedriskais un zinātnes centrs. Un futūristiski funkcionālā betona, stikla un koka celtne simbolizē ko vairāk nekā tikai estētiski radikālu atteikšanos no klasiskajām tradīcijām.
 
Centrālais mērķis ir dot iespēju visu vecumu cilvēkiem prast apieties ar nepārtraukti mainīgo mediju vidi. Piemēram, Džeina Kunce izstrādā mācību formātus, kas cilvēkiem ļauj analizēt un veidot datus un stāstīt ar tiem stāstus. Dati no daudzu cilvēku ikdienas mediju patēriņa nonāk “melnajā kastē”, stāsta Kunce, un parādās “atkal no jauna kā ‘informācija’ – kā jaunumu plūsma Facebook, Google meklēšanas rezultāti vai datu vizualizācija”. Bibliotēku uzdevums ir šo melno kasti atvērt. Šī procesa beigās cilvēkiem būtu jāspēj saprast, kā ar algoritmu un mākslīgā intelekta palīdzību tiek ģenerēta informācija.
 
Līdz ar to analogās grāmatas Dokk1 ir vairs tikai viens no daudzajiem piedāvājumiem. Ēkā, kas atrodas pie paša ostas baseina, ir daudz vietas dažāda veida kopā sanākšanai, spēlēm un pasākumiem. Praktiskās spējas iespējams apgūt tā dēvētajās “Meistarotāju vietās”; tās ir telpas radošai darbībai, ko šobrīd piedāvā arī daudzas bibliotēkas Vācijā. No roku darba līdz augstajām tehnoloģijām: tur notiek kopīga projektu veidošana, izmēģināšana un tādā veidā tādu tehnoloģisko prasmju stiprināšana, kas straujajā darba un dzīvesvides digitalizācijā kļūst arvien svarīgākas.

Mācīšanās sociālā funkcija

Fokusēšanos uz sadarbīgas apmācības un mācīšanās formām bibliotēkā Niko Koenigs no P2PU pamato ar to, ka “ideālā gadījumā mācīšanās ir sociāla aktivitāte”. Galu galā lielu daļu savu zināšanu mēs apgūstam sociālās situācijās vai arī to pielietošanai tajās. Tāpēc šobrīd svarīgāk nekā jelkad līdz šim ir izprast bibliotēku kā vietu, kur “iespējams veidot sociālās saiknes”.
 
Dokk1 tiek uzskatīta par starptautisku celmlauzi un piemēru, taču ir piesaistījusi arī kritiku. Tiek pārmesta “pārvēršana izklaidējošā notikumā”. Un paustas bažas, ka līdz ar to kaut kas arī iet zudībā. Taču atvērtība jaunajam un tradicionālo vērtību apzināšanās nebūt nav savstarpēji izslēdzoši lielumi. “Protams,” atzīst Džeina Kunce, “cilvēku nepieciešamības ir ļoti dažādas.” Ne katram jākļūst par “datu analītiķi”. “Taču tas vienmēr ir bijis publiskās bibliotēkas ceļš – brīvas, demokrātiskas un vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšana, nevis uzspiešana.”
 
Tomēr kā šablons bibliotēku pārveidei Dokk1 nav piemērojama jau tāpēc vien, ka tā ir precīzi pieskaņota savu šodienas lietotāju specifiskajām vajadzībām. Lietotāji jau no paša sākuma bija iesaistīti koncepcijas izstrādē un piedalījās ar savām idejām, ekspektācijām un ieteikumiem. Šis process savukārt padara Dokk1 atkal par perfektu piemēru mūsdienīgas bibliotēkas pašuztverei, kas visas savas darbības viduspunktā liek cilvēkus un nevis medijus.