Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Nozieguma vieta Rīga
Vēl daudz atvērtu jautājumu

Vācvalodīgajos kriminālromānos Latvija kā notikumu vieta ir drīzāk retums. Bet pirms 170 gadiem viens no pirmajiem kriminālstāstiem norisinājās Rīgā. Pēc 1990. gada mūsdienu kriminālromāni Latvijai sāk pamazām pievērsties no jauna.
 

Albert Caspari

Karls fon Holtejs bija ļoti rosīgs cilvēks. Jau jaunībā viņš darbojās kā aktieris, dramaturgs, režisors un skatuves dzejnieks, un dzīves laikā izdeva 61 sējumu ar rakstiem un stāstiem. Laikā no 1837. līdz 1841. gadam viņš bija Rīgas Vācu teātra direktors un par kapelmeistaru pieņēma darbā Rihardu Vāgneru. 1849. gadā rakstot „Slepkavību Rīgā”, viņš stāsta materiālu varēja balstīt personīgi piedzīvotajā un zināšanās par apstākļiem Rīgā.

Kriminālromāns kā atminama mīkla

Tajā laikā policijai - ne tikai Rīgā – parasti bija maz iespēju drošos pierādījumos balstītai noziegumu atklāšanai. Tāpēc pirmajos kriminālstāstos bieži vien galveno lomu spēlēja detektīvi, kas veica privātu izmeklēšanu. Loģisko domāšanu attīstošs kriminālromāns daļai lasītāju tolaik bija teju tas pats, kas krustvārdu mīklu risināšana. Bet kriminālsižetu autoriem sevi bija jāattaisno ne tikai ar labu rakstības stilu, bet arī ar lasītājiem pasniegtu atrisināmu mīklu.

Karla fon Holtaja grāmatas „Ein Mord in Riga“ („Slepkavība Rīgā“) vāks. © Neuthor Verlag, 1992 Savā stāstā Karls fon Holtejs pretnostata degsmi, kas piemīt policijas ierēdnim, kurš grib atrast vainīgo, un kaislību, kas vada mīlētājus un pēc naudas kāros. Viņš sniedz arī ieskatu sabiedrības struktūrās un to dzīvē. Kāds vīrietis tiek turēts aizdomās par slepkavību, viņš ir nevis vācietis, bet gan dzimtcilvēka dēls. Viņa tēvu kā iespējamo cara iecerētās ortodoksālās ticības reformas pretinieku apcietinājusi policija. Tam klāt vēl nāk dažādi kultūru pārpratumi – piemēram, kurš gan varēja nojaust, ka dažiem cilvēkiem baloži ir kaut kas svēts, ko nedrīkst nonāvēt pat tad, ja tas nozīmē palīdzību uz nāvi slimam cilvēkam?

Stāstā ir arī norādes par tā laika Rīgu: tiek aprakstīts vecs ķēžu tilts pār Daugavu, tobrīd modē ir jenotādas kažoki, vācu kultūras klubā tiek spēlēts vists, Bolderājā ir daudzi matrožu krogi un tirgotāji sapņo par dzelzceļa līnijas izbūvi. No otras puses valda skarbi tikumi – tam, kurš tiek pieķerts kā zaglis vai krāpnieks, jārēķinās, ka viņš var tikt pārdots kā dzimtcilvēks.

Atgriešanās Latvijā?

Pēc Karla fon Holtaja ilgu laiku neviens vācu valodā rakstošs kriminālromānu autors neuzdrošinājās notikumus risināt Latvijā. Tikai 1992. gadā ar romānu „Suņi Rīgā” kriminālromānu lasītājus uz Rīgu atkal atveda Hennings Mankells. Romāna popularitāti apliecina divkārša tā ekranizācija, tās abas tika demonstrētas Vācijas televīzijā.

Arī autoru pāris Astrīda un Bernts Šūmaheri pievēršas nedrošajiem pārmaiņu laikiem 20. gadsimta 90. gados. Ar saīsinājumu A.B.S. abi kopā rakstīja kriminālromānus, kuru sērijā kā pēdējais iznācis „Kalaschnikow” (Kalašņikovs). Rīga 1992. gada oktobrī. Dažas lietas pilsētas viesiem – fotogrāfam un žurnālistei no Vācijas – liekas dīvainas: nepārtrauktas dažādu grupu demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, šaubīgi ceļabiedri uz prāmjiem no Ķīles uz Rīgu, numuriņu sistēma Latvijas garderobēs un latvieši, kas sajūsminās par bagātīgu sēņu ražu. Daži notikumi risinās starp viesnīcām Rīga, Hotel de Rome un Latvija. Kā maksāšanas līdzeklis tiek izmantoti eiročeki un Rīgā izceļas dāņu tūristi, kas svin tikko izcīnīto uzvaru Eiropas futbola čempionātā. Tie, kuri pazīst Rīgu, grāmatā atradīs daudzas precīzi aprakstītas reālijas: arī grāmatnīcu Barona ielā, Jever Bistro Vecrīgā un mākslas galeriju Jūrmalā.

Krīzes, ceļojumi, aizspriedumi

Arī saskaņā ar dažiem citiem kriminālromāniem ceļojumi uz Latviju var izvērsties dēkaini, valsts ekonomika piedzīvo vienu krīzi pēc otras un pagaidām nav kāda konkrēta priekšstata, kāds tad tas latvietis vispār ir.
Martina Klūges 1999. gada kriminālromāns „Echte Freunde” (Patiesi draugi) no sērijas „Stan Becker” acīmredzot vispirms mērķē uz televīzijas filmas scenārija lomu. Sižeta notikumi risinās būvlaukumā pie Berlīnes Centrālās dzelzceļa stacijas, kur tiek atrasta mirusi latviešu izcelsmes sieviete. Šī sasaiste ar Latviju ir aizstājama un nejauša. Policijas mašīnas toreiz gan patiešām vēl bija zaļas (grüne Minnas jeb zaļās Minnas), taču Berlīnē bija ne tikai Latvijas konsulāts. Tas, kurš aizlido uz Rīgu, šķietami nevar atrast nevienu taksometru un bez lielas domāšanas ar kājām dodas uz pilsētas centru. Ar iepītajiem slepenajiem dienestiem no visas pasaules, šķietamo krievu trofeju mākslu, ebreju atstāto kultūras mantojumu un narkotiku tirgoņiem stāsts atstāj ievērojama pārsātinājuma iespaidu.
 
  • Henning Mankell „Hunde von Riga” („Suņi Rīgā”) © Zsolnay
    Henning Mankell „Hunde von Riga” („Suņi Rīgā”)
  • A.B.S. „Kalaschnikow“ („Kalašņikovs“) © Heyne, 1994
    A.B.S. „Kalaschnikow“ („Kalašņikovs“)
  • Peter Zeindler „Salon mit Seerosen” („Salons ar ūdensrozēm”) © Arche, 1999
    Peter Zeindler „Salon mit Seerosen” („Salons ar ūdensrozēm”)
  • Frank Goyke „Mörder im Zug” („Slepkava vilcienā”) © Hinstorff
    Frank Goyke „Mörder im Zug” („Slepkava vilcienā”)
  • Claudio Cantele „Im Visier der Heuschrecken” („Sienāžu tēmēklī”) © Styria Krimi, 2014
    Claudio Cantele „Im Visier der Heuschrecken” („Sienāžu tēmēklī”)


Šveicieša Pētera Ceindlera romānā „Salon mit Seerosen” (Salons ar ūdensrozēm) runa ir par jēlnaftas transportēšanu no Ventspils uz Hamburgu. Kaut arī šeit darbība pilnībā norisinās Cīrihē un Hamburgā, atsauces uz Latviju tiek aprakstītas skaidri un gaiši: no leģendas par Turaidas Rozi līdz pat Latvijas ievu ziedēšanai pavasarī.

Franks Goike darbā „Mörder im Zug” (Slepkava vilcienā), pedantiski precīzi savienojot detaļas, lasītāju acu priekšā izzīmē savu dzimto pilsētu Rostoku: ielu nosaukumi, parki, pieminekļi, skolas, bāri un pat atkritumu poligons un psihiatriskā slimnīca. Turpretī divus restorānus uzturošajā latviešu ģimenē īsts nešķiet gandrīz nekas – ne uzvārds Medanauskas un itāļu vārdi, ne viņiem apzināti piešķirtais neveiklais runas stils. Goikes rostokieši visu kulturāli atšķirīgo uztver kā svešu un draudīgu, un autors viņiem nepiedāvā nekādus pretargumentus.

Un galu galā vēl Klaudio Kantele. Romānā „Im Visier der Heuschrecken” (Sienāžu tēmēklī) mēs esam nonākuši banku un finanšu krīzē. Brīnumainā veidā starptautiskie finanšu žonglieri apvienojušies, lai iznīcinātu tādu valsti kā Latvija. Pat ja mums tam būtu jātic – jo Vīnē dzīvojošais Kantele gadiem ilgi pats strādājis finanšu jomā – viņam būtu bijis jāveic labāks Latvijas apstākļu izpētes darbs. Tomēr teksts lasās visnotaļ amizanti. Autoram nepietiek ar Melngalvju namu vai pili: „Ieeju valdības pilī no abām pusēm apsargāja Nacionālās gvardes jātnieku sardze krāšņās uniformās.” Latvijas politiķi brauc tikai bruņotās mašīnās, un valūtas kursa svārstību laikā parlamentā visi uzvelk ložu drošas vestes, kamēr ārpusē nikns pūlis sviež olas un tomātus. Tostarp realitātē Latvija savas ekonomiskās grūtības līdz šim ir pārvarējusi ievērojami mierīgāk.

Sen pagājuši arī kriminālmilicijas laiki, kas spēlēja savu lomu latviešu nozīmīgākā kriminālautora Andra Kolberga darbos. Tam, kurš vēlas Rīgas ielās atrisināt kādu kriminālu mīklu, vairs nav kā Karlam fon Holtejam jācer uz vienu vienīgo policijas prefektu, un pilnīgi noteikti jau krietnu laiku ir iespēja paļauties arī uz digitālajiem palīglīdzekļiem. Tas, kurš pazīst šodienas Latviju, vēlas redzēt latviešus arī aktīvās lomās, nevis tikai kā sliktu apstākļu upurus. Tātad, kur ir latviešu izmeklētājas un detektīvi? Šo materiālu vācvalodīgā kriminālliteratūra vēl rezervējusi nākotnei.