Eiropa Populisms Eiropā un tā sekas Latvijā

Populisms Eiropā un tā sekas Latvijā
© Colourbox

Gaidāmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām pievērsta lielākā uzmanība to vēsturē. Pirmoreiz Eiropas Savienība (ES) ir ekonomiski un politiski tik spēcīga, un pirmoreiz vadošie politiķi tik nerimstoši brīdina par ES izaugsmi apdraudošo populisma vilni.

Par bloka asāko populisma apkarotāju bieži dēvētais ES Padomes prezidents Donalds Tusks īsi pirms "Brexit" referenduma EP lielākās frakcijas "Eiropas Tautas partijas" jubilejā norādīja, ka tās biedriem, kuri pārstāv gan Vācijas kancleres Angelas Merkeles, gan Ungārijas premjera Viktora Orbāna politiskos spēkus, jārod savstarpēja sapratne, vai arī eiropieši krīžu risināšanai meklēs "radikālākas un brutālākas receptes".

Sapratne netika rasta, un pērn jau daudz nesaudzīgāks vārdos bija Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers, paziņojot, ka pastāvot atšķirība “starp eiroskeptiķiem, kuriem ir uzdodami jautājumi un paužami viedokļi un stulbajiem populistiem". Savukārt Francijas prezidents Emanuels Makrons populistus pielīdzinājis leprai, bet Merkele nosauca par indi.

Dod vieglas “atbildes”

Pretēji populāram uzskatam, ka populisms ir graujoša pieeja, tā būtība ir daudz vienkāršākais "mēs pret viņiem" princips. Turklāt tas risinājumus piedāvā plašā ideoloģiskajā spektrā, kā to apstiprina abi Itālijas valdību veidojošie labējie un kreisie spēki, kopīgi iestājoties tikai pret Briseli.

Populisms ierasti nāk viļņos, un tā cēlonis gandrīz vienmēr meklējams esošās politikas problēmās. “Populisms parādās, kad ir krīze. Tas piedāvā vienkāršas, jau populāras idejas, kas aizķeras masas prātos un it kā izskaidro problēmu. Turklāt tās viegli nostatīt pret citām, kuras ir sarežģītākas un līdz ar to masām šķiet muļķīgas,” stāsta sociālantropologs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Klāvs Sedlenieks. Viņš norāda, ka tāda ideja ir imigrantu vainošana darba trūkumā. Arī 30. gadu Vācijā visu nedienu novelšana uz ebrejiem bija populistiska.

Turklāt pārvaldes problēmās visvieglāk vainot hierarhijas galotni, pat, ja problēmas raisošie lēmumi pieņemti vai nepareizi interpretēti lokāli. "Brisele" tam ir viegls mērķis – sabiedrības zināšanas par ES institūcijām ir vājas, un lēmumu pieņemšanas kārtība bieži ir sarežģīta un ilga.

Populisti veicina korupciju

Krīzes apstākļos pretnostatījums "tauta pret politiskajiem līderiem" politisko eliti ļauj vainot ne tikai krīzes izraisīšanā un nerisināšanā, bet gandrīz visā. Piemēram, pērn rudenī Itālijas valdība EK vainoja diktatūrā, kad tai tika pieprasīts veidot eirozonas noteikumiem atbilstošu budžetu. Savukārt Orbāns Junkeru vaino imigrācijas veicināšanā, lai gan domnīca "Bruegel" secināja, ka EK reakcija uz migrācijas krīzi, sākotnēji cenšoties koordinēt nacionālās reakcijas, bijusi pragmatiska un vērtējama pozitīvi.

“[Populisma] saknes aug no sociālās nevienlīdzības mijiedarbības ar korupciju, kas sabiedrībā rada vilšanās sajūtu par valsts nespēju un par sabiedrības daļas izslēgšanu no lēmumu pieņemšanas. Tas rada atbalstu populistiem, kuri sola pārraut korupcijas apburto loku un cīnīties ar korumpēto elites sistēmu. Bieži vien gan politiķiem, kas ar šādu solījumu saņem atbalstu, nav nekādas vēlmes un ieceres ar to cīnīties, skaidro “Sabiedrības par atklātību – Delna” vadītāja Liene Gātere. Pirms dažiem gadiem "Transparency International” pētījumā pat secināja, ka populistu nākšanas pie varas tikai palielina korupciju un mazina demokrātiju nodrošinošo institūciju ietekmi[i].

Gātere atzīmē, ka Ungārija tam ir piemērs – esot pie varas, tiesības aizsardzības institūcijās ielikti savi cilvēki, lai ziņas par korupcijas skandāliem līdz sabiedrībai nemaz nenonāktu.

Latvijai rada izaicinājumus

Lai gan Eiropas līderi brīdina par populisma "brutālajām receptēm", "lepru" un "indi", un EP pasūtītās socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlēšanās pret ES noskaņoti spēki patiešām palielinās ietekmi parlamentā, varas pārņemšanu gan viņiem neparedz. Attiecīgi arī potenciāla iespējamība, ka populisti varētu kļūt gana ietekmīgi, lai grautu demokrātiskās struktūras un mainītu Eiropas Savienības gadiem augstu turētās vērtības, ir mazticama.

Vienlaikus populistu nostiprināšanās Eiropā rada izaicinājumus, un arī Latvijai būs tiem jāmācās pielāgoties, norāda Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors, sociālantropologs Roberts Ķīlis. “Tas ir jauna tipa spēlētājs, ar kuru elites nemāk tikt galā. Turklāt nozīmīgs spēlētājs – ja nezināt, kā ar viņu rīkoties, viņam ir papildus priekšrocības. Viņš var nākt klajā ar negaidītiem piedāvājumiem, mobilizēt spēkus, kādus pat nezinājāt,” skaidro Ķīlis.

Bijušais ministrs atzīmē, ka populistiem palielinot pārstāvniecību Eiropas Parlamentā, viņi var kaut ko bloķēt, nobremzēt, aizturēt vai ieviest jaunas iniciatīvas, tā kavējot jau tā lēnos procesus Eiropas struktūrās.

Latvijā netic pat populistiem

Datu par Latvijas iedzīvotāju patiku pret citu valstu politiskajiem spēkiem nav, tomēr atbalsts atsevišķiem politiķiem un idejām jūtams gan interneta portālu komentāros, gan sociālajos tīklos. “Latvijā atbalsts citu valstu populistiem pastāv, jo mums pašiem nav veiksmīgu populistu. Poļu un ungāru došanās tādā kopējā pretfederālismā un preteiropeiskumā piesaista, jo Latvijā nav vietējo alternatīvu ar šādu piedāvājumu. Vajadzība ir, piedāvājuma te nav, bet citur ir,” skaidro Ķīlis.

Viņš norāda, ka nezina mērķtiecīgus cilvēkus Latvijā, kuri izmantotu klaju, atklātu un racionālu populismu. “Tas drīzāk vienkārši tā sanāk. Un, kad sanāk, tad viņiem nav izplānotu tālāku soļu. Mēs redzam tādus vārgus mēģinājumus to noformulēt. Pagaidām cilvēki no šīm partijām vēl mēģina tikt skaidrībā, ko darīt valdībā un nezina, ko dod EP,” atzīmē Ķīlis. Sociālantrpologs stāsta, ka sabiedrības simpātijas pret citu valstu populistiem dod cerības pašmāju populistiem nākotnē. Turklāt augstais korupcijas uztveres indekss[i], kā arī nevienlīdzības koeficients[ii] norāda, ka visi priekšnoteikumi tam ir.

“Tas, kāpēc Latvijā nav Orbāna, ir interesants jautājums, jo apstākļi, kas ļautu populismam Latvijā rasties, ir atliku likām,” uzskata LU Praktiskās filozofijas katedras docents Artis Svece, “viena atziņa, kas gan nav mana, ir, ka Latvijā neticība politiķiem ir tik liela, ka pie mums nav iespējams pat harizmātiskais līderis – te netic pat populistam. Iespējams arī, ka tā gluži vienkārši ir nejaušība, ka nevienam nav izdevis atrast veidus, kā cilvēkus uzrunāt.”