Vācbaltieši Latvijas Nacionālais teātris izrāda vācbaltu likteņsāgu

Baltiešu gredzens
Foto: Kristaps Kalns © Latvijas Nacionālais teātris

Vācbaltu pārvietošana uz Vācijas teritoriju pirms Otrā pasaules kara ilgu laiku bija tēma, par ko Latvijā netika runāts. Režisors Viesturs Kairišs pārtrauc šo klusēšanu. Citiem aspektiem gadsimtiem ilgajā Latvijas un Vācijas kopīgajā vēsturē pievēršas Gētes institūta izstrādāta lietotne.

Gandrīz 80 gadus pēc vācbaltiešu repatriācijas Latvijas Nacionālais teātris Rīgā piedāvā īpašu šai tēmai veltītu inscenējumu. Režisors Viesturs Kairišs savā jauniestudējumā “Baltiešu gredzens” iedzīvina lappuses no vācu valodā runājošās minoritātes vēstures, kas kā valdošā šķira gadsimtiem ilgi bija piedalījusies Latvijas politikas un kultūras vēstures veidošanā. Luga atklāj, kādu sajūtu kontrastdušu vācbaltieši piedzīvoja 1939. gadā, apzinoties savas vairāk nekā 700 gadus pastāvējušās etniskās iedzīvotāju grupas beigas Latvijā un nenovēršamo šķiršanos no dzimtenes.
 
Ar uzvedumu, kas savu pirmizrādi piedzīvoja februārī, Kairišs vēlas stiprināt apziņu par vācbaltiešu nozīmi Latvijā. “Viņi bija daļa no mums. Kopā ar latviešiem viņi veidoja latviešu nāciju,” uzskata režisors. “Pateicoties vācbaltiešiem, mēs rietumniecisku un eiropeisko orientāciju varam uzskatīt par mūsu nācijas identitāti. Viņi mūs ievietoja robežas rietumu pusē.”

Balstīts vēsturiskā romānā

Vācbaltiešu likteni atspoguļojošā Kairiša teātra iestudējuma pamatā ir grāmata “Baltiešu gredzens”. Tā ir latviešu valodā izdota tetraloģija, kas iekļauj vācbaltu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka (1888-1974) 1935. gadā izdoto romānu triloģiju “Baltiešu traģēdija” un 1957. gadā publicēto turpinājumu “Pēdējais cēliens”.
 
Autobiogrāfiskajā romānu triloģijā fon Fēgezaks no bērna – galvenā varoņa Aurela – perspektīvas apraksta 1939. gada rudenī piespiedu izceļošanu piedzīvojušās vācbaltu iedzīvotāju grupas norietu un galu. Pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas, kā rezultātā Baltijas valstis nonāca PSRS interešu sfērā, 50 000 vācbaltiešu no Latvijas izceļoja uz Vācijas teritoriju. Bet daudziem bija ļoti smagi aizbraukt no zemes, kur viņu ģimenes dzīvojušas gadsimtiem ilgi.
 
Daudziem vācbaltiešiem tā bija šķiršanās uz mūžu no zemes, kur viņi kā muižkungi gadsimtiem ilgi bija īstenojuši stingru pārvaldību. Pamats vācu virskundzībai latviešu apdzīvotajā teritorijā tika likts viduslaikos. Baznīca, bruņinieku ordeņi un Hanzas savienība izveidoja tādu varas struktūru ar kārtu sistēmu, kas gadu simtu laikā piedzīvoja tikai nelielas izmaiņas. Tā tika pārtraukta tikai līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu 1918. gadā – muižniecība zaudēja savas privilēģijas, tās īpašumi teju pilnā apmērā tika atsavināti.

Vienkārša scenogrāfija, spilgts tēlojums

“Baltiešu traģēdija” latviski iznāca 2012. gadā. Latviešu valodas tulkojumā triloģijas atsevišķo daļu un tās turpinājuma nosaukums, tāpat kā darba nosaukums kopumā, ir padarīti tuvāki Riharda Vāgnera ciklam “Nībelunga gredzens”. Uz to iestudējumā muzikāli atsaucas Kairišs – izrādē skan Vāgnera mūzika un vācbaltu komponista Nikolaja fon Vilma skaņdarbi klavierēm.
 
Uz skatuves režisors savai saīsinātajai un teātrim adaptētajai romāna versijai izvēlējies vienkāršu scenogrāfiju un spēlējas ar kontrastiem un metaforām. Skatuvi ielokā ietver Rundāles Zelta zāles fotoreprodukcija, kas finālā sabrūk. Spēles laukumā sabērtas melnas smiltis, kas gredzenveidīgi ietver ar sarkanu samta lenti norobežotu atveri skatuves centrā, no kurienes kā no pagātnes vai zemapziņas paceļas tēli, lai pēc tam tur atkal pazustu. Ainām ar bērnības atmiņām tiek izmantotas lelles ar aktieru sejas vaibstiem.
 
Ar scenogrāfijas un dialogu veidā risināto sižeta līniju palīdzību atklājas iekšējie konflikti un skumjas, ko par sociālo privilēģiju un dzīvesveida zaudēšanu izjūt vācbaltieši, viņu nostalģija par dzimto vietu, ko nāksies atstāt, un mokošā neziņa par nākotni.

Vācu kultūras mantojuma apzināšanās

Teātra kritiķi nepilnas trīs stundas garo un vietumis nedaudz izplūdušo izrādi uztver ar dalītām jūtām. “Interesanta tēma, pretrunīgs iestudējums,” raksta, piemēram, nedēļas žurnāls “Ir” un atspoguļo vadošo līniju, ko pauž arī pārējie Latvijas mediji. Sociālajos medijos īpaši tiek slavēts aktieru sniegums. Tāpat tiek uzsvērts, ka Kairiša iestudējums rosinot uz pārdomām.
 
“Par iestudējuma veidu noteikti varētu strīdēties. Taču tāds nu reiz ir režisora stils,” pauž Ilze Garda. Latvijas Vācu savienības priekšsēdētājai tik un tā izrādes saturs ir daudz izšķirošāks par tās formu: “Ilgu laiku Latvijā neviens negribēja runāt par vācbaltiešu likteni un cilvēcisko traģēdiju. Tagad tas ir mainījies.”
 
Latvijā patiesi pamazām mainās viedoklis – jau vairākus gadus atkal notiek pastiprinātāka pievēršanās vācbaltu kultūras mantojumam. Pastaiga pa Rīgu šodien daudzviet ved gar piemiņas plāksnēm un statujām, kas godina vācbaltiešu gara milžus, laukos restaurētas daudzas muižas. Par šo vāciešu pagātni stāsta arī fon Fēgezaka romāni.

Lietotne „Vācu pēdas Latvijā“

Jaunākās “Vācu pēdas Latvijā” iespējams apzināt ar viedtālruņa vai planšetdatora palīdzību. Tāda paša nosaukuma lietotne, ko piedāvā Gētes institūts Rīgā, pavada multimediālā ceļojumā pa vietām, kas vācu un latviešu kopīgo vēsturi saista ar mūsdienu kultūru un atklāj stāstus, ko sevī slēpj laukumi, ēkas un personības. Visu Latviju aptverošā tiešsaistes kartē ir atzīmēti vairāki duči objektu, ar kuriem iepazīstina aizraujoši apraksti, fotogrāfijas, kā arī audio un video materiāli. Interaktīvā lietotne ir pieejama vācu un latviešu valodā – un to iespējams izmantot arī bezsaistē.