Berlinale 2019 Riga Mūsu laika varoņi un varones

Berlinale 2019 Riga
"Berlinale 2019 Riga" filmas - Systemsprenger; Gundermann; Hi, AI | © kineo Film/Weydemann Bros/Yunus Roy Imer © Peter Hartwig/Pandora Film © Rise And Shine

Gētes institūta sagatavotā Vācu kino programma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros šogad nozīmē 6 filmas, kuras var iedalīt divās daļās. No vienas puses – neredzētu varoņu, nedzirdētu tēmu un balsu meklējumi negludā vai sarežģītā formā. Bet no otras – tas, ko Fransuā Trifo 50. gadu beigās nodēvēja par kvalitātes kino, kam raksturīga tehniskā perfekcija, bet kas nāk rokrokā ar iepriekšparedzamību. Nebūtu gan godīgi vienu filmu grupu vērtēt augstāk par otru – pirmā to tām riskē novecot jau varbūt pat pēc gadiem diviem. Bet patiesība tām ir katrai sava. Un katrai arī citas balvas.
 

Elīna Reitere

Daudzšķautnaini tēli

Vācu kino programmu atklās Noras Fingšeites debijas spēlfilma Sistēmas grāvēja – jēdziens, ar kuru sociālie darbinieki savā ikdienas žargonā apzīmē bērnus, kas neiederas un nepakļaujas sabiedrības standartiem. Tāda ir arī deviņgadīgā Benija, kas bijusi jau daudzos bērnunamos un audžuģimenēs, taču vienmēr ir sacēlusies, un sociālās aprūpes sistēma viņu ir devusi aizvien tālāk no rokas rokā, jo ar šīs meitenes pēkšņajiem emocionālajiem izvirdumiem galā netiek neviens. Benijas atveidotāja Helēna Cengele viennozīmīgi ir šīs filmas centrs – jau pašā sākumā viņa skatītāju aizrauj ar savām dusmu un spēka tirādēm. Filma sākas tik emocionāli intensīvā brīdī, ka rodas jautājums, kā tā attīstīties tālāk? Par lielu pārsteigumu vācu kino sabiedrībai, Sistēmas grāvēja pārstāvēs Vāciju 2020. gada sacensībā par “Oskariem” Labākās starptautiskās filmas (International Feature Film Award) kategorijā.

Arī Berlīnes kinofestivāla režijas lāča ieguvējas Angelas Šānelekas spēlfilmas Es bija mājās, bet... vēstījuma centrā ir sieviešu dzimuma tēls krīzes situācijā.
Taču režisore nedemonstrē skaidru cēloņsakarību virkni, lai skatītājs izprastu varones tapšanas ceļu. Astrīdai ir konflikti ar saviem bērniem, viņa sēro par savu pāragri mirušo vīru. Šķiet, ka viņa pēc profesijas ir kino kritiķe, kura, izejot cauri pārbaudījumiem, kas palikuši ārpus filmas kadriem, ir noformulējusi ļoti radikālu viedokli par dzīves un mākslas attiecībām. Jāuzsver, ka Šāneleka kino skatītājam ļauj pilnīgu brīvību filmā saskatīt to vēstījumu, kas katram ir vistuvākais, un katra atšķirīgā pieredze ir leģitīma. Serbu kinorežisors, kuram Astrīda ielas vidū “klārē” savu redzējumu par mākslas robežām, viņai kādā brīdī saka: “Tā ir jūsu patiesība.” Un tas, manuprāt, ir šīs filmas vadmotīvs. Katram skatītājam būvēt savu patiesību.

Tikpat neparasta varone ir Eva dokumentālajā filmā Evas pārvērtības – itāļu modele, blogere, seksa darbiniece, dzejniece, mājsaimniece, kas jau 14 gadu vecumā paziņoja, ka nošķīrums starp privāto un publisko dzīvi ir novecojis modelis, tāpēc Eva ikkatru savas dzīves soli izrāda sociālajos tīklos un arī kinokameras priekšā ir atļāvusi filmēt pat visintīmākās situācijas. Taču Evas gadījumā runa ir nevis par lētu ekshibicionismu, bet gan par konceptuālu uzstādījumu būt par paraugu citiem jauniem cilvēkiem, demonstrējot, ka tu vari kļūt par jebko, kas tu vēlies būt. Evas fanu un nīdēju komentāru ierakstīšana filmas kadros ir vēstījuma strukturējošais elements, kas norāda uz to, ka identitāte veidojas dialogā ar apkārtējo vidi. Šī filma veidojas arī kā dialogs ar skatītāju – tā izaicina dzīves laikā iegūtos priekšstatus un liek katram pārdomāt sev uzlikto ierobežojumu un sabiedrības pieņemto normu pamatotību.

Par jauniem varoņiem savā ziņā ir arī Izas Vilingeres A.I. – Mīlasstāsti no nākotnes, kas ir zinātniskās fantastikas un dokumentālā kino simbioze. Te cilvēku attiecību partneri ir humanoīdie roboti. Viņi ne vien izskatās pārsteidzoši līdzīgi cilvēkiem, bet arī spēj patstāvīgi domāt un reflektēt par notiekošo. Filma demonstrē, ka tā nākotne, par kuru ir tāda žanra klasika kā Pa asmeni skrienošais (Blade Runner), jau ir sākusies.

Aktuāla tēma

Latvijas skatītājam, kas jau kopš decembra, kad tika publicēta VDK aģentu kartotēka, tiek konfrontēts ar jautājumu par nodevēju un upuru lomām totalitārā sistēmā, ieteiktu noskatīties Andreasa Drēzena spēlfilmu Gundermans par vācu bardu Gerhardu Gundermanu (1955 – 1998), kuru dēvēja par dziedošo traktoristu. Lai gan Gundermans sev iztiku varēja nopelnīt kā mūziķis ar koncertiem, viņš turpināja strādāt brūnogļu raktuvēs – vakarā pēc koncerta viņš aizskatuvē neuzkavējas ilgi, jo bija jādodas uz naktsmaiņu. Darbs tur, kā viņš pats uzsvēra, bija viņa enerģijas avots, lai varētu radīt dziesmas. Un vēl Gundermans bija pārliecināts komunists. Taču savā ideālismā viņš nebija gatavs uz kompromisiem vai plāna izpildīšanu vien ķeksīša pēc. Tā viņu par nepakļaušanos pavēlēm izslēdza no armijas – bet viņa sapnis jau no bērnības bija kļūt par karavīru. Tāpat par principiālu brīvdomību viņu izslēdza arī no komunistiskās partijas. Taču 1995. gadā izrādījās, ka arī Gundermans ir bijis Stasi – VDR Valsts Drošības dienesta – aģents un rakstījis ziņojumus par draugiem un kolēģiem. Pretrunas un daudzdimensionalitāte bija Gundermana iezīme, un tāpēc viņš ir arī interesants kino varonis.

Filma tapa 10 gadus, jo bija grūti pārliecināt potenciālos finansētājus, ka stāsts par dziedātāju, kuru Austrumvācijā zina ikkatrs, bet Rietumvācijā pilnīgi neviens, varētu ieinteresēt publiku visā valstī. Taču filma izvērtās par absolūtu triumfu, saņemot sešas Vācijas kino balvas, tai skaitā visās galvenajās kategorijās – gada labākā filma zeltā, labākā režija, labākais vīriešu lomas tēlotājs. Un rietumvācieši ieinteresējās par kādu Austrumvācijas varoni, kas 30 gadus pēc Vācijas atkalapvienošanas nebūt nav pašsaprotami.

Zelta cimda neviennozīmīgums

Fatiha Akina filma Zelta cimds ir perfekts kino – smalki izturēta Hamburgas 70. gadu dzertuvju stilistika, krāšņi otrā plāna tēli, kurus līdz vissīkākajai detaļai precīzi izspēlē izcils aktieru ansamblis. Filma ir balstīta dokumentālos notikumos, kad sērijveida slepkava Fricis Honka 70. gados Hamburgas “sarkano lukturu” rajonā vienu pēc otras nogalināja apvītušas pusmūža sievietes. Zelta cimds apliecina režisora virtuozitāti, filmu pilnībā balstot skatītāja fantāzijā, visbriesmīgāko ļaujot iztēloties, nevis uzskatāmi demonstrējot uz ekrāna. Taču vienlaicīgi Zelta cimds šīgada vācu kino kontekstā ir sava veida pabērns. Piedzīvojusi pirmizrādi Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā un saņēmusi piecas nominācijas Vācijas kino balvai, līdz apbalvojumiem tikusi tikai kategorijā Labākais grims. Varbūt tāpēc, ka salīdzinājumā ar citu filmu varoņiem un viņu problemātiku Honka liekas pārāk viendimensionāls un pārsteigumus nesagādā. Bet varbūt laiks uzrādīs citu patiesību.