Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Viltus Ziņas
Tikai un vienīgi (ne)patiesība

Kvadrifrons - Fake News
Foto: Artūrs Stiebriņš

Patiesība, nepatiesība, puspatiesība vai meli? Internetā bez jebkāda nošķīruma viens otram līdzās kā ziņas atrodams viss iespējamais un neiespējamais. Bet kur novilktas patiesības robežas? To cenšas izpētīt teātra trupa Kvadrifrons.
 

Aleksandrs Velšers

Internetā un citos medijos var izlasīt tik daudz visa kā: Latvijā nokritis meteorīts un radījis milzīgu krāteri; Rīgu piemeklējusi indīgu zirnekļu invāzija; un, protams, Latvijā cilvēki daudz vairāk lasa grāmatu “Mein Kampf” nekā Hariju Poteru. Visas šīs viltus ziņas pagājušo gadu un mēnešu laikā izplatītas klasiskajos medijos un sociālajos tīklos. Tās tika klikšķinātas, lasītas, atzīmētas ar “patīk”, kopīgotas. Tūkstošiem reižu. Un vēl aizvien klejo tīmeklī. Kaut arī tās ir vienkārši sadomātas.
 
Nolūks, kas slēpjas aiz šiem apzināti viltotajiem vai izdomātajiem stāstiem, ir cik vienkāršs, tik iedarbīgs: izplatīt dezinformāciju, izraisīt nedrošību un neuzticēšanos. Problēma slēpjas tajā, ka šodien teju viss liekas iespējams un mērķtiecīgi izplatītas baumas vai viltus ziņas var izplatīties vēja ātrumā. Cilvēki nemitīgi tiek konfrontēti ar ziņām, kas agrāk likās neticamas. Taču šodien dažas no tām izrādās tiesa. Un otrādi – īstas ziņas tiek turētas aizdomās kā viltus ziņas.
 
Taču kas ir īsts un patiess, kas – konstruēts un izdomāts? Šai dilemmai savā jaunajā iestudējumā pievēršas teātra trupa Kvardrifrons. Izrādē “Fake News!”, kas novembra vidū piedzīvoja pirmizrādi Rīgas cirkā, radošā komanda ar režisoru Klāvu Melli un dramaturgu Evartu Melnalksni vēlas uzrādīt pelēko zonu starp arvien neskaidrākajām robežām starp patiesību un meliem, informāciju un dezinformāciju, starp īstiem un “alternatīviem” faktiem, starp reālo īstenību un viltojumu.
 
„Atšķirība starp īstām ziņām un viltus ziņām ir ļoti trausla un subjektīva, jo bieži vien attieksmi nosaka mūsu vērtību sistēma vai kas tamlīdzīgs. Tā kā ir diezgan grūti un pat samērā augstprātīgi pateikt – lūk, šī ir tā viltus ziņa, bet šī ir tā patiesā,” Latvijas Radio pirms pirmizrādes stāstīja režisors Mellis. “Tāpēc mūsu izrādē tās kaut kādā ziņā miksēsies, dzīvos kopā, un mēs īsti arī tās nekomentēsim, lai skatītāji paši cenšas saprast, kas tad ir īstas, kas nav īstas no šīm ziņām.”

Daudzslāņaini un izklaidējoši

Mākslinieciski un izrādes veidā iztirzāt viltus ziņas un konstruētas, sadomātas patiesības nav vienkārši un ir drosmīga uzdrīkstēšanās. Taču radošajai komandai ar režisoru Melli un dramaturgu Melnalksni ir izdevusies moderna, ievērības cienīga izrāde. Minimālisma stilā veidotais iestudējums pārliecina ar asprātību un tempu. Aptuveni stundu garā izrāde aizrit taisni vēja spārniem – jo īpaši arī pateicoties manipulatīvam trikam ar uz skatuves redzamo pulksteņa laiku. Netiek rādīta klasiska izrāde, drīzāk tā ir četru aktieru darbošanās stāstnieku lomā un viltus ziņu atdzīvināšana. Tās tiek pasniegtas četrās daļās, kuras katru ievada viena aktiera personisks stāsts. Vai šie stāsti ir patiesi vai nē, tas paliek neskaidrs – tāpat kā daudz kas šajā izrādē.
 
Sacensībā par publikas labvēlību uz dīvāna viens otram līdzās sēdošie aktieri cenšas viens otru aizrunāt, enerģiski un ekspresīvi recitējot groteskus stāstus un kliedzošas ziņas. Ja attiecībā uz kādu no minētajām frāzēm kādam no viņiem krājumā ir kaut kas, ko tie par katru cenu grib nodeklamēt, viņi cits citu var pārtraukt ar galda zvaniņa piesitienu. Aktieru rīcībā ir grāmatas, laikraksti un papīra lapas, kas izklātas viņiem priekšā uz galda. Izrāde noslēdzas ar dejas priekšnesumu – tā saukto “Patiesības deju”, kas tika iestudēta skatītāju acu priekšā nelielajos pārtraukumos starp izrādes daļām.
 
Ja arī sākumā viss notiekošais vēl nedaudz atgādina improvizācijas teātri, tad jau ātri vien izrāde atgādina atkarībai raksturīgu drudžainu un nepārtrauktu sociālo mediju platformu nenozīmīgo ierakstu un 140 rakstzīmju čalu ritināšanu. „Izrāde ļoti uzskatāmi nodemonstrē, ka cilvēks dzīves laikā patiesībā nepārtraukti no visām pusēm tiek bombardēts ar viltus ziņām,” pēc pirmizrādes saka komiksu žurnāla “Kuš!” redaktors un izdevējs Dāvids Šilters.

Bezgalīga bezjēdzību pārpilnība no visdažādākajiem laikiem

Izrādē recitētās ziņas apkopoja, analizēja un atlasīja teātra trupas Kvardrifrons radošā komanda sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju. Izrādes četru aktieru rīcībā nodotā informācijas kopa ir simtiem ziņojumu, kas pārpilni faktiem, puspatiesībām un meliem un tā dēvētajā “pēcfaktu” laikmetā milzīgā daudzumā kursē internetā. „Mēs principiāli meklējām ziņas latviešu valodā, un aplūkojām Krievijas dezinformācijas kampaņas,” stāsta Melnalksnis.
 
Apkopojot jau pieminētās viltus ziņas, izrādes veidotāji, protams, saskārās arī ar safabricētām ziņām un (ne)patiesībām par tādām personībām kā ASV prezidents Donalds Tramps, viņa Krievijas pretinieks Vladimirs Putins, investors un filantrops Džordžs Soross un klimata aktīviste Grēta Tūnberga. Taču šajā informācijas jūklī lieliski iederas arī Bībeles stāsti, viduslaiku leģendas, urbānie mīti, pseidomedicīnas atziņas, seksa pastāsti un ķēdes mēstules. Pirmizrādē vieta atradās pat absurdam sludinājumam no Vācijas: “Mainu dzīvokli pret caurumu Berlīnes mūrī.”
 
Vislielāko rezonansi skatītājos bieži izraisīja tieši paši vienkāršākie, neveiklākie ziņojumi un pilnīgās muļķības, ik pa laikam izsaucot skaļus smieklus. Sarežģītāk publikai sekmējās ar to ziņu atšifrēšanu, kas grūti pakļaujamas objektīvam vērtējumam, lai ierindotu tās patieso vai nepatieso ziņu kategorijā. Jo ir tik daudz pelēko toņu starp balto un melno, starp patiesību un meliem. Un tieši to savā izrādē “Fake News!” vēlas parādīt Kvadrifrons.

Diskursīva un konfrontējoša

Tas izdodas visnotaļ izteiksmīgi. Skatītāji amizanto inscenējumu uzslavēja ar sajūsminātiem aplausiem – pat neskatoties uz Latvijas publikai drīzāk neierasto izrādes diskursīvo ievirzi. „Es domāju, ka izrādes forma ir ļoti atbilstoša tās nosaukumam visos iespējamos veidos, ieskaitot scenogrāfiju. Manuprāt, tas ļoti labi atspoguļo to, kā mūslaiku mediju vide strādā ar mūsu smadzenēm,” pēc pirmizrādes atzina režisors un kino producents Matīss Kaža. „Liela daļa mūsu sabiedrības ir diezgan nekritiska, apstrādājot tiešsaistē patērēto informāciju. Tāpēc, manuprāt, šī izrāde zināmā mērā ir ļoti konfrontējoša. Turklāt ļoti interesantā un teatrālā veidā, tikai iestudējuma gaitā ļaujot saskatīt, kā manipulē ar publiku.“
 
Izrādi, kas tiks izrādīta vairākas reizes arī decembrī un janvāri, pārsvarā pozitīvi uzņēmuši arī teātra kritiķi. „Izklaidējošā dezinformācija,” raksta teātra portāls “kroders.lv” – un raksturo virzienu, kas dominē arī pārējos Latvijas medijos. Atsevišķi autori gan pārmet viltus ziņu jēdziena pārāk lielu vienkāršošanu un nevajadzīgu vispārināšanu. Tādā veidā izrāde nespējot rosināt diskusijas, jo īsti neatbilstot tēmas nozīmīgumam un sarežģītībai.