Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Minhauzenam 300
Pasaulslavens lielībnieks

Minhauzens uz lielgabala lodes
Foto: Goethe-Institut

Tātad viņš tiešām bija īsts? Melīgos stāstus pazīst visā pasaulē, tomēr barons fon Minhauzens nav tikai izdomāts tēls un filmu varonis – viņš ir vēsturiska persona. 2020. gadā izpušķot mīlošajam muižniekam apritētu 300 gadu. To atceras arī Latvijā.

Aleksandrs Velšers

Kas gan nepazīst baronu Minhauzenu – dēkaini, kas jājis uz lielgabala lodes un pamanījies sevi ar visu zirgu izvilkt no purva aiz paša bizes? Ar jūras putu pīpi mutē un punša glāzi rokā barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (1720–1797) saviesīgās sanākšanās mīļuprāt stāstīja par saviem piedzīvojumiem krievu laikos, turklāt stāstus krāšņi izpušķoja. Pasaules slavu viņš ieguva kā sapņotājs un pļāpa ar nevaldāmu tieksmi pārspīlēt, kas, aizrāvies dēku stāstos, reizēm pats vairs nezināja, kas ir īsts un kas – izdomāts. Mūsdienās Minhauzena stāstus zina katrs bērns – grāmatas ir tulkotas aptuveni 50 valodās, ir radīti rūpīgi ilustrēti izdevumi un lielu ievērību guvušas filmas.

Apdāvināts stāstnieks, nevis mēlnesis

To, kas notika ar 1720. gada 11. maijā vecāku muižā Lejassaksijas Bodenverderē dzimušo Minhauzenu, var gandrīz saukt par apmelošanu. Jo pats Minhauzens nekad nav pierakstījis ne rindiņas no viņam piedēvētajām dēkām. Pierakstīja citi – un tā kaldināja neviļus par brīnumaino piedzīvojumu galveno varoni kļuvušā barona slavu un mītu. Vēl šobaltdien Minhauzens tiek uzskatīts par “Lügenbaron” jeb “melu baronu”, kā vācu valodā tiek apzīmēts nelabojams melis. Tomēr patiesībā Minhauzens tāds nemaz neesot bijis, uzskata vēsturniece Tīna Brekvolta, kura uz stāstnieka jubileju sagatavojusi grāmatu par viņa dzīvi.

Minhauzenam esot bijis svarīgi stāstīt aizraujošus stāstus, kas izklaidētu un priecētu klausītājus. „Viņš vienkārši bija izcili apdāvināts stāstnieks, kurš stāstos prata uzburt brīnišķīgas, dzīvīgas ilūzijas,“ intervijā Vācijas radio uzsver Brekvolta un velk paralēles ar improvizācijas teātri. Minhauzens lieliski spējis piesaistīt klausītāju uzmanību un viņus aizraut: viņš bija daudz ceļojis, daudz piedzīvojis un savus medību biedrus žilbināja ar pārgalvīgiem pastāstiem, pēc sirds patikas tos nepārprotami pārspīlējot.

Arī žurnāliste Anna fon Minhauzena uzskata, ka slavenais sencis bijis “talantīgs sapņotājs”, nevis bezkaunīgs melis. “Sliktā slava viņu droši vien pavadīs vienmēr, tomēr apzīmējums “melu barons” ir netaisns. Viņš nemeloja – viņš izpušķoja savus piedzīvojumus, smeldamies iedvesmu neierobežotajā iztēlē; stāstos realitāte un fikcija saplūst, kļūst nešķiramas,” žurnāliste par, viņasprāt, nepelnīti negatīvo barona tēlu raksta savā nule iznākušajā grāmatā par godu Minhauzena 300. jubilejai.

Dzīve un mīlestība Latvijā

“Melu barona” (viņš pats dzīves laikā esot sašutis par tādu apzīmējumu) stāstu avots bija mūžā piedzīvotais, ceļojumos pieredzētais un militārajā dienestā pavadītais laiks. Domājams, daļa piedzīvojumu saistās ar Dunti tagadējā Latvijas teritorijā. Tur Minhauzens kopā ar pirmo sievu Jakobīni fon Duntenu viņas ģimenei piederošā muižā nodzīvoja sešus gadus. Ar vācbaltu muižnieka meitu Jakobīni Minhauzens apprecējās 1744. gada 2. februārī Pernigeles – tagadējās Liepupes – baznīcā netālu no Duntes. Par laulībām ir saglabājusies atzīme baznīcas grāmatā. Minhauzens toreiz dienēja Krievijas caristei piederošajā Rīgas garnizonā.

“Minhauzens, kā mēs zinām, bija ļoti interesants personāžs. Visi domā, ka viņš ir izdomāts, bet [viņš bija] reāla personība,” saka Minhauzena muzeja pārstāve Agnese Ašmane. “Minhauzena pasaulē”, kas atrodas Duntē, aptuveni 60 kilometrus uz ziemeļiem no Rīgas, slavenais fantasts ir redzams ik uz stūra. Plānotās jubilejas svinības covid-19 pandēmijas dēļ nācās rīkot pavisam nelielā mērogā, taču nelielais, rūpīgi iekārtotais muzejs vismaz palika atvērts apmeklētājiem.

Muzejs ir ierīkots atjaunotā muižas ēkā, kas atrodas netālu no ugunsgrēkā nopostītā ciema kroga. Tur Minhauzens vislabprātāk stāstījis savus mednieku stāstus un pasakas, ko vēl krāšņāk izpušķoja pēc atgriešanās Bodenverderē 1750. gadā. Brekvolta uzskata, ka tieši Latvijā zirgu mīļotājs un kaislīgais mednieks iemācījies aizraujoši stāstīt. “Tur pastāv dziļi sakņota stāstīšanas tradīcija,” saka biogrāfe.

Zvaigzne pret paša gribu

Vēl Minhauzena dzīves laikā viņu pret paša gribu padarīja par leģendu. Rakstnieks un zinātnieks Rūdolfs Ēriks Raspe (1736–1794) nelūgts angliski iztulkoja 1781. gadā anonīmi iznākušu stāstu kopu par kādu M-h-s-n kungu, uzdeva par autoru Minhauzenu un publicēja darbu Londonā. Getingenes zinātnieks un dzejnieks Gotfrīds Augusts Birgers (1747–1794) iztulkoja anglisko stāstu krājumu atkal vāciski un papildināja ar vairākiem paša izdomātiem stāstiem. Grāmata kļuva par bestselleru, un Minhauzena stāsti, pašam to nemaz nevēloties, ieguva pasaules slavu.




Eksperti uzskata, ka arī, iespējams, slavenākā stāsta – par jāšanu uz lielgabala lodes – autors patiesībā ir Birgers. Vācijā šī epizode kļuva plaši pazīstama pēc leģendārās 1943. gada filmas par Minhauzenu ar kinozvaigzni Hansu Albersu titullomā. Filmā aktieris, ja ņem vērā tālaika kino iespējas, lido pa gaisu apbrīnojami reālistiski. Padomju Savienībā Minhauzens kļuva populārs pēc 70. gados uzņemtas filmas par viņa piedzīvojumiem. Virsnieku, kas sevi aiz paša matiem izvelk no purva, kopš tā laika uzskata par paraugu spējai neuztvert dzīvi pārlieku nopietni.




Agnese Ašmane uzskata, ka tas ir tas, kas padara Minhauzenu tik aizraujošu un kas ļauj ikvienam identificēties ar šo tēlu. “Izklausās nereāli. Bet to mēs darām tagad ikdienā – mēs sevi velkam ārā,” saka muzeja vadītāja, kura Duntē regulāri iejūtas Jakobīnes lomā. Minhauzena piedzīvojumi esot īsas, ačgārnas epizodes, kas, lai cik ērmīgas, vienmēr saturot arī kādu patiesības graudu. “Ir daudz nereālu stāstu, kas īstenībā ir diezgan reāli – mūsdienās,” Ašmane apgalvo. “Visi domā, ka viņš bija melis, bet viņam bija taisnība.”

Citas vācu pēdas Latvijā

Duntē daudzi no Minhauzena piedzīvojumiem ir iemūžināti koka skulptūrās, kas apskatāmas, ejot pa kilometru garo dabas taku pie muzeja. Citādi “vācu pēdas” var dzīt viedtālrunī vai planšetdatorā. Gētes institūts Rīgā ir izveidojis mobilo lietotni – multimediālu pavadoni uz vietām, kas ir saistītas ar vācu-latviešu vēsturi un mūsdienu kultūru. Lietotne dod iespēju uzzināt vairāk par vietām, ēkām un cilvēkiem. Bez Minhauzena muzeja tiešsaistes kartē ir vēl aptuveni 50 pēdu, ko var izzināt caur tekstiem, fotogrāfijām un pat video un audio materiāliem. Interaktīvā lietotne ir pieejama vāciski un latviski un funkcionē arī bezsaistē. Nav samelots!
 

Literatūra

Tina Breckwoldt: „Die ganze Wahrheit über Münchhausen & Co“
Benevento Verlag, Elsbethen 2020
288 Seiten, 24 Euro

Anna von Münchhausen: „Der Lügenbaron. Mein fantastischer Vorfahr und ich“
Rowohlt Verlag, Berlin 2020
128 Seiten, 15 Euro