Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Hanna Ārente
Domāšana ir bīstama

Hanna Ārente, pases fotogrāfija (četras izdrukas), 1933. g.

“Hanna Ārente: Domāšana ir bīstama” pēta Hannas Ārentes domāšanas koncepciju, izmantojot dialogu, mākslu, performances, aktiermeistarību, mūziku un klusumu, – mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, zinātnieki, mūziķi un aktīvisti, kuri šodien diskusijās risina jautājumus par vientulības, miera, privātuma, brīvības, draudzības un politikas tēmām, domā kopā ar Hannu Ārenti. 

Samanta Rouza Hila

“Nav bīstamu domu, domāšana pati par sevi ir bīstama,” sacīja Hanna Ārente savā pēdējā intervijā franču televīzijas raidījumā, ko vadīja franču rakstnieks Rožē Erera. Intervijas sākumā Erera uzdeva jautājumu par intelektuālo mantojumu, ko 20. gadsimts atstās 21. gadsimtam. Ārente sev raksturīgajā stilā apgrieza šo jautājumu otrādi, citējot franču dzejnieku Renē Šāru: “mūsu mantojums ir atstāts mūsu ziņā bez testamenta”. 

Ārente nebija tik pārāk pašpārliecināta, lai uzskatītu savus darbus par tādiem, kas būtu nododami no viena gadsimta uz nākamo, taču viņa labi apzinājās pēcnāves slavas fenomenu. Tomēr, tā kā viņa savas dzīves laikā jau bija ieguvusi zināmu slavu, viņa, iespējams, neuzskatīja, ka šis liktenis attieksies arī uz viņu. Un tomēr Ārente pieder pie zināmākajām 20. un arī 21. gadsimta politiskajām domātājām. Saskaņā ar Ārentes īpašuma pārvaldītāju sniegto informāciju viņas darbu tirāžu skaits tagad ir pieaudzis trīsdesmitkārtīgi. 

Kad Ārente 1975. gadā šķīrās no dzīves, viņu galvenokārt pazina kā reportieri, kas ir informē sabiedrību par tiesas procesu pret Ādolfu Eihmani, Hitlera “holokausta arhitektu”. Taču, kad 2016. gadā par prezidentu tika ievēlēts Donalds Tramps, kaut kas “sakustējās”: par bestselleru kļuva Ārentes 1951. gadā iznākušais lieliskais darbs “Elemente und Ursprünge totaler Herrschaft“ (“Totalitārisma elementi un izcelsme“). Mēģinot izprast politiskos notikumus Amerikā, cilvēki ķērās pie darba, kas bija uzrakstīts 20. gadsimta vidū un kalpoja kā ierosme pārdomāt šodienas pasauli. 

Grāmata “Totalitārisma elementi un izcelsme“ tika izdota 1951. gadā, tajā pašā, kad Ārente, gandrīz divdesmit gadus būdama bēgle bez pavalstniecības, ieguva Amerikas pilsonību. Grāmatā, kas būtībā ir triloģija par antisemītismu, imperiālismu un totalitārismu, ir dokumentēts, kā 20. gadsimta vidū radās totalitārisms – radikāli jauna valdības forma, kuras pamatā bija eksistenciālā pieredze par dzīvi bez dzimtenes, bez saknēm un vientulībā. Tajā aplūkoti elementi, kas radās jaunajos fenomenos – hitlerismā un boļševismā, veidojoties nacionālajai valstij, apvienojoties imperiālisma un koloniālisma spēkiem un sabrūkot politiskajai kultūrai; tā bija laba augsne masu politikai, kurā dominēja ideoloģija, propaganda un neiedomājama vardarbība. Tas ir episks darbs. 

Kas galu galā bija Hanna Ārente?

Un vai viņas darbs var dot mums izpratni par cilvēka stāvokli 21. gadsimtā? 

Ārente savu dzīvi veltīja būtiskākajiem 20. gs. jautājumiem: plaukstošais totalitārisms, revolūcijas politika, brīvības zaudēšana, sociālisma triumfs, masveida vientulības pieaugums un ļaunuma problemātika. 

Turklāt Ārente nepiederēja rakstniecības pārstāvjiem. Par rakstnieci viņa kļuva nejauši, kad viņai 1933. gadā bija jāatsakās no akadēmiskās karjeras un jābēg no nacistiskās valdības pēc tam, kad tika arestēta Prūsijas Valsts bibliotēkā un astoņas dienas bija gestapo varā. 27 gadu vecumā Ārente caur Prāgu un Ženēvu nokļuva Parīzē, kur viņa apguva franču valodu, ivritu un idišu un palīdzēja ebreju jauniešiem sagatavoties pārcelties uz dzīvi Palestīnā. 
  • “List or Manifest of Alien Passengers for the United States” Heinrihs Blīhers, ierodoties Elisa salā Ņujorkā 1941. gada 22. maijā, tika reģistrēts kā 42 gadus vecs vācu rakstnieks bez pavalstniecības, un Johanna Blīhere – kā 35 gadus veca ebreju sieva bez pavalstniecības.
    “List or Manifest of Alien Passengers for the United States” Heinrihs Blīhers, ierodoties Elisa salā Ņujorkā 1941. gada 22. maijā, tika reģistrēts kā 42 gadus vecs vācu rakstnieks bez pavalstniecības, un Johanna Blīhere – kā 35 gadus veca ebreju sieva bez pavalstniecības.
  • SS “Guiné”
    SS “Guiné”

Ļaunums rodas no novārtā atstātas domāšanas 

Pēc bēgšanas no franču internēšanas nometnes 1940. gada vasarā kopā ar 62 citām sievietēm Ārentei ar Variana Fraija palīdzību izdevās iegūt izceļošanas dokumentus. 1941. gada 22. maijā viņa ar vīru Heinrihu Blīheru ieradās Ņujorkā. Sākot savu jauno dzīvi, viņa strādāja par mājkalpotāju, redaktori, žurnālisti un docenti, un vienlaikus viņa sāka rakstīt “Totalitārisma elementus un izcelsmi“.

Pirmām kārtām viņa gribēja vienu: saprast. Viņas darbi būtībā nav par to, ko domāt, bet gan – kā domāt. 1933. gadā viņa bija novērsusies no “profesionālās domāšanas” pasaules, lai kļūtu par rakstnieci, jo viņu satricināja kolēģu politiskā koordinācija Atšķirībā no daudziem saviem draugiem un kolēģiem viņa jau 1929. gadā apzinājās, kas tās par iezīmēm, kas parādās Vācijā. Un, 1933. gada 27. februārī redzot degošo Reihstāgu, viņa zināja, ka ir jārīkojas. Daudzus gadus vēlāk intervijā uz Gintera Gausa uzdoto jautājumu par iemesliem, kāpēc viņa ir pievērsusies politiskajam darbam, Ārente atbildēja: “No tā brīža es jutos atbildīga. Tas nozīmē: es vairs neuzskatīju, ka varu tikai vienkārši noskatīties.”

Ko diktatūrā nozīmē personiskā atbildība?  Ārente skaidroja, ka jāmeklē atšķirības to cilvēku prātos, kuri piedalījās Eiropas sociālo, politisko, akadēmisko un kultūras iestāžu nacifikācijā. Viņa apgalvoja, ka ļaunums rodas no nespējas domāt.

Ārentes darba pamatā ir apgalvojums, ka domāšanas dialogs var atvērt telpu, kurā mēs varam analizēt sirdsapziņu – morālo Es – un tādējādi novērst ļaunumu. Domāšana dāvā mums spriešanas spējas un padara mūs tādus, kādi šai pasaulē esam. Sekojot Platonam, viņa apgalvo, ka, tā kā ļaunums nav viens no tikumiem, to nevar iedomāties. No tā izriet, ka ļaunums ir nedomāšanas rezultāts. Un tas nozīmē, ka domāt – tas ir katra cilvēka pienākums. Viņa raksta: “Ja izrādās, ka spējai atšķirt labo no ļaunā ir kāds sakars ar spēju domāt, tad mums vajadzētu spēt “pieprasīt” tās izmantošanu no jebkura normāla cilvēka, neatkarīgi no tā, cik izglītots vai nezinošs, inteliģents vai stulbs viņš ir.” Domāšana nav paredzēta vien ierobežotai profesionālajai pasaulei, un domāšana, kas ir atrauta no pasaules, patiešām spēj novērst cilvēku uzmanību no tā, kas notiek viņu acu priekšā.