Karš Ukrainā
Kā bēgt cilvēkam ar invaliditāti

Oleksandrs Ņikuļins un viņa partneris Deniss Kutsekons Kijevā piedzīvoja pirmo nedēļu Krievijas agresijas karā pret Ukrainu. Tai divu nedēļu garumā sekoja birokrātiskas grūtības dienvidrietumu robežpilsētā Užhorodā, līdz militārpersonas un robežsargi beidzot ļāva viņiem pamest valsti hronisko slimību dēļ. Tagad, pats atrazdamies drošībā, Ņikuļins, darbojoties NVO Fight for Right, organizē cilvēku ar invaliditāti evakuāciju no karadarbības zonas.  Intervijā, ko sniedza šī raksta autorei Pegijai Lozei, viņš atskatās uz kara pirmā mēneša notikumiem un pastāsta par savas organizācijas darbību.

Pegija Loze

2022. gada 22. februāris: “Nu ir sūdi, sācies karš!”

Līdz 24. februārim mūsu dzīve ritēja pavisam normālās, ikdienišķās sliedēs. Manā darbavietā ķīmijas laboratorijā bija jāsāk jauni projekti. Fight for Right mēs plānojām deju meistarklasi cilvēkiem ar invaliditāti, domājām par blogu, kur aktīvākās un izcilākās personības ar invaliditāti dalītos ar personiskās pieredzes stāstu, kā arī dokumentālo filmu par pagājušā gada Dscharylhatsch-Pride. Privāti mēs bijām ieplānojuši - iespējams, kā ikviens pāris gada sākumā - apciemot savas mammas Doņeckas un Hersonas apgabalos, un gribējām uzaicināt manu māsu uz Kijivu.
  Sajūta bija sirreāla: jau decembrī Kijivā tika pārbaudītas trauksmes sirēnas. Plašsaziņas mediji izplatīja kartes ar pilsētas bumbu patvertņu atrašanās vietām un informēja, kā iedzīvotājiem jārīkojas uzbrukuma gadījumā. “Bēgšanas koferi” mēs nebijām sagatavojuši, domāju, ja mums būs jāskrien, mēs tā kā tā paķersim tikai kaķu tualetes kasti, barību un kaut ko no drēbēm.

Bet, kad Putins naktī no 21. uz 22. februāri parakstīja pašpasludināto, tā saukto Luganskas un Doņeckas tautas republiku atzīšanu, man bija skaidrs: nu ir sūdi, ir karš! Bet līdz pēdējam mēs domājām, ka uzbrukums sāksies no Donbasa, līdz tas sasniegs Kijivu, ka mums būs daudz laika.

2022. gada 24. februāris: “Neticami, kas šobrīd notiek!”

24. februārī pulksten pussešos no rīta mūs pamodināja sprādzienu trokšņi. Bet es joprojām biju tik stulbs un pusmiegā domāju: Vai tas tur tiešām būtu karš? Ak, muļķības, labāk vēl pagulēt. Tikai tad, kad Deniss satraukts skraidīja pa dzīvokli un krāmēja lietas, es atvēru klēpjdatoru. Tur ziņas liecināja: Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Totāls karš.

Karogi ir atbalsts Ukrainai: kopš 21. februāra (diena, kad Krievijas valsts galva Putins oficiāli atzina pašpasludinātās, tā sauktās Luganskas un Doņeckas tautas republikas Ukrainas austrumos), valsts karogs bija izkārts uz Oleksandra Ņikuļina un Denisa Kutsekona balkona Kijivā, līdz abi no galvaspilsētas devās uz Rietumiem. | Foto: © Oleksandr Nikulin Kopš šī rīta manā klēpjdatorā ir nepārtraukts informācijas maratons no Apvienotajiem televīzijas kanāliem. [Kopš 24. februāra visi Ukrainas TV kanāli darbojas vienā programmā ar ziņām, informāciju un intervijām par kara gaitu. / Red. piez.] Mēs sekojām līdzi jaunumiem un vienlaikus Telegram kanāliem un privātiem paziņojumiem. Visu laiku tu meklē kaut ko tādu, ko vēl neesi piedzīvojis.

Pulksten sešos es piezvanīju mammai Bahmutā, kas atrodas Ukrainas kontrolētajā Doņeckas apgabalā. Deniss bija sazvanījis un runāja ar savu mammu Hersonas apgabalā. Mana māte nebija pārsteigta: “Mēs tā dzīvojam jau astoņus gadus, ar ugunsgrēka un trauksmes sirēnām, tas ir diezgan normāli.” Tagad pie viņas viss bija kluss, un murgs sākās Kijivā.

Kamēr savā darbavietā parūpējos par laboratorijām, Deniss brauca uz slimnīcu, lai saņemtu medikamentus. Mēs abi esam HIV pozitīvi. Denisam ir problēmas arī ar muguru, vienu kāju un sirdi. Man ir arī redzes traucējumi. Bērnībā man bija arī epilepsijas lēkmes. Ilgu laiku tā man vairs nebija problēma, bet kopš kara sākuma mani arvien pavada sajūta, ka gaidāmas jaunas lēkmes.

24. februāra vakarā Kijivā pirmo reizi bija dzirdamas gaisa trauksmes sirēnas. Arī mēs sapakojām “bēgšanas koferi”, liekot tajā visnepieciešamāko, bet galvenokārt tikai sprintiem uz gājēju tuneli netālu no mūsu mājas.

Viena nedēļa kara ikdienas Kijivā

Pagrabs mūsu daudzdzīvokļu namā nav piemērots kā patvertne, kaimiņu patvertnēs bija aizliegts ņemt līdzi dzīvniekus. Tāpēc, atskanot trauksmes sirēnām, kopā ar kaķi Asju devāmies uz tuneli, kas kartē bija atzīmēts arī kā patversme. Tas bija atvērts abos virzienos, ar caurvēju, auksts un nepavisam ne īsti drošs no diversantiem.

Pirmajās kara dienās Kijivā daudz kas notika: cilvēki veikalos sarūpēja krājumus, gaidīja rindā pie bankomātiem, lai izņemtu naudu. Metro stacijās pulcējās arvien vairāk cilvēku un apmetās uz ilgāku palikšanu.

Patvertnē-tunelī mēs iepazināmies ar studentiem no Indijas, kuri dzīvoja mūsu mājā. Viņiem bija problēmas ar valodu, tāpēc es viņiem palīdzēju ar savu angļu valodu. Lai viņi zinātu, kas notiek, un viņiem ilgi nevajadzētu meklēt tiešsaistes tulkotājā, es viņiem devu ziņu, kad kaimiņi atnesa mūsu dzīvokļu korpusam paredzētās pārtikas kastes vai kad viņiem steidzami bija jānokļūst drošībā. Kad kaimiņi vienreiz tiem negribēja neko atvēlēt no pirkumiem, jo viņi nebija vietējie, mēs viņus aizstāvējām un kaut ko atnesām. Deniss arī kaut ko deva bezpajumtniekiem, jo karš viņus skāris jo īpaši – tāpat kā jau iepriekš koronavīrusa pandēmija.

Kijivas māju kopiena pirmajā kara nedēļā: Patvertnē-tunelī Oleksandrs Ņikuļins un Deniss Kutsekons iepazinās ar vairākiem kaimiņiem, piemēram, ar studentu grupu no Indijas. | Foto: © no personīgā arhīva Sākot ar otro vai trešo dienu, vairs nekursēja sabiedriskais transports, veikalus atvēra tikai uz kādu laiku, ja vispār atvēra. Pārtikas preču, ko iegādāties, bija maz. Vairs nevarēja nedabūt to, ko gribi, bet tikai to, kas tur bija. Brauca tikai taksometri, cenas kāpa. Tiltus pār Dņepru bloķēja armija un Zemessardzes kareivji, otrā krastā tagad varēja nokļūt tikai caur vienu kontrolpunktu uz Ziemeļu tilta. Dažreiz gaisa trauksmes sirēna gaudoja vairākas reizes dienā. Reiz gribējām pagatavot pelmeņus un mēs domājām, ka tas ir ātri. Bet mēs nepaspējām ne ūdeni uzvārīt. Šajā pusdienlaikā uz patvertni-tuneli bija jādodas trīs reizes. Vēlāk mēs nolēmām, ka trauksmes gadījumā paliksim gaitenī pirmajā stāvā. Tas bija tuvāk, un tur bija siltāk. Mūsu “bēgšanas koferi” arvien minimalizējās: no sākumā sakravātajām četrām ceļojumu somām beigās palika vien divas mazas mugursomas un kaķis.

Gājēju pazemes tunelis diezin vai bija piemērota kā patvertne: caurvējš, auksts un abos virzienos atvērts. Tāpēc Oleksandrs Ņikuļins un Deniss Kutsekons ar kaķi un nepieciešamāko ēdienu gaisa trauksmes sirēnu gadījumā drīz izgāja tikai mājas pirmā vai otrā stāva gaitenī, dažreiz vairākas reizes dienā, dažreiz uz visu nakti. | Foto: © Oleksandr Nikulin Kad nedēļas nogalē no 26. līdz 27. februārim pirmo reizi tika noteikta vairāku dienu komandantstunda, mēs no balkona ieraudzījām aizdomīgus cilvēkus, kas uz blakus esošo māju jumtiem novietoja marķējumus. Tās bija šausmas, mēs bijām tik bezpalīdzīgi! Zvanījām uz policiju, bet neviens neatbildēja, tāpēc mēs informējām brīvprātīgos no teritoriālās aizsardzības, kliedzām uz viņiem no devītā stāva. Tad viņi arī arestēja vienu no tiem puišiem.

2022. gada 28. februāris: bēgšana no galvaspilsētas

Tas bija grūts lēmums, mēs ilgi domājām: ko mēs varam darīt, kā mēs varam būt noderīgi? Mums ir veselības problēmas, armijā mēs drīzāk traucētu, nevis palīdzētu. Pēc incidenta ar sabotieriem uz jumtiem mēs nolēmām doties prom.

28. februārī mēs devāmies ceļā kopā ar pazīstamu geju pāri un draugu. Mēs ar taksometru braucām uz dzelzceļa staciju divarpus stundas. Caur pilnīgi tukšu pilsētas centru – ne automašīnu, ne cilvēku, tikai karavīri un militārā tehnika. Spocīgi.

Stacijā bija cilvēku jūra. Visi drūzmējās pie vilcieniem, mātes atstāja bērnu ratiņus uz perona. Ārzemniekiem tika liegta iespēja iekāpt. Tas bija briesmīgi. Mēs vēl nezinājām, kurp dosimies. Tikai uz Rietumiem, drošībā. Vilcienā uz Ļvivu mēs vairs netikām iekšā, tāpēc pārlēcām pāri sliedēm un tikām vilcienā uz Užhorodu. Tas nāca no Harkivas. Uz šiem evakuācijas vilcieniem biļetes nebija nepieciešamas.

No septiņiem vakarā līdz apmēram divpadsmitiem nākamajā dienā mēs bijām pārpildītā vilcienā: ar aizkariem, kas bija aizvilkti un bez gaismas, lai vilcienu nevarētu redzēt tumsā. Mēs gulējām uz zemes restorānvagonā, ik pa brīdim pār mums pārkāpa sieviete no Harkivas, kurai bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu tamburā starp vagoniem viņas panikas lēkmju dēļ. Internetā ieraudzījām, ka krievu reaktīvo zalvju sistēmas iekārta “Grad” ir pavirzīta mums pa ceļam. [Telegram kanālos dažreiz dalās ar šādu informāciju, ja tā ir zināma. / Red. piez.]

Vilcieni nekursē pa ierasto tiešo maršrutu, kustību saraksti drošības apsvērumu dēļ netiek publicēti. Mūsu vilciens apstājās tikai no rīta, kaut kur Karpatos. Lielākā daļa cilvēku sēdēja pārāk klusi un pārbijušies. Trūka spēka izpaust emocijas. Karā sprādzieni it tikpat biedējoši, cik iestājies klusums.

2022. gada 1. marts: “Ja beigušās zāles, smēķējiet zāli!”

Užhorodas stacijā arī bija daudz cilvēku: bēgļi no vilcieniem, brīvprātīgie dzeltenajās vestēs, stacijas laukumā gaidīja autobusi. Bet daudz no tā es neredzēju. Mums bija tāda kā tuneļa redze, kas koncentrējās uz to, kas mums tagad bija jādara. Užhorodā mūs sagaidīja draugs, viņš mums mazliet izrādīja pilsētu. Tā kā mēs domājām, ka mums jau visi nepieciešamie dokumenti ir savākti, mēs nopirkām autobusa biļeti uz Košici vakara tiešajam reisam pāri Slovākijas robežai. No turienes mēs gribējām turpināt ceļu uz Vāciju. Kasieris teica, ka vīrieši būšot pēdējie, kam tikšot pārdotas biļetes. Bet mums tomēr vēl piecas bija atlikušas.

Šis plakāts Užhorodā saka: Krievija, piedrāzt tevi! | Foto: © Oleksandr Nikulin Uz robežas autobuss stāvēja nepilnas divas stundas. Brīvprātīgie izdalīja karstu tēju un uzkodas. Tad pirms faktiskās robežšķērsošanas autobusā iekāpa karavīrs un pārbaudīja pasažierus. Mēs viņam parādījām savu “Belyj bilet” – atzinumu, ka neesam derīgi militārajam dienestam veselības stāvokļa dēļ un visus medicīniskos pierādījumus. Tie viņu neinteresēja: visiem ukraiņu vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem, viņaprāt, vajadzētu cīnīties. Un, ja mums pietrūks HIV zāļu? “Tad vienkārši smēķējiet zāli, arī palīdz,” viņš neaptēsti atbildēja. Es nekad vēl nebiju juties tik pazemots.

Mums nācās izkāpt. “No valsts drīkst izbraukt tiešām tikai cilvēki ar invaliditāti un vismaz trīs nepilngadīgu bērnu tēvi – un arī tas notiek tikai pēc maniem ieskatiem!” karavīrs mūs vēl pamācīja. Satriekti mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu. Sēdēdami stacijā, mēs apsvērām, vai mums tagad vajadzētu braukt ar tukšu vilcienu atpakaļ uz Kijivu. Mazpilsētā Užhorodā tagad ir tūkstošiem bēgļu, kuri grib doties tālāk. Visapkārt cilvēki. Daudzi vietējie iedzīvotāji ir neapmierināti, jo bēgļu prasības dažreiz ir pārāk augstas.

Lēnām kļuva tumšs. Bija nepieciešama naktsmītne. Bēgļu naktsmītne-nometne nebija apspriežama, izplatījās baumas, ka tur, kur vīrieši un sievietes tiek izmitināti atsevišķi, vīrieši tiekot paņemti karaklausībā. Mums paveicās: Ar mūsu NVO starpniecību atradās mūsu paziņu paziņa, kura ģimene miera laikā piedāvāja Couchsurfing, un viņiem patika ciemiņi. Tur mēs, pieci bēgļi, arī apmetāmies. Kā beigās izrādījās – uz veselām divām nedēļām.

Kaķis Asja kopš aizbēgšanas no Kijevas vislabprātāk slēpjas gultā zem segas. | Foto: © Denys Kutsekon Nākamajā dienā mēs vēlreiz mēģinājām tikt pāri robežai. Varbūt sliktā garastāvokļa karavīram nebūs maiņa. Bet mums tomēr neizdevās. Tāpēc mēs palikām Užhorodā.

2022. gada 3.–15. marts: “Mēs visi esam slimi šajā rindā!”

Turpmākajās dienās es apspriedos ar mūsu NVO juristiem, mēģināju panākt atļauju ar Amnesty International pārstāvja starpniecību Užhorodā un pievienoties plānotajam Apvienoto Nāciju Organizācijas evakuācijas konvojam. Bet visi pūliņi bija velti – uz robežas militāristi vēl pat pirms faktiski aizsargājamās robežas vairākās rindās stingri kontrolēja cilvēkus, kuri vēlas pamest valsti.

Vienreiz mani, Denisu un mūsu draugu Užhorodā apturēja policija, jautājot, ko mēs šeit vēlamies un vai mēs negribētu uzreiz doties uz militārās mobilizācijas punktu. “Kāpēc mūsu puišiem ir jācīnās, bet jums nav?” šķiet, visi jautā. Visi ir dusmīgi, to var saprast. Bet pēc šī incidenta mēs neuzdrošinājāmies atstāt māju vairākas dienas, pat, smēķējot uz balkona, slēpāmies aiz margām. Lai kā arī nebūtu, mēs bijām drošībā. Un es atsāku darbu organizācijā Fight for Right, koordinējot cilvēku ar invaliditāti evakuāciju: atrast transportu, nodrošināt aprūpi, medikamentus, patvērumu...

Mūsu NVO juristi drīz secināja: vispār mūsu dokumenti atbilstot, lai mēs drīkstētu doties prom. Taču manu dokumentu atjaunošana varētu palielināt izredzes, ka mums atļaus šķērsot robežu. Denisa dokumentā atzinums skan šādi: “Izslēgts no militārā dienesta bez atkārtotas pārbaudes”. Es to palaidu garām. Tāpēc es devos uz karaklausības atbalsta centru, kur man bija jāiesniedz sava lieta medicīnas komisijai, lai dokuments tiktu atjaunināts. Gara rinda no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, trīs dienas. Rindā uz militārā dienesta atbrīvojumiem bija daudz cilvēku ar psihosociāliem un fiziskiem traucējumiem. Vīrietis diabētiķis precīzi pēc pulksteņa izsaiņoja ēdienu, ko viņš bija paņēmis līdzi, un ēda stāvot. Nevienam nebija pavadošās personas. Gandrīz nekādas komunikācijas, izņemot gadījumus, kad kāds vēlējās tikt pirmais kā “smagi slims”. Bet mēs visi šeit bijām slimi!

Rinda pie Militārā dienesta iesaukšanas biroja: šeit tiek izsniegti atbrīvojuma apstiprinājumi, ja vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem nevar cīnīties armijā veselības apsvērumu dēļ. | Foto: © Oleksandr Nikulin Trīs dienas vēlāk komisija apstiprināja manu nepiemērotību karaklausībai. Tas notika 13. martā, dienu vēlāk no pulksten 15.00 man bija jāizņem dokuments armijas biroja priekšā. Tur šie papīri tika izsniegti – pie žoga kā dzīvniekiem, nosaukti un atprasīti vārdi, tas arī viss. Es gaidīju līdz vakaram, mans vārds neatskanēja. Un tad notika kaut kas, ko es Užhorodā vēl nebiju pieredzējis: gaisa trauksme! Visas gaismas nodzisa, karavīri no bāzes mūs nosūtīja uz tuvējās kafejnīcas pagrabu, kurai bija jākalpo kā patvertnei. Diemžēl īpašnieki sākumā par to neko nezināja un ielaida mūs tikai tad, kad militāristi viņiem bija izskaidrojuši situāciju. Dokumentu tā arī nedabūju. Tikai nākamajā rītā, piecas dienas pēc manas pirmās vizītes militārajā bāzē, es turēju rokās svarīgo dokumentu. Mēs ātri nočipojām savu kaķeni, sagatavojām viņai digitālo pasi. Un agrā pievakarē atkal devāmies uz robežu, lai, to šķērsojot, tiktu uz Slovākiju.

2022. gada 16. marts, eiropeiska diena vilcienā

Piecas stundas, trīs militāro spēku pārbaudes punkti, vairāki mēģinājumi atzīt mūsu dokumentus par nederīgiem; daudz pārliecinošu runu teica draudzene, kura mūs pavadīja grūtajā ceļā uz robežu. Visbeidzot, vēlāk īsto robežsargu pārbaude, un īsi pēc pusnakts mēs ar abām kājām stāvējām Slovākijā, citā laika joslā, Eiropā, drošībā.

Pirmais mūsu pašfoto drošībā: pēc trīs nedēļu kara, ieskaitot divus nedēļu birokrātiskus jautājumus, Oleksandrs Ņikuļins un Deniss Kutsekons beidzot šķērso robežu pie Užhorodas uz Višne Nemecke | Foto: © Oleksandr Nikulin Tas bija aizkustinoši, kā mūs tur uzņēma: visur mums piedāvāja tēju un ēdienu, bet mēs nemaz nebijām izsalkuši. Kā Street Food festivālā. Labi pamanāmā informācijas centrā mēs uzzinājām, ar kuru autobusu varam nokļūt Košicē, lai no turienes ar vilcienu caur Bratislavu un Prāgu tiktu uz Berlīni, kur mūs gaidīja. Citi devās uz Ungāriju un Poliju. Visi cilvēki centās mums palīdzēt.

 
Pēc kādām 20 stundām mēs – Denijs, Asja un es – sasniedzām Berlīnes Centrālo staciju, kur nobaudīju savā mūžā pirmo garšīgo Currywurst (karija desiņu) ar skatu uz pilsētas Valdības kvartālu un Šprē. 16. martā pulksten 11.00 mēs ievācāmies savā jaunajā pagaidu mājvietā Frankfurtē (pie Oderas) [pie Peggy Lohse, kura protokolēja Oleksandra Ņikuļina stāstījumu, rakstam e-žurnālā JÁDU / red. piez.]. Drīz mēs gribam doties uz Kopenhāgenu Dānijā, kur mūsu NVO ar starptautisko fondu atbalstu ir iespēja atvērt biroju, un mums, kā līdzstrādniekiem, tiktu nodrošināta dzīvojamā platība.

Tikai tagad, gandrīz mēnesi vēlāk, es īsti sāku saprast, kas patiesībā notiek manā valstī. To, ka karš var būt ļoti tuvu. Šim karam tuvu, šķiet, ir pat Eiropa. Tāpēc cilvēki palīdz un ir pretimnākoši visur, lai gan arī Eiropā nav bezgalīgi daudz vietas. No vienas puses, daudzi cilvēki mani ir sarūgtinājuši. No otras puses, es esmu iemācījies, ka pēkšņi tuvs cilvēks var būt pilnīgi svešs un svešinieki pēkšņi var būt ļoti tuvi. Un to, ka cilvēktiesības un karš nepavisam neiet rokrokā.

Drošībā un miera meklējumos: Oleksandrs Ņikulins un Deniss Kutsekons pie robežupes Oderas. | Foto: © Peggy Lohse Nav skaidrs, kā mums viss turpmāk iegriezīsies. Tiklīdz karš ieilgst, sarūk iespēja atgriezties drīz. Bet tagad, kad mēs paši esam drošībā, vissvarīgākais ir palīdzēt evakuēties daudziem cilvēkiem ar invaliditāti no Ukrainas karadarbības zonām, tiem, kuri paši nespēj šo ceļu mērot patstāvīgi.