Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Bauhaus plašā publicitāte jubilejas gadā
„Bauhaus vajadzētu saprast, nevis nekritiski apjūsmot“

Apmeklētāja Bauhaus muzejā Telavivā, Izraēla.
Apmeklētāja Bauhaus muzejā Telavivā, Izraēla. | Foto (fragments): © picture-alliance/dpa/Sara Lemel

Arne Vinkelmanis, arhitektūras eksperts no Frankfurtes pie Mainas, aicina vairāk pievērsties Bauhaus mākslas virziena satura iztirzājumam. Viņu intervē Romija Kēniga.

Vinkelmaņa kungs, jūs esat studējis arhitektūru, pētāt Bauhaus, vadāt darbseminārus un lasāt lekcijas, kas veltītas šim Veimāras Republikas mākslas virzienam. Vai Vācijai nepieciešamas visas šīs jubilejas gada svinības, lai atgādinātu par Bauhaus?

Atgādināt Vācijai noteikti nav nepieciešams. Jau līdz šim ir ticis daudz piedāvāts, daudz pētīts, bibliotēkas ir pilnas ar materiāliem. Bauhaus šodien neprasa paskaidrojumus, tas ir likums. Un tomēr tieši savos darbsemināros ar skolēniem es redzu, ka te atkal ir nepieciešams izglītošanas darbs. Viņi varbūt pazīst Vāgenfelda lampu un Bauhaus ēku, daži arī varbūt vēl krēslu Vasilijs. Taču viņi šo stilu uztver kā vienkāršu, garlaicīgu un “nesmuku”. Tad es viņiem skaidroju, ka Bauhaus arī šodien vēl aizvien ir aktuāls – kaut arī ir apritējuši jau simts gadi kopš tā rašanās.

Arhitektūras vēsturnieks Arne Vinkelmanis Arhitektūras vēsturnieks Arne Vinkelmanis | Foto: © Arne Winkelmann Kādus argumentus jūs izmantojat, lai to izskaidrotu jaunajiem cilvēkiem?

Bieži ar sēdmēbeles piemēru. Kad projektēju krēslu, man jāapsver, kādas funkcijas tām jāpilda. Cik augsta ir sēdvirsma, cik lielai tai jābūt, un kādā leņķī ir novietota atzveltne? Trīs parametri, kam jānosedz krēsla pamatfunkcija. Par izskatu vai materiālu runa ir tikai vēlāk. Tāda pieeja vēl aizvien ir spēkā esoša, pat moderna dizaina stratēģija: vispirms vienmēr skaidri definēt uzdevumu, nonākot līdz tā izejas punktam, nevis sākt ar formālu dizaina ideju.

Jūs par Bauhaus tēmu skolojat arī mākslas skolotājus. Vai viņi var apgūt vēl ko jaunu?

Noteikti. Un interesantākais ir tas, ka mākslas pedagoģijā daudzu elementu pamatā ir tieši Bauhaus skola. Elementārā krāsu un formas teorija, Johannesa Itena krāsu aplis, materiālu mācības, frotāžas tehnika, ar ko bieži saskaramies mākslas nodarbībās – tas viss ir attīstījies Bauhaus skolā. Daudzi mākslas skolotāji šo saikni neapzinās.

Neskatoties uz jūsu lielo aizrautību ar šo mākslas virzienu – ir taču arī šis tas, kas nogājis greizi. Piemēram, sešdesmito un septiņdesmito gadu arhitektūra.

Jūs runājat par valsts mājokļu celtniecību šajās desmitgadēs – sava veida “nearhitektūru” plašos dzīvojamajos rajonos ar daudzdzīvokļu augstceltnēm. Faktiski tā bija loģiska 20. gadsimta 20. gadu valsts mājokļu celtniecības attīstība – vēlme nodrošināt cilvēkiem gaismu, gaisu un sauli, radīt pilsētas vidi, kas atbilstu sociālajām, funkcionālajām un higiēnas prasībām. Principiāli labi nodomi.

Kas tomēr piedzīvoja neveiksmi.

Kļūda bija tajā, ka pārāk krasi tika noārdīts pilsētas dabiskais konteksts. Tādos projektos kā Gropiusštate Berlīnē vai Neue Vahr Brēmenē dzīvesvieta tika atdalīta no rūpnieciskās teritorijas. Gadsimtu laikā izaugušas nomales un apkaimes tika iznīcinātas praktiski vienas nakts laikā. Taču taisnības labad jāsaka, ka tajā apsūdzami nevis bauhausieši, bet gan viņu mantinieki.

Taču līdz ar to viņi diskreditēja Bauhaus.

Nevis Bauhaus, bet laikmetīgo arhitektūru. Šie lielie dzīvojamie rajoni nodarīja ilgstošu kaitējumu arhitektūras imidžam. Gadu desmitiem ilgi daudzdzīvokļu augstceltnes pilsētbūvniecībā bija teju tabu, jo tās uzreiz tika asociētas ar sociālām problēmām. Tagad šī situācija pamazām atkal mainās.

Krēsls Vasilijs Desavas Bauhaus kāpņu telpā. Krēsls Vasilijs Desavas Bauhaus kāpņu telpā. | Foto: © picture alliance/Bildarchiv Monheim Kas ir Bauhaus lielākie sasniegumi?

Trīs svarīgas lietas. Tas radīja jaunu lietišķās formas valodu, kas izriet no funkcionālajiem aspektiem. Turklāt Bauhaus izveidoja jaunu pedagoģiju – sagatavošanas kursos studentiem bija jāsasniedz nulles līmenis, jāaizmirst viss, ko viņi līdz tam bija redzējuši un mācījušies par mākslu, dizainu un stilu. Šī propedeitikas fāze un arodizglītība bija Bauhaus stiprās puses. Turklāt studijas bija atvērtas sievietēm, visām reliģijām un visām nacionalitātēm. Tā Bauhaus kļuva par kausējamo katlu izciliem radošiem prātiem no visas Eiropas, no visas pasaules. Cerams, ka šīs lietas nepazudīs plašajā jubilejas gada publicitātē.

Pieņemu, ka Jūs kā Bauhaus fanu iepriecina visa šī plašā publicitāte.

Es uz to raugos skeptiski. Jau šobrīd tiek radīti tik daudzi uzmanības apliecinājumi, cerams, ka tas nebeigsies ar pārsātinājumu. Šobrīd jau notiek pirmie darbsemināri un izstādes. Kādu kulmināciju piedzīvos 2019., faktiskais Bauhaus jubilejas gads? Varu viegli iztēloties cilvēku reakciju: “Bauhaus? Nespēju vairs klausīties!”

Tad atļaujiet man jautāt jums kā kuratoram, kaut arī šādā profilā jūs darbojaties citā kontekstā: Pieņemot, ka jūs drīkstētu organizēt vai izmainīt jubilejas gada programmu, ko jūs piedāvātu? Uz ko jūs gribētu vērst publikas uzmanību?

Man būtu svarīgi, lai cilvēki saprot Bauhaus saturu, tā pieeju un risinājumus, nevis nekritiski apjūsmo Bauhaus kā klasisku stila kanonu. Mani, piemēram, interesētu arī motivācija. No kurienes un kāpēc jauni cilvēki ieradās Bauhaus skolā, un kā viņi īstenoja šīs idejas pēc studiju pabeigšanas?

Tātad iezīmēt Bauhaus diasporas kontūras?

Jā, tas man būtu šķitis ļoti aizraujoši. Bauhaus ietekmes vēsture pasaules kontekstā. Par Telavivu, “balto pilsētu”, jau šis tas ir, bet cilvēki varētu vairāk uzzināt arī par Bauhaus Japānā un Ķīnā, ASV un Turcijā. Interesants būtu arī pārskats par tiešajiem mantiniekiem kā New Bauhaus Čikāgā un Ulmas Dizaina augstskola.

Bauhaus meistara Lionela Feiningera gleznā „Gelmeroda IX“ attēlota Veimāras zemes Gelmerodas ciema baznīca. Bauhaus meistara Lionela Feiningera gleznā „Gelmeroda IX“ attēlota Veimāras zemes Gelmerodas ciema baznīca. | Foto: © picture alliance/artcolor Jūsu prognoze – vai mēs kaut kad vēl piedzīvosim Bauhaus mēroga strāvojumu mākslā vai arhitektūrā?

Arhitektūra, dizains un māksla, tāpat kā to apguve augstskolās, patiesībā ir ļoti brīva un nav dogmatiska, tā ka nav nepieciešams ar revolucionāru aktu atbrīvoties no akadēmisma. Atklāti sakot, bez līdzīga politiskā lūzuma punkta, kāda bija pāreja no impērijas uz demokrātiju 1919. gadā, es nespēju iedomāties kādas tik revolucionāras skolas rašanos.
 

Arne Vinkelmanis ir arhitektūras vēstures speciālists no Frankfurtes pie Mainas. Viņš ir studējis arhitektūru Bauhaus Universitātē Veimārā un Krakovā, šobrīd strādā kā izstāžu kurators un publicists par arhitektūras, fotogrāfijas un mākslas tēmām.