Bauhaus simtgade
Dzīves procesu veidošana
Bauhaus mākslas skola caur māksliniecisku avangardu vēlējās uzlabot sociālos dzīves apstākļus un padarīt mājokļus izmaksu ziņā pieejamus. Augstākais mērķis bija ar revolucionāra dizaina palīdzību veidot jaunu dzīves modeli sabiedrībai pārmaiņu procesā.
Nadīne Berghauzene
Tam, kurš sapņo savu dzīvojamo istabu iekārtot ar kādu no klasiskajiem Bauhaus stila priekšmetiem – piemēram, Marsela Breiera konsoles krēslu – vai piešķirt tai dekoratīvu akcentu ar Vāgenfelda lampu, šo mūsdienās joprojām pieprasīto dizaina objektu cena var šķist kosmiska. Mūsdienu cenu politika šķiet paradoksāla, ņemot vērā, ka Bauhaus dizaineri šos interjera priekšmetus veidoja tieši ar tādu nolūku, lai tos varētu atļauties arī ne tik turīgie iedzīvotāji. Taču mainījusies ir ne tikai Bauhaus darbu vērtība naudas izteiksmē, bet arī to vispārīgais vērtējumus. Šodien Bauhaus objektu vienkāršā elegance ir drīzāk modīga, nevis revolucionāra. Tomēr Bauhaus dibināšanas laikā 1919. gadā tā centieni bija tieši tādi – radikāla sadzīves modernizācija, radot tam mākslinieciskus priekšnosacījumus.
Bauhaus tika dibināts sabiedrībā, kas cieta no Pirmā pasaules kara un industrializētās ekonomikas sekām. Inflācija, bads, bezdarbs, mājokļu trūkums, kā arī sociālie nemieri uzkurināja vēlmi pēc jaunas sabiedrības virzības. Šādos politiskajos un sociālajos apstākļos mākslinieku grupa pulcējās ap arhitektu Valteru Gropiusu, vēlāko Bauhaus dibinātāju Veimārā. Pēc Gropiusa domām, katastrofālajai sociālajai situācijai bija nepieciešama radoša dizainera režija. Attiecībā uz arhitektūru viņš teicis: “Būvēšana ir dzīves procesu veidošana.” Dažs labs kritiķis viņam pārmeta pakļaušanos romantiskai utopijai.
Radikāla dzīves modernizācija
Atšķirībā no britu mākslas un amatniecības kustības, kas idealizēja viduslaikus un atgriezās pie gotiskām formām, Bauhaus par mērķi izvirzīja jaunu pieeju dizainam. Starpdisciplinārām mākslinieku grupām sākumā kopā ar amatniekiem, vēlāk Desavā – ar rūpniecisku iekārtu palīdzību vajadzēja radīt objektus, kam bija jāveido nākotnes kultūra. Bauhaus manifestā Gropiuss rakstīja: “Visas mākslinieciskās darbības galamērķis ir ēka! […] Arhitektiem, tēlniekiem, gleznotājiem, mums visiem jāatgriežas pie amatniecības! […] Mākslinieks ir amatnieks pārākajā pakāpē.“Tā kā Bauhaus mākslinieki vēlējās uzlabot pirmām kārtām ne tik labi pelnošo iedzīvotāju dzīves apstākļus, viņu darbiem bija jābūt cenu ziņā pieejamiem. Būtiska loma bija tam, ka objekti bija piemēroti masveida ražošanai bez augstām izmaksām. Tādēļ Bauhaus veidoja dizainu, par kādu iepriekš neviens nebija izrādījis interesi. Katrā ziņā koncentrēšanās uz ģeometriskajām pamatformām kvadrātu, apli un trijstūri bija neierasta. Attiecībā uz krāsu spektru vajadzēja aprobežoties ar pamatkrāsām – sarkanu, dzeltenu, zilu, melnu un baltu. Mākslas kritiķis Pauls Vestheims pēc kādas Gropiusa organizētas arhitektūras izstādes apmeklējuma izteicies visai negatīvi: “Trīs dienas Veimārā, un skatīties uz kvadrātu vairs nav iespējams uz visu mūžu.“
Māksla? Tikai ne Bauhaus!
Bauhaus principi tika stingri ievēroti. Bija pilnībā jāatsakās no dizaina mākslinieciskā pamatojuma, jo tas bija pretrunā ideoloģijai. Dizainu noteica pielietojums un funkcija, nevis stils vai estētika. Šāda orientācija neapšaubāmi nozīmēja konflikta potenciālu tiem profesoriem – Bauhaus žargonā sauktiem par “meistariem” –, kas Veimārā un Desavā bija ieradušies kā tēlotājas mākslas pārstāvji.Stingrā un novatoriskā dizaina valoda pirmām kārtām izpaudās sadzīves priekšmetos. Piemēram, kafijas un tējas servīzes, kas izgatavotas metāla darbnīcā, uzskatāmi parāda – ne visam jābūt saderīgam, lai apmierinātu mākslinieciskās prasības. Krējuma kanniņa, cukurtrauks un kanna stilistiski ir ļoti atšķirīgi, dažkārt pat šķiet, ka tie nesader kopā, jo, veidojot dizainu, būtiskākais ir bijusi katra elementa funkcija, nevis servīzes kopējais izskats. Mariannes Brantas tējas stipruma kanniņa ir tikai viens piemērs, kas atspoguļo novēršanos no daiļamatniecības. Princips “forma seko funkcijai” gan radies vēl pirms Bauhaus, taču mūsdienās tas ir nesaraujami saistīts arī ar Bauhaus stilu.
Dizains masām
Revolucionārais dizains, ko Bauhaus bija attīstījis Valtera Gropiusa vadībā, līdz ar jauno direktoru Hannesu Meieru no 1927. gada ieguva izteiktāki sociālu virzienu. Dizaina veidošanā vēl vairāk bija jākoncentrējas uz tautas – “proletārieša” – vajadzībām. Meiera vadībā devīze bija “Tautas vajadzības, nevis luksuss“. Izšķirošajam jautājumam bija jābūt: “Kas cilvēkiem ikdienā patiešām nepieciešams?“ Vairs netika ražoti paklāji, bet robusti grīdas segumi. Dažādās darbnīcas sadarbojās, izstrādājot izturīgus pārvelkamos materiālus tērauda cauruļu mēbelēm.
