Bauhaus simtgade
Dzīves procesu veidošana

Bauhaus mākslas skola caur māksliniecisku avangardu vēlējās uzlabot sociālos dzīves apstākļus un padarīt mājokļus izmaksu ziņā pieejamus. Augstākais mērķis bija ar revolucionāra dizaina palīdzību veidot jaunu dzīves modeli sabiedrībai pārmaiņu procesā.

Nadīne Berghauzene

Tam, kurš sapņo savu dzīvojamo istabu iekārtot ar kādu no klasiskajiem Bauhaus stila priekšmetiem – piemēram, Marsela Breiera konsoles krēslu – vai piešķirt tai dekoratīvu akcentu ar Vāgenfelda lampu, šo mūsdienās joprojām pieprasīto dizaina objektu cena var šķist kosmiska. Mūsdienu cenu politika šķiet paradoksāla, ņemot vērā, ka Bauhaus dizaineri šos interjera priekšmetus veidoja tieši ar tādu nolūku, lai tos varētu atļauties arī ne tik turīgie iedzīvotāji. Taču mainījusies ir ne tikai Bauhaus darbu vērtība naudas izteiksmē, bet arī to vispārīgais vērtējumus. Šodien Bauhaus objektu vienkāršā elegance ir drīzāk modīga, nevis revolucionāra. Tomēr Bauhaus dibināšanas laikā 1919. gadā tā centieni bija tieši tādi – radikāla sadzīves modernizācija, radot tam mākslinieciskus priekšnosacījumus.

Bauhaus tika dibināts sabiedrībā, kas cieta no Pirmā pasaules kara un industrializētās ekonomikas sekām. Inflācija, bads, bezdarbs, mājokļu trūkums, kā arī sociālie nemieri uzkurināja vēlmi pēc jaunas sabiedrības virzības. Šādos politiskajos un sociālajos apstākļos mākslinieku grupa pulcējās ap arhitektu Valteru Gropiusu, vēlāko Bauhaus dibinātāju Veimārā. Pēc Gropiusa domām, katastrofālajai sociālajai situācijai bija nepieciešama radoša dizainera režija. Attiecībā uz arhitektūru viņš teicis: “Būvēšana ir dzīves procesu veidošana.” Dažs labs kritiķis viņam pārmeta pakļaušanos romantiskai utopijai.

Radikāla dzīves modernizācija

Atšķirībā no britu mākslas un amatniecības kustības, kas idealizēja viduslaikus un atgriezās pie gotiskām formām, Bauhaus par mērķi izvirzīja jaunu pieeju dizainam. Starpdisciplinārām mākslinieku grupām sākumā kopā ar amatniekiem, vēlāk Desavā – ar rūpniecisku iekārtu palīdzību vajadzēja radīt objektus, kam bija jāveido nākotnes kultūra. Bauhaus manifestā Gropiuss rakstīja: “Visas mākslinieciskās darbības galamērķis ir ēka! […] Arhitektiem, tēlniekiem, gleznotājiem, mums visiem jāatgriežas pie amatniecības! […] Mākslinieks ir amatnieks pārākajā pakāpē.“

Tā kā Bauhaus mākslinieki vēlējās uzlabot pirmām kārtām ne tik labi pelnošo iedzīvotāju dzīves apstākļus, viņu darbiem bija jābūt cenu ziņā pieejamiem. Būtiska loma bija tam, ka objekti bija piemēroti masveida ražošanai bez augstām izmaksām. Tādēļ Bauhaus veidoja dizainu, par kādu iepriekš neviens nebija izrādījis interesi. Katrā ziņā koncentrēšanās uz ģeometriskajām pamatformām kvadrātu, apli un trijstūri bija neierasta. Attiecībā uz krāsu spektru vajadzēja aprobežoties ar pamatkrāsām – sarkanu, dzeltenu, zilu, melnu un baltu. Mākslas kritiķis Pauls Vestheims pēc kādas Gropiusa organizētas arhitektūras izstādes apmeklējuma izteicies visai negatīvi: “Trīs dienas Veimārā, un skatīties uz kvadrātu vairs nav iespējams uz visu mūžu.“

Māksla? Tikai ne Bauhaus!

Bauhaus principi tika stingri ievēroti. Bija pilnībā jāatsakās no dizaina mākslinieciskā pamatojuma, jo tas bija pretrunā ideoloģijai. Dizainu noteica pielietojums un funkcija, nevis stils vai estētika. Šāda orientācija neapšaubāmi nozīmēja konflikta potenciālu tiem profesoriem – Bauhaus žargonā sauktiem par “meistariem” –, kas Veimārā un Desavā bija ieradušies kā tēlotājas mākslas pārstāvji.

Stingrā un novatoriskā dizaina valoda pirmām kārtām izpaudās sadzīves priekšmetos. Piemēram, kafijas un tējas servīzes, kas izgatavotas metāla darbnīcā, uzskatāmi parāda – ne visam jābūt saderīgam, lai apmierinātu mākslinieciskās prasības. Krējuma kanniņa, cukurtrauks un kanna stilistiski ir ļoti atšķirīgi, dažkārt pat šķiet, ka tie nesader kopā, jo, veidojot dizainu, būtiskākais ir bijusi katra elementa funkcija, nevis servīzes kopējais izskats. Mariannes Brantas tējas stipruma kanniņa ir tikai viens piemērs, kas atspoguļo novēršanos no daiļamatniecības. Princips “forma seko funkcijai” gan radies vēl pirms Bauhaus, taču mūsdienās tas ir nesaraujami saistīts arī ar Bauhaus stilu.

Mariannes Brantas tējas stipruma kanniņa MT 49, fotografējusi Bauhaus fotogrāfe Lūcija Mohoja 1924. gadā Desavā. | Foto (fragments): © picture alliance/dpa Arī tekstilizstrādājumos bija vērojams jaunais virziens. Atšķirībā no gadsimta sākumā iecienītajiem paklājiem ar gleznainiem attēliem Bauhaus darbnīca izgatavoja grīdsegas ar abstraktām formām. Citādi tā pārsvarā ražoja ikdienā lietojamus izstrādājumus: galdautus, celiņus, bērnu apģērbu un paraugus industrijai. Tos izgatavoja galvenokārt sieviešu kārtas Bauhaus skolnieces kādreizējās skolnieces un vēlākās meistares Guntas Štelclas vadībā.

Bauhaus mākslinieces Agneses Rogē paklājs | Foto (fragments): © picture alliance/dpa/Hendrik Schmidt Taču Bauhaus inovācijas bija kas vairāk par dizaina revolūciju. Bauhaus darbnīcās, saskaroties tehnikai un dizainam, radās iepriekš nebijušas profesiju jomas. Lai reklamētu darbus, tika izglītoti fotogrāfi un veidoti moderni iespieddarbi – galvenokārt sarkanā un melnā krāsā. Grafiskā dizainera profesija izveidojās vēlākais tad, kad Bauhaus reklāmas darbnīcā sāka pasniegt kursus “Reklāmas sistemātika” un “Apziņas ietekmēšana”.

Herberta Baiera plakāta makets, 1926 | Foto: © picture alliance/Heritage Images

Dizains masām

Revolucionārais dizains, ko Bauhaus bija attīstījis Valtera Gropiusa vadībā, līdz ar jauno direktoru Hannesu Meieru no 1927. gada ieguva izteiktāki sociālu virzienu. Dizaina veidošanā vēl vairāk bija jākoncentrējas uz tautas – “proletārieša” – vajadzībām. Meiera vadībā devīze bija “Tautas vajadzības, nevis luksuss“. Izšķirošajam jautājumam bija jābūt: “Kas cilvēkiem ikdienā patiešām nepieciešams?“ Vairs netika ražoti paklāji, bet robusti grīdas segumi. Dažādās darbnīcas sadarbojās, izstrādājot izturīgus pārvelkamos materiālus tērauda cauruļu mēbelēm.

Sieviete Marsela Breiera tērauda cauruļu krēslā, 1926. | Foto (fragments): © Bauhaus-Archiv Berlin/Dr. Stephan Consemüller Jau pieminētā Vāgenfelda lampa ir labs piemērs arī tam, cik liela varēja būt plaisa starp priekšstatu par dizainu masām un ekonomisko realitāti. Ideja par lētu lampu, kas izgatavota no sudraba un stikla, turklāt darināta rokām, un ko var atļauties pat strādnieki, bija iluzora. To lietišķi atzina pat slavenās galda lampas radītājs Vilhelms Vāgenfelds, 1924. gadā atgriežoties no kādas meses: “Tirgotāji un fabrikanti izsmēja mūsu izstrādājumus. Tie gan izskatoties pēc lētiem rūpnieciskiem ražojumiem, taču esot pārāk dārgi daiļamatnieku darinājumi. Šie iebildumi bija pamatoti.“

Mūsdienās pieprasīts un ne gluži lēts interjera priekšmets – Vāgenfelda lampa mazumtirdzniecībā | Foto (fragments): © Christos Vittoratos CC-BY-SA-3.0 Mūsdienu realitāte tā kā tā izskatās savādāk – Bauhaus dizains ir kļuvis par kultu, un luksusa objektus novērtē drīzāk to estētikas, nevis funkcijas dēļ. Taču Bauhaus principi un idejas ir iegājuši vēsturē. Tie līdz pat šai dienai ietekmējuši dizainu un arhitektūru un joprojām tiek mācīti mākslas un dizaina augstskolās visā pasaulē. Iespējams, ka Valtera Gropiusa un viņa pēcteču Hannesa Meiera un Ludviga Mīsa van der Roes, kā arī viņu līdzgaitnieku mantojums vislabāk atpazīstams daudzajās mājās, kurās šodien dzīvojam, – progress, moderns dzīvesveids un izpratne par tīrām formām mūsu dzīvojamās istabās ienākuši, pateicoties viņiem.