Bauhaus simtgade
Bauhaus nospiedumi Latvijā

Ieva Zībārte

Bauhaus nospiedumi mūsdienu pasaulē ir tik pašsaprotami, ka bieži tos nemaz nemanām. Pat mūsu mīļākā viedtālruņa dizaina pamatā ir Bauhaus idejas. Latvija nav izņēmums, īpaši arhitektūrā.

Jaunie pētījumi un izstādes, kas visā pasaulē joprojām svin Bauhaus simtgadi, ir bijis labs stimuls pārskatīt arī Latvijas arhitektūras un dizaina vēsturi. Pats svarīgākais – ir tik daudz, ko pētīt! Piemēram, par vīriešu dzimtes arhitektūras meistariem Latvijā ir rakstīts raženi. Taču par intriģējošo Lidiju Hofmani-Grīnbergu, pēc kuras projektiem uzbūvēts vismaz 180 ēku starpkaru periodā, zināms pavisam maz. Viņa Bauhaus laika idejas iemiesoja brīvi un ātri, turklāt ar komercķērienu, atverot savu biroju un izveidojot neatkarīgu praksi. Diemžēl mēs neko nezinām par arhitektes gaitām pēc piespiedu repatriēšanās uz Vāciju 1930. gadu beigās. Arī par citām arhitektēm, kuras ieguva izglītību un strādāja Latvijā 1920.–1930. starpkaru modernisma gados, pētījumu nav.

No Rīgas uz Parīzi un Desavu

Pētnieku pievēršanās Bauhaus studentēm un sievietēm, ir atklājuši līdz šim nezināmu rīdzinieci – Ļubu Monastirsku. 1906. gadā Rīgā dzimušās Ļubas pieaugšanas gadi sakrita ar laiku, kad jaundibinātā Latvijas valsts strauji atkopās no Pirmā pasaules kara. Līdz ar progresu, kas notiek Eiropā, visu jauno ievieš arī Latvijā – dibinās muzeji, atveras jaunas izglītības iestādes, būvējas skolas un slimnīcas. Modernizācija atspoguļojas arī kultūrā – arhitektūrā, mākslā, uz teātra skatuves. 1925. gadā no Starptautiskās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādes Parīzē ar medaļām atgriežas progresīvās porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars mākslinieki. Iznāk desmitiem preses izdevumu visās Rīgas valodās ar modernu grafiku un ilustrācijām. Nav jābrīnās, ka šādi stimulēta, Ļuba meklē ne mazāk iedvesmojošu studiju vidi un 1926. nokļūst Desavā.

Ļuba mācās aušanas darbnīcā un viņas seju ar apaļajām brillītēm varam atpazīt nu jau vairākās slavenās Bauhaus grupas fotogrāfijās. To vidū arī 1928. gada fotogrāfija, kur uz Desavas skolas kāpnēm pozē aušanas darbnīcas vadītāja Gunta Štelcla ar savām studentēm. Ļuba skolu pabeidza 1930. gadā un pēc spožas studiju prakses tekstila rūpnīcā Pausa AG uzsāka veiksmīgu karjeru Vācijā. Kad sākās ebreju vajāšanas, Ļuba atgriezās Latvijā, kur dibināja pati savu tekstila uzņēmumu. Atgriešanās dzimtenē jauno sievieti tomēr nepasargāja un viņas spoži iesāktā dizaineres dzīve un darbs nežēlīgi aprāvās 1941. gadā, kad Ļubu nošāva ebreju masu slaktiņā Rumbulas mežā.

Arhitektūras veiksminieki

Latvijas modernistu liktenis izvērtās dažādi, bija arī veiksminieki, piemēram, arhitekts Aleksandrs Klinklāvs, kurš no kara un represijām paglābās trimdā, caur Vācijas pārvietoto personu nometnēm nokļūstot Kanādā un vēlāk ASV. To, ka Klinklāvs bija “sava laika izcilākais arhitekts”, kurš strādājis “Bauhaus virzienā”, 1982. gada nekrologā atzina arī viņa kolēģi.

Ja ir tikai stunda laika Rīgā, vērts aiziet arhitektūras pastaigā līdz Grīziņkalna apkaimei, kur vienuviet apskatāmi vairāki Klinklāva darbi ar Bauhaus ieteikmi. Piemēram, Latvijas Sarkanā krusta pasūtīto ēku komplekss ar ortopēdisko darbnīcu Pērnavas ielā 62 un žēlsirdīgo māsu skolu Jāņa Asara ielā 5. Tāpat arī Vilhelma Ķuzes šokolādes ražotnes biroju ēka Artilērijas ielā 55, kur redzam gan Bauhaus stilam raksturīgo asimetrisko ēkas daļu izvietojumu, kas seko funkcijai, horizontālo līniju uzsvērumu un klasiskos Bauhaus balkonus – izcila vieta bezbēdīgam grupas foto! Līdzīgu balkonu, tāpat kā Bauhaus meistari savām villām Desavā, Klinklāvs projektējis arī mākslinieka Konrāda Ubāna mājai Pārdaugavā. Šī ēka gan nekad netika pabeigta un vēlāk to nojauca.

Kad dizainam vēl nav vārda

Bauhaus Latvijas presē ir bijis pieminēts visos laikos, tajā skaitā populārajā vācu valodā rakstošajā dienas avīzē Rigasche Rundschau, pieminot gan skolas pārcelšanos no Desavas uz Berlīni, gan tās slēgšanu 1933. gadā. Arī padomju okupācijas gados par Bauhaus raksta, īpaši runājot par dizainu, kā integrētu un multidisciplināru praksi. Tam, kas bija Bauhaus un ko mūsdienās sauc par dizainu, tolaik vēl nebija vārda, tādējādi Bauhaus bija gan “eksperimentāla mācību iestāde”, gan “Bauhauza stils”, gan “mākslinieciskā projektēšana”, gan “mākslinieciskā konstruēšana” un “tehniskā estētika”.

Integrētā pieeja, kur interjers, dizains un māksla ir pakļauta arhitektūrai Latvijā visredzamāk manifestējās 1960.-1970. gados. Šis ir arī laiks, kad Latvija tiek masveidīgi industrializēta, darbojas valsts projektēšanas biroji (padomju varas gados nebija iespējams dibināt privātos arhitektūras un dizaina birojus), rūpnīcās izveido dizaina birojus (tos sauc par mākslinieciskās konstruēšanas birojiem), izveido interjera un dizaina programmas mākslas un dizaina skolās un augstskolās. Šis bija agresīvas attīstības laiks, taču arhitektiem raksturīgā aizrautība un humānisms palīdzēja radīt nozīmīgus un arhitektūras vēsturē paliekošus projektus. Viens no tādiem bija bijušā zvejnieku kolhoza ciemats Zvejniekciemā, kur kopā ar citām ēkām jau 1950. gadu otrajā pusē arhitekte Marta Staņa sāk projektēt modernu skolu. Atbilstoši Bauhaus tradīcijai viņa projektē ne tikai arhitektūru, bet arī teritoriju, mēbeles, kā arī integrē dabu un mākslu, sadarbojoties ar dizaina skolu audzēkņiem.

Rūpes par cilvēkiem un kopienu

Bauhaus kopienas garu Latvijā vislabāk iemieso Eiropas Komisijas stratēģiskās iniciatīvas Jaunais Eiropas Bauhaus ienākšana, kas mobilizējusi pašvaldības, uzņēmējus un iedzīvotāju kopienas pamestu ēku vai novārtā atstātu vietu atdzīvināšanā. Vai tas būtu Aizputes vēsturiskais centrs, mazs namiņš Pitragā, teātris Valmierā, zinātnes centrs Rīgā vai milzīga bijusī militārā teritorija Alūksnē, tāpat kā pirms simts gadiem, zem Bauhaus karoga labprāt pulcējas līdzīgi domājošie – optimisti, ideālās nākotnes protagonisti un domubiedri.