Bauhaus: meistaru mājas Desavā
Brīnišķīga dzīve kubā: Lionela Feiningera meistara māja Desavā

„Es sēžu uz mūsu terases, te ir vienkārši brīnišķīgi.“ Tā Lionels Feiningers rakstīja savai sievai Jūlijai 1926. gadā, īsu brīdi pēc ievākšanās kādas dvīņu mājas pusē, šī māja kļuva par modernās kubveida, funkcionālās Bauhaus arhitektūras principu iemiesojumu. Gleznotājs, grafiķis un Bauhaus meistars te gaismas, dabas un ģeometrisko formu vidū atrada drošu patvērumu, un māja lielā mērā ietekmēja viņa mākslu un ģimenes dzīvi.

Nadīne Berghauzene

Pēc tam kad Bauhaus 1926. gadā bija pametis Veimāru – vietu, kur bija radies, – un pārcēlies uz Desavu, tā direktors un dibinātājs Valters Gropiuss ar pilsētu veda sarunas ne tikai par Bauhaus skolas ēkas, bet arī par vairāku Bauhaus meistariem paredzētu dzīvojamo māju – tā saukto, meistaru māju, – finansēšanu. Tika uzcelta atsevišķa māja Gropiusam un trīs dvīņu mājas, tās apdzīvoja: Lāslo Mohojs-Naģs un Lionels Feiningers, Georgs Muhe un Oskars Šlemmers, Pauls Klē und Vasilijs Kandinskis. Turpat tuvumā atradās Bauhaus arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes projektētais dzērienu kiosks.

Baltā kubveida arhitektūra bija smēlusies ideju bērnu būvklucīšos. Katras meistaru mājas viena puse bija par 90 grādiem pagriezts otras puses spoguļattēls, turklāt katrreiz viena puse bija nedaudz lielāka. Tā bija iespējams izmantot vienādas būvdaļas, neradot vienveidības iespaidu. Māju kopums ir izvietots starp augstām priedēm un izskatās pēc moderna ciemata mežā – mājas atrodas tuvu dabai un tajā pašā laikā veido skaidru struktūru.

Vienā no šo dvīņu māju pusēm toreizējā Burgkühnauer Allee 3, šodien Ebertallee, ievācās vācu-amerikāņu gleznotājs un grafiķis Feiningers ar ģimeni. Gan sieva Jūlija, gan dēli nodarbojās ar mākslu, gan ar atšķirīgiem tās veidiem. Dēli Teodors Lukss un Andreass bija nodevušies fotogrāfijai un glezniecībai, laulātā draudzene Jūlija strādāja par gleznotāju un cita starpā arī skicēja lelles Bauhaus skatuves darbnīcai. Fotogrāfijas, kuras dēli uzņēmuši mājās, rāda, kāda noskaņa tur valdījusi, – ģimeniska, sirsnīga, rosīga, dzīvespriecīga, taču tajās pastāvīgi jūtama mākslinieciskas darbošanās klātbūtne. Svarīga loma bija ne tikai mākslinieka darbnīcai, bet arī mūzikas istabai: Feiningers mīlēja klavierspēli un aizvadīja pie flīģeļa daudzas stundas.

Modernās dzīvošanas skatlogs

Sākumā Feiningers skeptiski raudzījās uz kubveida arhitektūru ar tās stingro simetriju, taču drīz vien skepsi atmeta. Kādā vēlāk rakstītā vēstulē viņš jau pauž sajūsmu:
„Te ir neticami skaisti! Ik mirkli iespējams piedzīvot kaut ko jaunu – mainās gaisma, saule, ceļodama pa debesīm, āra terases izgaismo katrreiz citādi […]. Pa dienvidu puses garo balkonu, rīta saulei spīdot, var pastaigāties kā pa okeāna tvaikoņa promenādes klāju.“

Feiningers iemiesoja romantiskā, vientuļā mākslinieka tēlu. Kaut arī viņš prata novērtēt gaismas pielieto arhitektūru ar tās lielajiem logiem un horizontālajām stikla joslām kāpņu telpās, tomēr redzēja arī ēnas puses. Bauhaus ciemata augošā slava pievilka arvien vairāk apmeklētāju, bet tas māksliniekam nepavisam nepatika.
„Svētdiena man jau tāpat ir briesmīga diena, un tad vēl tie cilvēki, kas nemitīgi no agra rīta līdz vēlam vakaram klīst te garām, apstājas pie mūsu mājām un blenž!“

Kārtību mīlošajam māksliniekam, kurš vienīgais no saviem kaimiņiem vairs aktīvi nemācīja Bauhaus skolā, patika mājas stils, kam bija raksturīga, viņa paša vārdiem runājot, tikai „brīva, drīzāk noskaņā atrodama sasaiste“ ar Bauhaus. Feiningers pieņēma reducēto arhitektūru, taču papildināja to ar personīgiem akcentiem, kas ne vienmēr atbilda Bauhaus ideālam. Saglabājušās fotogrāfijas rāda greznus atpūtas krēslus un persiešu paklājus, kas kombinēti ar Bauhaus kolēģu projektētajām mēbelēm.

Salīdzinot Feiningeru ar viņa kaimiņiem, redzams, ka Feiningera individualitāte tomēr izpaudās atturīgāk. Feiningera māja, neraugoties uz atsevišķām patvaļīgām detaļām, izskatījās kā jaunā būvēšanas veida paraugs – tā bija mierīga, gandrīz vai abstrakta. Kandinska un Klē māja bija rotaļīgāka, vispirms jau krāsu lietojumā. Klē jauca krāsu savas mājas sienām pats, turpretim Kandinskis izvēlējās krāsas pēc mūzikas principiem. Bauhaus meistari izmantoja savas telpas ļoti individuāli, un paši noteica, kāds būs mājas raksturs tās iekšpusē.

Pretruna starp mākslinieku pašizpausmēm un Bauhaus stilu

Kaut gan Gropiuss uzsvēra, ka meistaru mājas ir nevis pilis, bet gan dzīvojamās telpas, māju kopums tomēr demonstrē pretrunu – starp nepretenciozas, bezrotājumu arhitektūras ideju un māksliniecisku, nedaudz izsmalcinātu māju iekštelpu iekārtojumu, kuru bija izvēlējušies to iedzīvotāji.

Meistaru mājās mazāk izpaužas rindu mājas koncepts, daudz lielākā mērā tās parāda modernas villas tipu – ar plašām mākslinieku darbnīcām un telpām, kas paredzētas mājkalpotājai vai mājas pārzinim. Tipiski būvelementi, kas atbilst Gropiusa principiem, drīzāk atrodami tajā pašā laikā uzbūvētajā ciematā Desava-Tērtena.

Feiningeru ģimene dzīvoja Desavā tikai sešus gadus – no 1926. līdz 1932. gadam. Pēc tam viņu māja, tāpat kā pārējās meistaru mājas, tika atsavināta, bojāta karā un tikai pēc vairākiem gadu desmitiem restaurēta. Mūsdienās Feiningera māja ir tipisks paraugs, kas rāda, kāda bija moderna dzīvošana Bauhaus garā – un reizē arī, kā izpaudās cilvēka personīgā brīvība skaidras sistēmas ietvaros.
Feiningera māja ar savu kluso stingrību un reizē mājīgo siltumu simbolizē spriedzi, kas eksistē starp funkciju un jūtām, starp konstruktivitāti un māksliniecisku individualitāti – tā ir vieta, kur Bauhaus ideja ieguva cilvēcisku veidolu.