Dalīšanās
Dalīšanās ir jaunā piederības forma

Kopīga patērēšana gūst arvien vairāk piekritēju. Ar platformu starpniecību notiek dalīšanās ar darbarīkiem, grāmatām, dzīvokļiem, maltītēm un automašīnām. No vienas puses, tā ir sociāla ideja, no otras, – liels bizness.
 

Automašīna lielākoties neizmantota stāv garāžā, dzīvoklis atvaļinājuma laikā ir tukšs, biroja telpa pusi laika ir neizmantota, un urbis pēc plauktu piestiprināšanas apput pagrabā. Patiesībā žēl. Jaunā dalīšanās tendence ķeras tieši pie tā – īpašuma ārprāta. Vai patiešām jāpērk viss, kaut arī izmantots tas tiek tikai reti? Dalīšanās ir jaunā piederības forma, tā skan moto, kas arvien pasšaprotamāks kļūst sevišķi jau pilsētas vidē. Īpaši jaunā paaudze tam ir atvērta. Jo īpašums uzliek arī pienākumus. Lietas ir jākopj, jānovieto un jālabo. Jaunās vērtības, pie kurām pieder arī dalīšanās tendence, sauc mobilitāte, spontanitāte un ilgtspēja. Galu galā dalīšanās ekonomikā tiek mazāk saražots un līdz ar to arī mazāk izmests.

Vai gribat dalīties ar šo urbi?

Par Share Economy jeb dalīšanās ekonomikas pionieri tiek uzskatīts Hārvarda universitātes profesors Martins Veicmans, kurš jau 1980. gados norādīja, ka visu cilvēku labklājību varētu celt, ja mēs vairāk dalītos. 2010. gadā attīstības tendenču pētniece Reičela Botsmane savā grāmatā „What's mine is yours” aicināja iesaistīties kopīgā patēriņā. Līdz ar Facebook, Twitter, Flickr un SoundCloud parādīšanos mūsu sabiedrība ir apguvusi un pieņēmusi dalīšanās kultūru. Sociālajos tīklos mēs dalāmies ar fotogrāfijām, informāciju, ziņām un mūziku – bieži pat īpaši nedomājot. Vai to būtu iespējams attiecināt arī uz reāliem priekšmetiem? Brīdis šķiet izdevīgs – kaut arī pati ideja eksistē jau ilgāku laiku. Jau vairāk nekā divdesmit gadus Vācijā notiek organizēta dalīšanās ar automašīnām un mainīšanās ar dzīvokļiem. Taču par modes tendenci tas kļūst tikai tagad.

Tiešsaistes kopienas kā Frents vai pakalpojumu sniedzēji kā Leihdirwas uz laiku iznomā urbjus, objektīvus vai grāmatas – par velti vai par samaksu. Ar BlaBlaCar starpniecību var atrast brīvu vietu braucienā ar auto. Autonetzer vai Tamyca vietnēs ir iespējams piedāvāt savu transporta līdzekli vai iznomāt to no citiem. Tiek dalītas autostāvvietas, noliktavas, darba vietas, dārzi. Ar Couchsurfing starpniecību var piedāvāt bez maksas izmantot savu dīvānu vai viesu gultu vai arī pašam atrast naktsmītni citu cilvēku mājās. Platformā Join My Meal ielūdz uz maltīti vai pievienojas pie citu klāta galda, vietnē Kleiderkreisel tiek pārdots, mainīts vai atdāvināts tas, kas pārāk ilgi karājies skapī. Teju ik dienu atveras jauni portāli, kas aicina dalīties.  

Pārtika tiek atdota par velti

Valentīns Turns, piemēram, nodibinājis platformu Foodsharing, kurā privātpersonas un tirgotāji citiem var atdot pārpalikušu pārtiku. Viņš saka: „Tas ir arī sociāls projekts. Kaimiņos dzīvojošie cilvēki iepazīstas.” Dalīšanās kultūra var pārraut mūsu anonīmo līdzāspastāvēšanu. Turns ir režisors dokumentālajai filmai „Taste the Waste”, kas stāsta par izšķērdīgo pārtikas patēriņu. Platformu Foodsharing viņš izveidoja pēc daudzajiem pieprasījumiem no cilvēkiem, kuri vēlējās kaut ko mainīt. Pārtika tiek atdota par velti, ar to nemainās. Projekta iniciatoram tas bija svarīgi. Vēstījums: „Ēdienam ir vērtība, kas sniedzas pāri naudai. Atalgojums ir otra cilvēka smaids.“ Tāpēc platforma tiek finansēta tikai no ziedojumiem, dalības iemaksām vai publiskajiem resursiem. Gandrīz visi līdzstrādnieki darbojas kā brīvprātīgie. Pat starta kapitāla pamatā bija dalīšanās ideja. Tas tika savākts pūļa finansējuma kampaņā. Tiek dalītas labas idejas izmaksas.

Dalītas gultas, dalītas sēdvietas, dalīti galdi

Ne viss notiek tik nekomerciāli kā šajā piemērā. Dalīšanās var būt liels bizness ar lielu potenciālu. „Profesionalizējoties maiņas tirdzniecībai, no tās veidojas atsevišķs ekonomikas atzars,” saka pētījuma „Sharity: Die Zukunft des Teilens” („Sharity: Dalīšanās nākotne”, GDI – Gottlieb Duttweiler Institut, 2013) līdzautore Karīna Frika. Dalīšanās ar mašīnām un mājokļiem šajā kustībā bija visātrāk augošie maksas segmenti. Tāds pakalpojumu sniedzējs kā Airbnb, kas 2008. gadā tiešsaistē parādījās ASV, un vācu nodibinājumi 9flats un Wimdu jau šobrīd rada jūtamu konkurenci viesnīcām. Bieži tie ir mazi jaunuzņēmumi, kas rosās dalīšanās ekonomikā. Taču nu jau iesaistās arī lieli uzņēmumi. Piemēram, autoražotājs BMW nodibinājis auto dalīšanās uzņēmumu DriveNow, uzņēmums Daimler savējo nosaucis Car2Go. Un, starp citu, Car2Go tika attīstīts nevis koncerna mūru iekšpusē, bet gan co-working-office – tātad birojā, kurā tiek dalītas darba vietas un infrastruktūra.

Dalīšanas tendence pieder pie inteliģentās atteikšanās dzīves stila, kas gūst arvien plašāku piekrišanu. Šajā izpratnē īpašums tiek uzskatīts par balastu, nevis par individuālo panākumu apliecinājumu. Tagad izceļas nevis ar automašīnu, bet gan ar to, ka mašīnas nav. Digitālā laikmeta jaunā paaudze pat uzskata, ka dalīties ir gudri un stilīgi, savā pētījumā par dalīšanos secina Gotlība Dutveilera institūta zinātnieki. Kaut gan saskaņā ar aptauju rezultātiem vēl jāaizpilda ievērojams tukšums starp tiem, kas tīri teorētiski atzīst dalīšanos, un tiem, kas patiešām dalās. Atšķirībā no dalītām fotogrāfijām, pieredzes vai mūzikas dalīts urbis tomēr nolietojas.