Apmaiņas kultūra
Lietu bibliotēka
Vai tiešām ir jāpērk un jāglabā savā īpašumā tas, kas nepieciešams tikai retumis? Leila jeb “Nomātava” (Leila- Leihladen) Leipcigā ir pretpiedāvājums pārpilnības sabiedrībai.
Izabela Galindo un Filips Šillers
Katram eiropietim vidēji piederot 10 000 objektu. Vai tā ir normāla labklājība, vai tomēr mēs dzīvojam pārpilnībā? Pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, visbeidzotjāsecina, ka gadu gaitā uzkrājusies lietu pārbagātība.. Telts pagrabā atrodas pusgadu, maizes cepamais aparāts tiek darbināts tikai reizi mēnesī, un arī badmintona komplekts lielāko daļu laika apsargā uzglabāšanas telpu. Turklāt arī piemiņas lietiņas parasti ierindojamas to aizdomās turamo sarakstā, kas bieži gadiem ilgi nodrošina sev vietu pagrabā vai bēniņos. Apskatot savu īpašumu, secināms, ka faktiski no tā tiek lietota tikai neliela daļa. Rodas jautājums: vai tiešām obligāti jāpērk un jāglabā savā īpašumā tas, kas nepieciešams tikai dažreiz?
Lietot nevis glabāt īpašumā
“Vietas zagļi, putekļu ķērāji un naudas rijēji”, tā Larss un Jana dēvē priekšmetus, kas neizmantoti pagrabos pārklājas ar putekļiem. Ideja, ka nepieciešamas alternatīvas pārpilnībai, rosināja pāri 2014. gadā Leipcigā atvērt lietu bibliotēku. Īsā laikā viņi izveidoja vietu dažādu priekšmetu koplietošanai.
Jo nomas veikala Leila plauktos priekšmeti aizbēg no aizmirstības ciešanām: mugursomas bieži ir ceļā, urbjmašīnas tiek liktas lietā daudzkārt, un ceļveži pēc ceļojuma nenonāk plauktā, bet jaunās, piedzīvojumiem kāru lasītāju rokās. "Mēs vēlamies, lai cilvēki domā par savu patēriņu," skaidro jaunais pāris. "Nav jāpērk viss jauns un nelietots, iespējama arī koplietošana". Maksājot trīs eiro mēnesī, var kļūt par Leila biedru un nomāt piedāvājumā esošās mantas ne ilgāk kā vienu nedēļu. Lai sortiments paplašinātos, katram jaunajam dalībniekam tas jāpapildina ar kādu nomas objektu. "Mēs vēlamies cilvēkus iedvesmot nepieķerties lietām, bet dalīties to lietošanā".
Par atbrīvošanās procesu
Vietnē Leila virmo dažādi saukļi un aicinājumi, kā, piemēram: "Atbrīvojies!" vai “Vai mūsu īpašums pieder mums, vai mēs piederam mūsu īpašumam?""Leila man ir sava veida terapija, un tai jākļūst par iedvesmas avotu arī citiem, lai atbrīvotos no lietām," savu motivāciju raksturo Jana. "Esmu laimīga, redzot, ka citi cilvēki piedzīvo laimes mirkļus un iziet no veikala mirdzošām acīm, atraduši tieši to lietu, kuru tikko kā bija meklējuši," viņa sajūsmināti saka. Tomēr arī Janai šad tad ir grūti šķirties no lietām. Jo īpaši, ja jāatbrīvojas no kādas karsti iemīļotas piemiņas lietiņas. Bet arī tam ir atrasts risinājums. "Pietiek ar fotoattēlu galda atvilktnē, lai saglabātu atmiņas par šo objektu," viņa smejoties atklāj. Šādā veidā viņai atmiņas paliek gan prātā, gan sirdī.
Leila kā kopiena un tikšanās vieta
Bet priekšplānā ir ne tikai atbrīvošanās process. Larss un Jana Leila nomātavu raksturo arī kā atgriešanās procesu kolektīvisma vairošanai. Savstarpēja dalīšanās ar priekšmetiem iepriecina ne tikai lietotājus, bet arī tos, kuri no šī priekšmeta šķīrušies un tādējādi palīdzējuši citiem. Par koplietojamo objektu var raisīties sarunas un rasties kopības izjūta, kas sniedz pretpiedāvājumu “elkoņu sabiedrībai”.
“Mūsuprāt, šodienas sabiedrība ir zaudējusi kopienas domāšanu. Mēs nepazīstam kaimiņus un dodamies uz mājsaimniecības un būvniecības preču veikaliem tā vietā, lai apjautātos paziņu lokā,” viņi saka. Abu mērķis ir arī veidot kopienu, kas apvienotu cilvēkus no dažādām dzīves jomām. Jana un Larss ir pārliecināti, ka tas ir iespējams arī tādā lielpilsētā kā Leipciga.
Šāda veida projekti ir ne tikai Leipcigā un Berlīnē, bet arī daudzās citās Eiropas pilsētās. Vasarās pāris dodas ceļojumos un apmeklē citus projektus. " Par ceļojuma galamērķiem mēs izvēlamies nomātavas," Larss man paskaidro. Šogad viņi pirmo reizi dosies uz Angliju, bet pērn abi apmeklēja Slovēniju. "Ļubļanā iespējams aizņemties pat kāzu kleitu," viņš smejoties saka.
Šis raksts sākotnēji tika publicēts vietnē goethe.de/tudoalemao, tulkojums čehu valodā: goethe.de/jadu.