Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Ilgtspējīga attīstība
Kur Latvijā var redzēt aprites ekonomiku?

Kur Latvijā var redzēt aprites ekonomiku?
Kur Latvijā var redzēt aprites ekonomiku? | © Colourbox

Aprites ekonomika – tas ir jaunas mantas pirkt retāk, izmantot ilgāk, salabot, kad saplīst, un atdot kādam citam, kad vairs nevajag. Pašās beigās – pārstrādāt, lai gūtu resursus jaunu lieto ražošanai. Bet kā tas izskatās dzīvē un vai Latvijā var ieraudžīt piemērus, kurus varētu uzskatīt par piederīgiem aprites ekonomikai?
 

Elīna Kolāte

2021.gada sākumā biedrība Zero Waste Latvija, atkritumu apsaimniekotājs ZAOO un enerģētikas uzņēmums AJ Power veikuši pētījumu, kurā noskaidroja, ka šķiroto atkritumu konteineros nonāk nepārstrādājami atkritumi. Sīkāka izpēte parādīja, ka cilvēki tiešām rūpīgi vāc un mazgā, piemēram, jogurta trauciņus, lai nodotu cerībā, ka tos pārstrādās. Taču tas nenotiks. Patiesībā pārstrādājama šobrīd ir tikai neliela daļa iepakojuma. Tāpēc uz pārstrādi nevaram lūkoties kā uz vides stāvokļa glābiņu. Ja runājam pr iepakojumu – vienkārši jāpako mazāk un ilgi izmantojamos materiālos. Gan Rīgā, gan citās pilsētās ir beziepakojuma jeb zero waste veikali, kurā var uzpildīt savu šampūna pudeli vai sava kastītē vai maisiņā iebērt tik rīsu, cik vajadzēs vakariņām. Un arī vecos, labos tirgus, kur iesvērt tik gaļas, krējuma vai zemeņu, cik gribas un kur gribas, neviens nav atcēlis.

Arī pasākumu organizētāji Latvijā sāk meklēt iespējas neatstāt aiz sevi izlietoto plastmasas glāžu kaudzes. Labs un jau daudzu iepazīts risinājums ir depozītglāzes – tā ir cietās plastmasas glāze, kurā iepildīt dzērienu, padzerties un atdot atpakaļ, lai tā tiktu izmazgāta un izsniegta nākamajam izslāpušajam. Tas nozīmē, ka pasākuma beigās nav jāsatraucas par glāžu savākšanu no pļavām, krūmiem un jūras.

Cilvēku vēlmi neizmantot vienreiz lietojamus traukus pamanījuši ar tirgotāji. Ikviens tiek aicināts kafiju pildīt savā termokrūzē – dažviet šāda izvēle tiek apbalvota ar atlaidi dzērienam. Arī veikalos ar kulinārijas nodaļām nu jau ir gluži normāli lūgt karbonādi vai salātus ielikt paša ņemtā kastītē.


Kas vienam atkritums, citam – resurss

Atdot labas, bet pašam nevajadzīgas mantas kādam citam – tas nav nekāds jaunums. Piemēram, bērnu preču segmentā tas ir īpaši izplatīti – reti ir tie vecāki, kas savam mazulim visu nepieciešamo pērk pilnīgi jaunu un pēc tam izmet ārā. Cilvēki ir gatavi atdot, un citi ir gatavi pieņemt. Tā tas ir gan ražošanā (piemēram, putnkopībā neizbēgami radušies mēsli kādam noder ķiploku mēslošanai), gan mājsaimniecībā. Un labi, ka parādās jaunas platformas, kas palīdz cilvēkiem ar lietām mainīties viegli. Nokrāsoji sienas un nu kādu laiku uz krāsām i negribi skatīties? “Brīvbode” ir vieta, kur atstāt otas, lai tās bez maksas paņemtu kāds, kurš ieplānojis remontu. Un ne tikai otas, bet arī rotaļlietas, apģērbus un citas lietas, ka neder pašam, bet noder kādam citam.

Kā nemest ārā pārtiku?

Visā pasaulē ap 1/3 no visas saražotās pārtikas netiek apēsta dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem – nopērkam vai pagatavojam vairāk nekā varam apēst. Un dažkārt tā nav tikai vieglprātība vai nespēja rēķināt. Ja cilvēks dzīvo viens pats, tad apēst veselu baklažānu, pirms tas iet bojā, vidējam cilvēkam (tādam, kurš nav baklažānu fanāts), ir pagrūti. Kopienas ledusskapis ir risinājums, kuru pirmo piedāvāja Kaņepes Kultūras centrs Rīgā. Tad atnāca pandēmija, un viss, tostarp ledusskapis bija jāver ciet. Šo ideju tālāk attīstīja kāda skolnieču komanda un izveidoja  “Food Pick-up point” - veselu kopienas ledusskapju tīklu, kurā vieni var atstāt sev vairs nevajadzīgo pusbaklažānu vai citus produktus, bet citi var atnākt un šo pārtiku paņemt. Katram ledusskapim ir sava atbildīgā persona, kas ik dienas tur ieskatās, uzkopj un savāc tos produktus, kuri vairs nav droši lietošanai. Šobrīd šādi punkti ir Ķekavā, Ludzā, Valmierā un Jelgavā.

Lai kā arī censtos apēst visu, kas mājās, vienmēr kaut kas pāri paliks. Labākais, ko darīt – pašam kompostēt. Bet nu jau Rīgā un citās pilsētās atkritumu apsaimniekotāji piedāvā atsevišķus konteinerus bioloģiski noārdāmiem atkritumiem, tātad – ēdiena pārpalikumiem, mizām, novītušām puķēm. Šie atkritumi tiek industriāli kompostēti un komposts – nogādāts tiem, kas kaut ko audzē. Tā, piemēram, redīsi “apēd” kompostu un šis redīss atkal nonāk uz mūsu galda. Tā ir resursu aprite.

Nevajag lietu, bet pakalpojumu

Virzīšanās aprites ekonomikas virzienā arī Latvijā ienāk ar jauniem biznesa modeļiem. Cilvēki sāk pieņemt, ka viņiem nav vajadzīgas lietas, bet gan labums, ko šī lieta sniedz. Dažās nozarēs tas šķiet vienkārši un pilnīgi pašsaprotami. Piemēram, ja nakšņojam svešā pilsētā, nepērkam tur māju, bet gan noīrējam viesnīcas numuriņu. Bet, ja labi padomā, nav nepieciešama arī automašīna, ir nepieciešams nonākt no punkta A līdz punktam B. Un uzņēmēji Latvijā pēdejos gados sniedz aizvien plašākas iespējas saņemt šādu pakalpojumu. Jāteic gan, ka autonoma nav nekas jauns. Tomēr vēl nesen tā bija saistīta ar plānošanu, drošības naudu iemaksu, stresu par to, vai paspēsi nodot auto noteiktajā laikā. Tagad pietiek ar dažiem klikšķiem aplikācijā un, nesatiekot nevienu nomas darbinieku, sēdies, brauc un atstāj, kur gribi. Tiesa, ja nopietni pavērtētu tieši labumu videi no šāda tipa nomām 2019. un 2020.gadā, rezultāti varētu nebūt viennozīmīgi. Būtu lieliski, ja šādu pakalpojumu ļaudis izmantotu kā alternatīvu savam privātajam auto – katram nevajadzētu pa mašīnai, pietiktu ar vienu uz daudziem cilvēkiem. Taču, ļoti iespējams, ka pandēmijas laikā šī iespēja ir alternatīva sabiedriskajam transportam, kurā negribas kāpt, lai nesaķertu vīrusu. No vides viedokļa – slikti. No veselības skatpunkta raugoties – pilnīgi saprotami. Katrā ziņā šajā laikā virkne cilvēku būs jau apraduši ar iespēju uz īsu laiku nomāt mašīnu, nevis to pirkt, maksāt par autostāvvietu, apdrošināšanu un remontiem, gatavoties tehniskajai apskatei tikai tāpēc, lai varētu ik pēc dažām dienām pusstundu pabraukāties.

Aprites ekonomiku Latvijā redzēt var. Galvenais ir turēt acis vaļā un pamanīt, ka bieži vien tas, kas ir videi draudzīgāk, sniedz vēl kādu ieguvumu. Un, ieraugot šos ieguvumus, pāreja vienkārši notiks.