© Verlag S. Fischer, Frankfurt am Main, 2020
Žuža Bānka savā grāmatā Nāve vasarā uzdrīkstas runāt par nāvi. Viņa to dara iejūtīgi, atklāti un ļoti ticami. Galvenā varone ierodas Ungārijā, lai pēdējo vasaru pavadītu kopā ar tēvu viņa dzimtenē pie Balatona ezera. Viņa atbrauc tēvam līdzi, apmeklē viņu slimnīcās, un pēc tēva aiziešanas viņa arvien sev tuvumā jūt tēva klātbūtni.
Tā ir grāmata par zaudējumu un sērām, par dažādajām to izpausmēm. Tā ir sava veida terapija, kura palīdz tikt pāri tuva cilvēka zaudējumam, palīdz sevi pieradināt pie šīs domas, aprast ar tuva cilvēka trūkumu, vienlaikus paturot cerību – viņš ir ar mums.
Šī grāmata ir arī stāsts par robežu pārkāpšanas pārdzīvojumu. Autore smalkjūtīgi iezīmē punktētu līniju starp dzīvi un nāvi, starp bērnību un tagadību, starp divām dzimtenēm – Ungāriju un Vāciju, starp divām paaudzēm un pieredzēm – Atmodas laika emigrantiem no Ungārijas un viņu Vācijā dzimušajiem bērniem, kuriem tomēr ir uzspiests divu dzimteņu zīmogs, starp divām pasaulēm – starp Austrumiem un Rietumiem.
Tā ir grāmata visiem. Tiem, kas piedzīvojuši savu mīļoto cilvēku zaudējumu, grāmata palīdzēs atcerēties aizgājušo, kopā ar viņu pavadītos brīžus, atbrīvoties no sāpēm, tās pārdzīvojot. Tiem, kam neizbēgamais vēl priekšā, grāmata parāda, kā mēs zaudējuma sāpēs ienirstam sērās, ka mums nevajadzētu bēgt no tām, ka nepieciešams par to runāt.
Tā ir grāmata visiem, jo tas ir skaists stāsts, tā ir no jūtām, stāvokļiem, attēliem, notikumiem un atmiņām veidota kolāža, ko savstarpēji saaudis sāpju, sēru un grūtsirdības pavediens.
Verlag S. Fischer