© Suhrkamp Verlag, Berlin, 2020
Sākums ir izdomātas valodas. Esejisks ceļojums, jo kopumā Klemensa Zeca grāmata ir gara eseja, sabūvēta no lasīšanas procesā piedzīvotā, no autobiogrāfiskiem stāstiem, no dienasgrāmatu fragmentiem, mazlietiņ kaut kas no Zēbalda – tas viss ātri un nemanot ieved lasītājus/lasītājas nepazīstamos apvidos, aizved pie aizmirstām personībām un neparastiem teikumiem, kā piemēram: “Jūrniekam klavieres jānēsā līdzi pastaigu spieķī” vai “Fotografēt Sokrātu kā mūzikas instrumentu”. Zecu fascinē mākslīgās valodas, robeža starp to dabiskumu un mākslīgumu. Viņš runā par zināmajām “universālajām” valodām – esperanto, volapiku, un arī par ne tik zināmajām – Džona Veilgarta aUI jeb kosmosa valodu un Čārlza Blisa radīto simbolu valodu, kuras neviens nelieto vai arī ir ļoti maz to cilvēku, kas tās lieto.
Darbs nebūt nav zinātnisks skaidrojums, tas veidots personisks, kopā sajaukušies vēsturiski tēli ar autoram pazīstamiem laikabiedriem, kas grāmatai piešķir patiesu un intensīvu valodas fenomena izpētes raksturu.
Suhrkamp Verlag