© Claassen Verlag, Berlin, 2020
Kristians Barons ir dzimis 1985. gadā Kaizerslauternē strādnieku ģimenē kā otrais no četriem bērniem, viņa tēvs bija mēbeļu krāvējs, māte – apkopēja. Par sava debijas romāna “Ein Mann seiner Klasse” mērķi viņš ir izvirzījis šīs ietekmējošās sociālās vides apstrādi skaidri definētā autobiogrāfiskā formā. Tas ir stāsts par viņa ģimeni un bērnību, kuras centrā ir alkohola atkarīgais un vardarbīgais tēvs.
Autori tiem beletristikas darbiem, kas stāsta par zemākajiemm sociālajiem slāņiem, paradoksālā kārtā neizbēgami ir nepiederošie, it īpaši tādēļ, ka šīs vides protagonistiem trūkst tādas valodas, lai literāri stāstītu par viņus nodarbinošajiem jautājumiem un problēmām – nepiederošie, kas vai nu vienkārši nav cēlušies no šīs vides, vai arī tādi, kuri sociālās augšupejas, jo īpaši izglītības rezultātā ļoti lielā mērā ir attālinājušies no savas sākotnējās sociālās vides un tādējādi spēj to aplūkot no jaunas perspektīvas. Kristians Barons runā no pēdējās pozīcijas, un tā kā viņš stāsta par savu dzīvi un saviem pārdzīvojumiem, viņa vēstījuma tonis ir iespējami autentisks – vai stāstot par tēva agresīvajiem alkoholiķa gājieniem, mātes slimību vai arī tanti, pie kuras galu galā uzaug bērni.
Romāna stāstītājs pirmajā personā atsauc atmiņā bērnības iespaidus un vienlaikus pasniedz tos no izskaidrojoša pieaugušā perspektīvas. Pateicoties stāstījuma pagātnes un tagadnes mijai, šī grāmata pēta arī to, kādus nospiedumus intelektuāļa jaunajā sociālajā lomā var atstāt strādnieku šķiras vidē gūtā socializācija.
Kristians Barons ar trāpīgu stilu ir radījis satriecošu romānu, kas prasmīgi lēkā turpu šurpu laika līmeņos – lasāmvielu, ko viegli iemīlēt. Viņš emocionāli saviļņo, bet vienlaikus ar smalku intuīciju izvairās no jebkāda veida patosa un sevis žēlošanas. Vēl viena romāna stiprā puse ir tā, ka protagonisti nav attēloti tikai „melnbalti“ – tēvs nekļūst par ļaunuma iemiesojumu, viņš būtībā ir labvēlīgs tēls, kurš nespēj tikt galā pats ar savu dzīvi. Un te es, manuprāt, esmu atklājusi būtiskāko romānā izvirzīto jautājumu – vai cilvēka dzīves gājumu un likteni nosaka vien viņa individuālie lēmumi, jeb vai zināmas kontūras jau sākotnēji nosprauž sociālā piederība. Barons savā romānā pēdējo uzskata par izšķirīgāku. Tēva traģēdijas pamatojumu viņš nepārprotami saskata viņa sociālā stāvokļa pretrunās, uz ko norāda arī romāna nosaukums – “Strādnieku šķiras vīrietis”.
Claassen Verlag