Kopš 1950-iem gadiem viņa dzīvoja pusotristabas dzīvoklī, ieliņā ar nosaukumu „Zentagasse“, un šis pēdējais dzeļojumu krājums, tāpat kā iepriekšējie, satecējis kopā no attēlojumiem, kas veidojušies no piezīmēm par vērojumiem un sajūtām gandrīz vai teiksmainajā, plūstošajā ārpasaulē. Jau krājuma nosaukums, kas saklabināts uz viņai tik mīļās rakstāmmašīnas „Hermes Baby“, ir programma: No rīta eju pie loga, es – sūnu zaļš un... redzu, jūtu, izgaršoju, domāju par – visu ārpusē un iekšpusē esošo, es savā „zaļumā“, lai kas tas arī būtu. Vecišķš ķermenis, bet garā joprojām jauns, aptausta pasauli. Runa ir par krāsām pilnu dienasgrāmatu, par brūkošas, bet ne traģiskas, maksimāli traģikomiskas pasaules atainojumu; arī šajā pēdējā darbā pierādās, ka lasīt Mairēkeri ir līdzīgi kā klausīties brīvo džezu - pilnu pārsteiguma momentiem un mazliet greizu.
