Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Vēsture
Irši – vācu kolonija Latvijā

Pagastmāja un kādreizējās Iršu vācu kolonijas piemiņas akmens.
© Aleksandrs Velšers

18. gadsimta beigās vācu izceļotāji sekoja Katrīnas Lielās aicinājumam un meklēja laimi Latvijā. Daži Iršu iedzīvotāji pat iemantoja slavu.

Aleksandrs Velšers

Savulaik Irši (vāciski – Hirschenhof) bija vācu apdzīvota teritorija Latvijā. Aptuveni simt kilometru uz austrumiem no Rīgas esošajā kolonijā gan nekad nav bijis vairāk par 2000 iedzīvotāju, taču viņu pēcteči cara laika beigās un jaundibinātajā Latvijas Republikā starpkaru periodā bijuši tautsaimniecībā un sabiedrībā pazīstami cilvēki.

1762. gadā kļūstot par Krievijas imperatori, Vācijā dzimusī Katrīna II īstenoja aktīvu ieceļošanas politiku, lai jauniegūtās teritorijas ļautu apsaimniekot uzticamiem padotajiem. Atsaucoties Katrīnas Lielās manifestam, Krievijā ieradās teju 30 000 vāciešu, kas tika nometināti galvenokārt Volgas lejtecē.

Taču neliela ļaužu grupa aptuveni 300 cilvēku sastāvā devās uz toreizējās Krievijas impērijas rietumu robežu. Tur kolonizācijai tika nodotas mazapdzīvotas divu kroņa muižu zemes. Iršu koloniju dibināja 85 ģimenes no Pfalcas – katra no tām saņēma ap trīsdesmit hektāru zemes.

Kā Iršu kolonija zināmā apmetne tā arī nekad nekļuva par iecerēto zemkopju paraugkoloniju. Taču Iršu iedzīvotāju pēcteči industrializācijas gaitā iedzīvojās Rīgā. No viņu vidus vēlāk cēlušās vairākas ievērojamas personības, piemēram, vācu komiķis Heincs Erhards un krievu dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko.

Pēc vācbaltiešu piespiedu izceļošanas 1939. gadā Iršos apmetās pārsvarā Latgales katoļi, padomju laikos tur tika nodibināti vairāki kolhozi. Savulaik lielākās Baltijas vācu kolonijas vēsturi Latvijā sāka apzināties tikai pēc neatkarības atjaunošanas. 1992. gadā pie kādreizējās pagastmājas tika atklāts piemiņas akmens, kas atgādina par 173 gadus ilgo vācu klātbūtni Iršos.