Arhitektūra
Kukšu muiža – senā godība jaunā spozmē
Savulaik Latvijā valdošais vācbaltiešu slānis atstājis neskaitāmas muižas. Gadu desmitiem pamestas un nolemtas sabrukšanai, tās iemanto jaunu popularitāti – tostarp pateicoties kādam vācu entuziastam.
Aleksandrs Velšers
Reiz – apspiešanas simbols, šodien – daļa no kultūras mantojuma, kas jāsaglabā. Vairāk nekā 1000 Latvijas pilis un muižas stāsta par vēstures līkločiem. Tās cēlušas vācbaltu muižnieku dzimtas, kas, būdamas valdošais sabiedrības slānis, kopš viduslaikiem bija noteikušas Baltijas politiku un kultūrvidi. Kādreizējie lauku muižniecības īpašumi atrodas dažādā stāvoklī – daudzi no tiem uz sabrukšanas robežas. Taču aizvien lielākā skaitā tie tiek restaurēti un piedzīvo gaumīgu atdzimšanu kā muzeji, restorāni vai viesnīcas.
“Kad pirmo reizi ieraudzīju šo ēku, tā bija grausts," atceras Daniels Jāns, izrādot Kukšu muižu. Neraugoties uz to, vācu viesnīcniekam, kas kopš 1990. gadu sākuma dzīvo Latvijā, ēka uzreiz iepatikusies. Muižu, kas pirmo reizi rakstiski minēta 1530. gadā un kurā dzimusi arī rakstnieka Vernera Bergengrīna māte, viņš iegādājies par 18 000 ASV dolāru.
Lai muiža atkal atmirdzētu senajā godībā, Jāns ieguldījis septiņus gadus, investīcijas vairāku miljonu apmērā un daudz entuziasma. Oriģinālās konstrukcijas un detaļas pēc iespējas saglabātas un kultūras piemineklim atbilstoši restaurētas. Grezni un ar mīlestību katrā detaļā iekārtotā Kukšu muiža sniedz ieskatu dzīvesveidā, ko piekopa vācbaltu muižniecība, kas 18. gadsimtā sāka būvēt iespaidīgas muižu ēkas.
Taču līdz ar 1905. gada revolūciju, kas bija daļa no apvērsuma mēģinājuma toreizējā Krievijas impērijā, sākās muižu noriets – daudzas no tām tika izlaupītas un nodedzinātas. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918. gadā aristokrātija zaudēja savas privilēģijas, un tās īpašumi tika atsavināti. Izņemot muižas, kas tika lietotas kā skolas vai internāti vai padomju laikos izmantotas arī citiem nolūkiem, liela daļa vēsturisko ēku ir sabrukušas.
Pateicoties entuziastiem kā Daniels Jāns un citiem privātajiem investoriem, senajos mūros atkal mostas jauna dzīvība. Par vēsturisko ēku likteni interesi izrāda arī to vācbaltiešu pēcteči, kuri pēc izceļošanas no Latvijas 1939. gadā bija izklīduši pa visu pasauli.