Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Pilsētas ainava
Parks uz mūžu mūžiem – Vērmanes dārzs

Vērmanes dārzs
© Katrīna Volške

Jau divsimt gadu zaļais parks pašā Rīgas sirdī priecē galvaspilsētas iedzīvotājus. Vērmanes dārzu finansēja un būtisku lomu tā izveidē spēlēja vācu izcelsmes pilsētnieki.

Katrīna Volške

Otrais vecākais pilsētas parks rīdziniekiem piedāvā daudz iespēju. Diženo koku pavēnī, ēdot saldējumu, viņi pavada pusdienu pārtraukumu vai, sēžot uz soliņiem pie brīvdabas estrādes, nopietni nododas šaha spēlei, kamēr bērni draiskojas rotaļu laukumā. Parku, kurā bieži tiek rīkoti arī koncerti un festivāli, svinīgi atklāja 1817. gadā. Savu vārdu Vērmanes dārzs ieguva desmit gadus vēlāk – par godu tā vācu izcelsmes dibinātājai.

Vietās, kur mūsdienās atpūšas lielpilsētas iedzīvotāji, savulaik bija vieni vienīgi gruveši. 1812. gadā, tuvojoties Napoleona armijai, kas devās karagājienā uz Krieviju, pilsētas vadība drošības apsvērumu dēļ lika nodedzināt Rīgas priekšpilsētas. Pēc gada tā aicināja pilsētas iedzīvotājus ziedot apzaļumojumu ierīkošanai, kam ātri vien bija jākliedē drūmās atmiņas. Viena no dāsnākajām ziedotājām parka ierīkošanai Vecrīgas austrumu pusē bija vācu tirgotāja atraitne Anna Ģertrūde Vērmane (1750–1827). Viņas dāvinājuma vienīgais noteikums bija, ka parkam uz mūžīgiem laikiem jābūt pieejamam pilsētas iedzīvotājiem atpūtai.

Šī Rīgas pirmā publiskā parka aleju plānojuma un apstādījumu autors ir Lībekā dzimušais botāniķis Johans Hermanis Cigra. Arī vēlākajos parka paplašināšanas darbos savu roku pielikuši vairāki vācieši, tostarp ainavu arhitekts Georgs Kūfalts un tēlnieks Augusts Folcs.

Starp eksotiskajiem kokiem, rožu dobēm un kafejnīcām piecus hektārus lielajā, angļu dārza stilā veidotajā parkā mājvietu raduši pieminekļi vairākām ievērojamām personībām. Līdzās diviem citiem vācbaltiešiem – apgaismotājam Garlībam Merķelim un ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam –, protams, ir pārstāvēta arī pati Anna Ģertrūde Vērmane, kuras vārdā parks nosaukts. Divus gadus pēc Vērmanes nāves viņas dēls mātei par godu uzstādīja granīta obelisku, ko šodien ieskauj rožu dārzs.