Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Tirdzniecība
Melngalvju nams – piepildītais vēlējums

Melngalvju nams Rīgā.
Bernhard Ludewig © Goethe-Institut

Pēc Otrā pasaules kara līdz ar zemi nolīdzinātais Melngalvju nams šodien atkal grezno Rīgu. Savulaik aiz pilsētas skaistākās fasādes pulcējās vācu tirgotāji.

Aleksandrs Velšers

Stāvot Melngalvju nama priekšā, nerodas ne mazākā nojausma, ka šī būve ir vēsturiskās ēkas kopija. Iespaidīgā un gleznainā celtne ar saulē mirdzošajiem zelmiņa rotājumiem grezno Rīgas Rātslaukumu. Savulaik tā bija pulcēšanās vieta vienai no tradīcijām bagātākajām brālībām Baltijas jūras telpā, mūsdienās greznā ēka vēsturiskajā pilsētas centrā ir viens no iecienītākajiem apskates objektiem Latvijas galvaspilsētā. Taču padomju laikā Hanzas pilsētas bagātās tirgotāju pagātnes simbols gandrīz pusgadsimtu bija pilnībā izzudis no pilsētas vaibstiem.

Pirmo reizi nams minēts 1334. gadā. Toreizējā “Lielās ģildes Jaunajā namā” pulcējās nozīmīgās Hanzas pilsētas Rīgas tirgotāji un pārsvarā vācu izcelsmes birģeri. 15. gadsimta vidū Rīgas rāte daļu ēkas izīrēja Melngalvju brālībai (Compagnie der Schwarzen Häupter), kas to pilnībā savā īpašumā pārņēma 1713. gadā. Kopš tā laika ķieģeļu ēka, kuras fasādi rotā astronomiskais pulkstenis, lauvu apsargāti dažādu Hanzas pilsētu ģerboņi un alegoriskas figūras, nes savu tagadējo vārdu.

Melngalvju brālība bija neprecētu ārzemju – lielākoties lejasvācu – tirgotāju apvienība. 1413. gadā rakstos pirmo reizi minētā brālība, kuras oficiālais nosaukums sarunvalodā drīz vien tika saīsināts par “melngalvjiem”, kalpoja sociāliem un sabiedriskiem mērķiem. Tās pienākumos ietilpa arī Baltijas jūras tirdzniecības un misijas priekšposteņu aizstāvība.

Savu vārdu melngalvji, domājams, iemantojuši no brālības galvenā patrona Svētā Maurīcija. Saskaņā ar leģendu tumšādainais romiešu virsnieks miris mocekļa nāvē ap 300. gadu, jo pievērsies kristīgajai ticībai. Brālības locekļi līdz pat šai dienai pie atloka nēsā nozīmi ar sarkani baltā apsēja apņemtās melnā mocekļa galvas atveidu. Tā attēlota arī brālības ģerbonī, kas rotā ēkas ieejas portālu un Svētku zāli.

Gan greznā Svētku zāle, gan Lībekas zāle, kurā atrodas šīs vācu Hanzas pilsētas vēsturiska lielformāta glezna, tiek izmantotas pasākumiem un oficiālām pieņemšanām. Te viesojušies Krievijas cari, Zviedrijas karaļi, ķeizars Vilhelms II, Vācijas prezidenti un daudzi valstu un valdību vadītāji. Arī komponists Rihards Vāgners, trīs gadus būdams Rīgas pilsētas teātra kapelmeistars, šeit rīkoja vairākus koncertvakarus. Tagad par to atgādina piemiņas plāksne ieejas zonā.

Līdz ar Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai melngalvjiem 1940. gadā Rīgu nācās pamest. Sākotnēji viņi apmetās Hamburgā, vēlāk – Brēmenē. Brālības statūti (“šrāgas”) ir saglabājušies, un tās biedri joprojām darbojas saskaņā ar senajiem noteikumiem. Brālības ikgadējā mielastā svinīgi klāto galdu grezno krāšņās sudrablietas, kas glabājas Brēmenes Rozeliusa namā. Citi priekšmeti no leģendārā melngalvju sudrablietu krājuma glabājas Rīgā.

Otrajā pasaules karā Melngalvju namam un apkārt esošajām ēkām vācu uzbrukuma laikā tika nodarīti smagi bojājumi. Padomju vara 1948. gadā ēkas drupas arī ideoloģisku apsvērumu dēļ uzspridzināja, lai dotu vietu plašam laukumam. Vēlāk to apbūvēja, izveidojot tumšu, smagnēju muzeju latviešu sarkanajiem strēlniekiem un tā priekšā – strēlnieku pieminekli. Abi objekti bija veltīti latviešu vienībām, kuras Pirmā pasaules kara laikā bija cīnījušās boļševiku pusē.

Jau padomju laikā bija piesardzīgi mēģinājumi atjaunot nopostītās Vecrīgas vietas. Taču izšķirīgos lēmumus varēja pieņemt tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Gatavojoties Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām, 1996. gadā aizsākās darbs pie vēsturiskajam oriģinālam atbilstošas Melngalvju nama kopijas celtniecības, kas noslēdzās 1999. gadā.

Līdz ar Melngalvju nama atjaunošanu, kas daļēji kritizēta kā raudzīšanās pagātnē, ir piepildījies arī melngalvju vēlējums. Virs nama ieejas portāla viņi savulaik bija ierakstījuši vārdus: “Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!“