Vāgnera atgriešanās Rīgā

Tā bija tikai īsa viesizrāde, ko savulaik Rīgā sniedza jaunais Rihards Vāgners. Taču šī viesošanās komponistam atstāja paliekošu iespaidu – jo īpaši Rīgas pilsētas vācu teātris. Tas viņam kalpoja par paraugu Baireitas festivāla teātrim. Tagad tas tiks atjaunots savā vēsturiskajā vietā.

Aleksandrs Velšers

Pēkšņi viss bija kā pirms gandrīz 200 gadiem, kad Vāgners no 1837. līdz 1839. gadam bija Rīgas pilsētas teātra kapelmeistars: Rihards Vāgners (1813-1883), radošu ideju pārņemts, stāv uz bijušā Rīgas pilsētas vācu teātra Vāgnera zāles skatuves, mazliet izklaidīgi iegrimst monologos, raksta vēstules savai sievai Minnai Plānerei un kopā ar kādu solistu iestudē viņa vokālo lomu. Muzikālajā teātra izrādē „Dziesmu, dziesmu un vēlreiz dziesmu“ (Gesang, Gesang und nochmals Gesang) savdabīgā ceļojumā laikā komponists 2022. gada rudenī atgriezās savā kādreizējā darba vietā.

Vācu režisores Kristīnas Vusas iestudētā epizodiskā teātra izrāde sniedz ieskatu slavenākā vācu komponista  dzīvē un daiļradē Rīgā, kur viņš pavadīja divus izšķirošus savas agrīnās radošās dzīves gadus. Ar biogrāfiskām ainām, atmosfēriskiem tēliem un inscenējuma analoģijām no Vāgnera darbiem, kā arī rotaļīgiem aizguvumiem no teātra literatūras un latviešu folkloras viņa pietuvinājusies jaunajam Vāgneram un citām tā laika Pilsētas teātra personībām. Šādā veidā viņa vēloties parādīt "vācu un latviešu kultūras vēstures savstarpējo saikni" – Vusa raksturoja savu pieeju pagātnes pēdu mākslinieciskajiem meklējumiem.

Pirmais un vienīgais lugas uzvedums vienlaikus bija gan kulminācija, gan noslēgums Rīgas pilsētas teātra 240 gadu jubilejas svinībām. Teātris tika nodibināts 1782. gadā pēc vācbaltu barona un mākslas mecenāta Oto Hermaņa fon Fītinghofa iniciatīvas un ar viņa finansiālu atbalstu. Tas atradās arhitekta Kristofa Hāberlanda projektētajā ēkā Rīgas vecpilsētā – pilij līdzīgais komplekss mūsdienu Latvijas galvaspilsētā vairāk nekā gadsimtu veidoja tolaik valdošās vācu augstākās sabiedrības kultūras centru.

19. gadsimtā teātrī viesojās daudzi slaveni vācvalodīgās mākslas pasaules pārstāvji, piemēram, Ferencs Lists un Klāra Šūmane. Tomēr muzikāli nozīmīgākā epizode teātra bagātajā vēsturē ir Vāgnera paša devums. Vēl pirms viņš kļuva pazīstams kā opermūzikas komponists, šis mūzikas ģēnijs Rīgas pilsētas teātrī cilāja diriģenta zizli. 1837. gada augustā 24 gadu vecumā Vāgners ieradās Baltijas metropolē, kas tolaik piederēja Krievijas impērijai, lai uzsāktu darbu, diriģējot galvenokārt itāļu un franču operas. Taču šī viesturneja ātri beidzās: parādi un strīds ar teātra direktoru spieda diriģentu no Saksijas jau pēc divām sezonām lielā steigā pilsētu pamest – viņš labāk izvēlējas doties plašajā pasaulē. Vāgnera galamērķis bija Parīze, tā laika ietekmīgākā mūzikas pilsēta.

Daiļradei nozīmīga pieturvieta un Baireitas Festivāla teātra paraugs

Tomēr Vāgnera karjeras ceļā Rīga bija svarīga pieturvieta. Šeit viņš sāka darbu pie savas agrīnās operas „Rienci“, ko turpināja Parīzē un kuras pirmizrāde notika Drēzdenē 1842. gadā – šim darbam bija jākļūst par viņa kā komponista pašapliecinājumu. Arī "Klīstošais holandietis" ir tieši saistīts ar Riharda Vāgnera īso viesdiriģenta darbu vecajā Hanzas pilsētā pie Baltijas jūras: Vāgnera avantūristiskā bēgšana no Rīgas ar kuģi uz Londonu esot viņu iedvesmojusi uzrakstīt šo operu. Tomēr visvairāk mūzikas ģēniju neapšaubāmi bija ietekmējis pats Rīgas pilsētas teātris. Tā uzbūve Vāgneram vēlāk kalpoja par paraugu viņa svētajām telpām – 1876. gadā atklātajam Baireitas Festivāla teātrim (Festspielhaus).

“Idejas orķestra zāles un tribīņu izkārtojumam ir nākušas no Rīgas pilsētas teātra projekta,” stāsta Rīgas Riharda Vāgnera biedrības priekšsēdētājs Māris Gailis, atsaucoties uz vēsturisko teātra zāles plānojumu. To apstiprina arī Rīgā dzimušais Vāgnera biogrāfs Karls Frīdrihs Glāzenaps. Pēc Glāzenapa teiktā, komponists atcerējies amfiteātra tipa sēdvietu izkārtojumu, aptumšoto skatītāju zāli un padziļināto orķestra bedri. “Baireitas Festivāla teātra idejas iedīglis tās vēlākajam uzbūvētājam bija šie trīs elementi,” rakstīja Glāzenaps.

Tomēr šodien par to gandrīz nekas vairs neatgādina – no kādreizējā interjera nav saglabājies vairs praktiski nekas. Kad pilsētas teātris pārcēlās uz jaunajām telpām – tagadējo Latvijas Nacionālo operu –, 19. gadsimta beigās ēka zaudēja savu nozīmi. Kopš tā laika tā ir piedzīvojusi daudzas pārbūves un daudz dažādu izmantošanas veidu. Padomju laikos ēkā tika ierīkota "Vāgnera zāle" kā kamermūzikas koncertzāle, reiz te atradās arī bibliotēka, deju zāle un mūzikas klubs, rādot senas fotogrāfijas, Gailis ilustrē savu stāstījumu.

Taču jau pusotru desmitgadi aptuveni 5000 kvadrātmetru lielais ēku komplekss ir tukšs, smagās, vecās durvis ir aizslēgtas. Drūpošu ķieģeļu mūri, garas, plašas plaisas sienās, nolobījusies krāsa un ūdens traipi uz griestiem liecina par milzīgās ēkas slikto stāvokli, kas atklājas aiz neuzkrītošās un novecojušās ārējās fasādes Riharda Vāgnera ielā. Tomēr kādreizējais spožums joprojām ir atpazīstams, un to var redzēt "Vāgnera zālē" vai krāšņajā kāpņu telpā, kurā blakus kāpnēm atrodas milzīgs Vāgnera krūšutēls.

Savukārt nu šai situācijai ir jāmainās: ar apjomīgu finanšu līdzekļu palīdzību noplukušo namu paredzēts atjaunot tā sākotnējā veidolā – un līdz ar to arī teātra zāli, kas iedvesmoja Vāgneru.

Visaptverošs mākslas darbs (Gesamtkunstwerk) kā jauna Vāgnera cienītāju svētceļojuma vieta

Ambiciozā projekta virzītājspēks ir pats Māris Gailis. “Esmu Vāgnera entuziasts un ticu, ka šai ēkai ir ļoti liels kultūras un tūrisma potenciāls. Vāgnera mantojuma daļa, kas ar šo namu uzticēta Latvijai, pieder arī pasaulei,” viņš saka. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem to atjaunot un piešķirt namam jaunu mērķi 71 gadu vecais uzņēmējs ir nolēmis ēku pārveidot par Vāgnera namu ar koncertzāli un muzeju un padarīt to atkal pieejamu sabiedrībai. “Mums jau no paša sākuma bija skaidrs, ka vēlamies atjaunot teātra zāli tādu, kāda tā bija Vāgnera laikā,” viņš stāsta, ēkas apskates laikā aprakstīdams savu sapni, ko vēlas īstenot ar privātu sponsoru un valsts finansētāju palīdzību. Tomēr tā būs ne tikai jauna svētceļojuma vieta Vāgnera faniem, bet arī visu mākslu inkubators un tikšanās vieta jaunajiem māksliniekiem.

Gailis runā par “GesamtkunstWerk21” Vāgnera izpratnē. Lai šo ideju varētu īstenot, viņš izmanto savu ietekmi un pieredzi. Deviņdesmito gadu vidū Māris Gailis neilgi bija valdības vadītājs neatkarību atguvušajā Latvijā, pēc tam viņš pievērsās uzņēmējdarbībai. Tagad bijušais Ministru prezidents ir pensijā un aktīvi iestājas par ēkas saglabāšanu.

Tas ir pietiekami sarežģīts un pāri visam – dārgs pasākums, kura veikšanai Latvijas valdība 2020. gada rudenī vēsturisko ēku uzticēja Riharda Vāgnera Rīgas biedrībai.

Ēkas atjaunošanai nepieciešami aptuveni 44 miljoni eiro. Līdzekļu vākšana šim nolūkam pilnā sparā notiek arī Vācijā. Ja viss noritēs gludi un atbilstoši plānotajam, atjaunošanas darbi varētu sākties jau 2023. gadā. Svinīgā atklāšana paredzēta 2026. gadā. Vēl gan laiks rādīs, vai tas patiešām notiks. Joprojām ir daudz jautājuma zīmju – un ne tikai attiecībā uz turpmāko ēkas izmantošanu un gaidāmo apmeklētāju skaitu.

Atbalstītāju Gailim netrūkst. Uzņēmīgajam uzņēmējam ar labu sakaru palīdzību ir izdevies savam projektam iegūt prominentus atbalstītājus. Projekta patroni ir neviens cits kā Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers un viņa Latvijas kolēģis Egils Levits. 2022. gadā Vāgnera nama apmeklējuma laikā Šteinmeiers uzslavēja iniciatīvu, sakot, ka projekts modinās jaunai dzīvei “pasaules līmeņa kultūras objektu”: “Tas ir dzīvs bagātīgās vācu un latviešu vēstures liecinieks Eiropā.”

Vācija ir apņēmusies sniegt arī finansiālu nodrošinājumu: jau 2020. gada beigās Bundestāgs apstiprināja līdzekļus ēkas sanācijai – sākotnējā dotācija 200 000 eiro apmērā tika piešķirta 2021. gada augustā. Pēc tam 2022. gada rudenī Vācijas federālā valdība piešķīra vēl piecus miljonus eiro kā daudzgadu dotāciju. Atbalstu sniedz arī Vāgnera mazmazmeita un bijusī Baireitas festivāla direktore Eva Vāgnere-Paskjē. Viņa jau vairākkārt viesojusies Rīgā, lai piedalītos, piemēram, zibakcijās par nama saglabāšanu, ar kurām Gailis vēlējās piesaistīt uzmanību un mobilizēt sabiedrību.
Eva Vāgnere-Paskjē gan pati nevarēja apmeklēt Rīgas pilsētas vācu teātra 240. gadadienu, bet viņu pārstāvēja dēls Antuāns, kurš sajūsminājās par programmu un teātra atjaunošanas plāniem. Līdzīgi izteicās arī teātra dibinātāja pēcnācējs, Potsdamas filmu producents Joahims fon Fītinghofs. “Tas ir fantastiski. Man trūkst vārdu,” viņš komentēja Rīgas Vāgnera cienītāju plānus. Šis nams varētu radīt jaunas identitātes un piederības izjūtas, tas varētu kļūt par centru, kas rada jaunu saikni starp Rīgu un Berlīni.

Šis raksts iepriekš publicēts žurnālā “Kulturkorrespondenz östliches Europa”.