Tiesības uz savu Es
Digitālais panoptikums

Viens kontrolē visus. Tā britu filozofs Džeremijs Bentams (1748-1832) iztēlojās moderno cietumu – panoptikumu. Mūsdienās par kaut ko līdzīgu ir kļuvis „netoptikums“ – dažu uzņēmumu kontrolēts internets.

Marks Garrets

„Zināšanas ir vara“: nekad vēl šis asprātīgais teiciens nav bijis tik precīzs kā šodien. Priviliģētas interešu grupas kaut kādā veidā pastāvīgi ietekmē mūsu sociālo mijiedarbību un kultūras identitāti. Mūsu pašu idejas tiek izkropļotas, un to paveic uzņēmumi, mediji un politika. Patiesība un fakti, tāpat kā viss pārējais, ir prece. Un nekādu tiesību! Tās pieder tam, kas sola visvairāk. Tie, kuriem ir atbilstoši resursi, var „informēt“ cilvēkus pēc saviem ieskatiem.

Tādu sociālo tīklu nodrošinātāji kā Facebook vai Google savāc savu lietotāju personiskos datus bezprecedenta mērogā un pēc tam tos miljardiem reižu pārdod reklāmdevējiem. „Facebook infrastruktūra caurstrāvo mūsu ikdienu – un arvien dziļāk un mūs arvien ierobežojošākā veidā,“ rakstīts Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolas Žana Kristofa Plantina komandas izdotajā grāmatā  (no grāmatu sērijas Changing Things). Platformas operatori gūst dziļu ieskatu privātajā sfērā un izmanto šīs zināšanas ne tikai individualizētas reklāmas izvietošanai. Situācija ir kritiska.

Tāpēc jauna radošo cilvēku paaudze – mākslinieki, zinātnieki, pētnieki, aktīvisti, hakeri un žurnālisti izstrādā stratēģijas, kā šos slepenos algoritmus varētu atklāt un apiet. Viena no tām ir amerikāņu māksliniece Dženifera Lina Morone. 2014. gadā, īstenojot daļu no projekta Londonas Karaliskajā mākslas koledžā, viņa sevi reģistrēja kā uzņēmumu. Viņa ir uzņēmuma „Jennifer Lyn Morone ™ Inc.“ dibinātāja, izpilddirektore, akcionāre un produkts. Uzņēmuma mērķis: noteikt personas vērtību, bet nolūks: labāk izprast mūs ietekmējošos tirgus ekonomikas principus. Sevi burtiski pārvērsdama par „akciju sabiedrību“, viņa ir pieņēmusi galēju kapitālisma formu.

Piemērs parāda, kā internets un tā tīkli laupa mums identitāti. Korporācijas un to "sociālās" zonas nosaka to, ko mēs darām tiešsaistē. Interneta lietotāji ganās kā govis pļavā, un sociālajos internettīklos viņi patērē neobjektīvu un kāda interesēs vadītu algoritmu radīto. Tajā pašā laikā tieši algoritmi ir tie, kas nosaka, ko mēs redzam un dzirdam, un to, kā mūs redz un dzird citi. Ja izmantojam šīs platformas un pārlūkprogrammas, mēs sevi atkailinām.

Milzīgie datu apjomi tiek izmantoti ar vēl nebijušu pārdrošību, sociālo inženieriju ieskaitot. Ar to ir domāta mērķtiecīga lietotāju ietekmēšana, mudinot viņus pirkt produktus vai izpaust konfidenciālu informāciju. Par sevi un par citiem. To pašu var pateikt PCWorld vecākā redaktora Marka Hačmana vārdiem: „Facebook pazīst jūsu draugus, ir lietas kursā par informāciju, ko viņiem nosūtāt, ko par viņiem runājat, kādas citas vietnes jūs apmeklējat (ja tajās nospiežat ar Facebook saistīto tīkšķojamo pogu, kā to dara lielākā daļa lietotāju), ko esat nopirkuši, kādu ierīci izmantojat Facebook lietošanai un vēl daudz ko citu.“

Žurnālists Ātifs Suleimans britu laikrakstam The Independent atrada materiālus pierādījumam, ka 2014. gadā Facebook slepena eksperimenta ietvaros tika manipulējis ar simtiem tūkstošu lietotāju ziņu plūsmām, lai uzzinātu, vai tādējādi viņi ļaujas emocionāli iespaidoties. Turklāt ir tikusi apsvērta iespēja lietotājus novērot ar viņu pašu datora un viedtālruņu kamerām. Arī Apple masveidā ievāc it kā anonīmu informāciju, kas skar savienojuma datus, īsziņas, kontaktu sarakstus, fotoattēlus utt. Arī banku dati nav droši. Atteikšanās klauzula nepastāv. No datu ieguves viedokļa mobilo telefonu lietotāji ir īstas zelta atradnes. Britu filozofs Džeremijs Bentams 18.gs. otrajā pusē uzskicēja panoptikumu – arhitektonisku ēkas rasējumu, kurā visu cietumnieku pārraudzībai cauru diennakti paredzēts tikai viens sargs. Franču filozofs Mišels Fuko 1975. gadā konstatēja, ka mēs tiekam pārraudzīti ne tikai cietumos, bet arī visās hierarhiskajās struktūrās – tiklab armijā, kā skolās, slimnīcās un fabrikās.

Pārraudzība arvien ir attīstījusies Bentama panoptikuma virzienā. Mūsdienās uzņēmumi un valdības (it īpaši militāru interešu dēļ) pieprasa arvien rafinētākas pārraudzības metodes, kuru pamatā ir gudra mākslīgā intelekta un statistikas procesu kombinācija. Rezultātā tiek panākts, ka navigācijas aplikācijas mobilajā telefonā izpauž mūsu atrašanās vietu un televizori piefiksē, kādus raidījumus mēs skatāmies. Atpakaļplūstošos datus saņem uzņēmums, kurš tos pārdod reklāmnozarei. Panoptikums kļuvis par „netoptikumu“, kurā par līdzdalībnieku kļūst tas, kurš dienu no dienas ir internetā un tādējādi atbalsta kolektīvo uzņēmumu, valdību un surogātpasta izplatītāju pārraudzību.

Māksliniece Dženifera Lina Morone maina taktiku, apgalvodama, ka viņas Es pretendē uz savu datu īpašumtiesībām. Nodibinājusi sevi kā firmu, viņa savas prasmes, kapitālu, īpašumu un intelektuālo īpašumu pārvērš uzņēmuma aktīvos. Viņas vārds, izskats un IP adreses ir zīmoli un preču zīmes. Viņas garīgās spējas un zināšanas ir uzņēmējdarbības procesi un stratēģijas. Viņas fiziskās spējas ir darbgaldi, bioloģiskās funkcijas ir produkti, viņas dati ir uzņēmuma īpašums. Un uzņēmuma akcijas ir viņas potenciāls. „Visu, kas viņa ir bioloģiskā un intelektuālā nozīmē, un visu, ko viņa dara, pēta vai rada, var pārdot peļņas nolūkos,“ par Morones darbu raksta britu autore, kritiķe un kuratore Režīne Debati. „Kaut arī viņas projekts ir tikai diplomdarbs, tas nekādā gadījumā nav spekulatīvs.“ Morone parāda, ka koncerniem ir zināms tas, ko mēs slēpjam.

Šobrīd Morone izstrādā aplikāciju ar nosaukumu „Database of ME“ (DOME). Tas nozīmē to, ka viņa pastāvīgi reģistrē savu atrašanās vietu, sirdsritmu, internetā veiktās darbības, jā – pat garastāvokļa svārstības. Viņas uzņēmums šos datus var pārdot daudz un dažādos veidos. Viņa pat ir aizgājusi vēl tālāk: no saviem feremoniem uzsākusi divu smaržu līniju ražošanu –„Lure“ un „Repel“. Aromātu var izvēlēties atbilstoši vēlmei vīriešus piesaistīt vai atbaidīt. Rietumu cilvēks labi jūtas tikai tad, kad tikai viņš rīkojas ar savu identitāti tāpat, kā viņš rīkotos ar savu īpašumu – tā atzinusi amerikāņu vēstures zinātniece un sieviešu pētniece Donna Hāraveja. Morones darbs ir vērā ņemams arī šai ziņā.

Iespējams, drīz atkal sāksies tas, ko ar saviem paņēmieniem aizsāka panki: jauna sociālo pārmaiņu ēra. Kad sabiedrības atstumtie, mākslas cienītāji/cienītājas un „parasti cilvēki“ pēkšņi atrada telpu, lai ar mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem paustu savu viedokli, kad uz īsu brīdi pastāvēja „dari pats“ kultūra, kad subkultūru, geto mūzika un politika ietekmēja dominējošo kultūru un medijus. Būtu saprātīgi un progresīvi, ja mēs varētu atgūt tās savas dzīves daļas, kuras kontrolē koncerni un lielvaras.

Dženifera Lina Morone mums ir parādījusi ceļu uz pētāmu zonu. Pēc viņas piemēra jādekonstruē šī slēptā, algoritmu pārvaldītā pasaule, kuras gūstā mēs tiekam turēti. Mums jāatgūst kontrole pār savu digitālo Es. Šis mēģinājums ir tā vērts, kaut vai lai tikai uzzinātu, kurai lielvarai esam pakļāvušies.