Ekskluzīvā iekļaušana?
Menschen mit Behinderungen müssen in vielen Bereichen de facto noch immer um Gleichberechtigung kämpfen, auch in einer Zeit digitaler Geräte und Möglichkeiten. | Photo (detail): Markus Winkler © Unsplash
Kāpēc internetā joprojām ir tik daudz šķēršļu cilvēkiem ar invaliditāti? Jeb varbūt tā tomēr nav taisnība? NVO dibinātāja Tifānija Brara, video influenceris Daniels Džonss, lietotņu izstrādātājs Havjers Montaners un pētnieks Šaī Fuksmens apspriež spriedzes zonu starp digitālajām iespējām un to faktisko ieviešanu, kā arī to, ko šajā kontekstā var darīt katrs sabiedrības indivīds.
Elīza Johuma
Apaļais galds
Šā raksta galvenā tēma ir individuālā pieredze un viedokļi par digitālo iekļaušanu un brīvu piekļūstamību. Kāda šai ziņā ir Jūsu līdzšinējā saskarsme?Havjers Montaners:
Savā sociālajā uzņēmumā Mouse4all mēs, iestājoties par piekļūstamību cilvēkiem ar invaliditāti, jo īpaši cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem, strādājam no Spānijas. Mēs iekļaujošajai pasaulei tuvojamies no tehniskā viedokļa. Uzņēmumu dibinājām pirms četriem vai pieciem gadiem, kad sapratām, cik daudz cilvēku ir izslēgti no digitālās dzīves. Izskatās, ka visi un viss ir pārgājis uz mobilajām saskarnēm - viedtālruņiem un planšetdatoriem; katrs no mums izmanto WhatsApp vai Facebook. Bet ir cilvēki, kas atstāti ārpus šīs saziņas veidiem. Mēs cenšamies palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti piekļūt visām pašlaik pieejamajām tehnoloģijām.
Daniels Džonss:
Man ir diagnosticēts Aspergera sindroms, ADHD, obsesīvi kompulsīvi traucējumi (OCD) un disleksija. Es Lielbritānijā vadu godalgotu YouTube kanālu ar 130 000 abonentu un samērā lielu sociālo mediju portālu.
Mēs esam pārstāvēti katrā pieejamā platformā. Mums ir mājaslapa theaspieworld.com, bet viss tās saturs nonāk sociālajos plašsaziņas līdzekļos. Mēs izplatām saturu izglītojošiem mērķiem, jo īpaši par autiskā spektra traucējumiem. Aspie World ir digitāls zīmols. Es veidoju saturu, kuram izmantoju savu personīgo pieredzi, lai palīdzētu cilvēkiem vai viņu bērniem izstrādāt palīginstrumentus, metodes un atbalsta punktus dzīvei autisma spektrā. Mēs sagatavojam daudz dažāda veida satura – aptuveni divdesmit publikācijas dienā.
Šaī Fuksmens:
Es veicu pētījumus izglītības jomā, fokusējoties uz pozitīvu jauniešu attīstību. Dzīvoju Amerikas Savienotajās Valstīs un strādāju Izglītības attīstības centrā (Education Development Center), kas ir starptautisks bezpeļņas uzņēmums. Ar šo darbu man ir arī ļoti personiska saikne – manai meitai ir autisma spektra traucējumi un arī epilepsija. Kā vecāks sāku īpaši interesēties par bērnu un jauniešu ar invaliditāti pieredzi. Kā pētnieks analizēju viņu pieredzi sociālajos tīklos. Es arī sadarbojos ar diviem kolēģiem, no kuriem vienam ir bērns, bet otram – brālis ar autismu. Mēs strādājam pie lietotnes Caregiver Navigator izveides. Tā paredzēta, lai palīdzētu vecākiem un citiem cilvēkiem, kuri aprūpē vai kā citādi atbalsta bērnus ar invaliditāti, orientēties izglītības un veselības sistēmā, kas, vismaz šeit, ASV ir ļoti sarežģīti. Jau tikai pilnībā noskaidrot, kā savam bērnam nodrošināt pareizos pakalpojumus un piedāvājumus, ir pilnas slodzes darbs. Stress un raizes atstāj savu ietekmi uz vecākiem. Mūsu lietotne drīz būs pieejama. Ar nepacietību gaidu, kādu atbalstu tā spēs sniegt.
Tifānija Brara:
Es esmu no Keralas Indijā un esmu pilnīgi akla. Es vadu bezpeļņas organizāciju, kurā mēs mācām neredzīgajiem sociālās prasmes un apmācām viņus izmantot tehnoloģijas. Mēs arī sadarbojamies ar valdību, lai veicinātu vides un informācijas pieejamību un sociālo iekļaušanu Indijā. Indija ir jaunattīstības valsts, un pieejamība šeit ir reāla problēma.
Par ko Jūs runājat?
Ko digitālā iekļaušana un piekļūstamība jums nozīmē invaliditātes kontekstā?Daniels Džonss:
Tifānija Brara:
Trīs vissvarīgākās digitālās piekļūstamības sastāvdaļas ir saturs, navigācija un dizains. Mums ir jāspēj pārvietoties visās vietnēs, izmantojot mūsu ekrāna lasītājus. Videoklipiem jābūt ar nosaukumu un audio aprakstu. Turklāt ļoti svarīgas ir aprakstošās saites, un jābūt lieliem burtu izmēriem un obligātiem tekstiem, kas kalpo kā alternatīva attēliem. Īpaši šeit, Indijā, daudzas iestādes neievēro vadlīnijas 2.0 vai 2.1 par tīmekļa saturu pieejamību. Piemēram, paskatīsimies lietotni Aarogya Setu, kuru Indijas valdība izstrādāja Covid-19 krīzes laikā. Mēģinot to lasīt ar ekrāna lasītāja palīdzību, tas avarē. Cilvēki ar invaliditāti īsti nesaprot, ko nozīmē “lasīt vairāk” vai “uzklikšķināt šeit”, vai, kādēļ ekrāna lasītājs pēkšņi lapas vidū pārtrauc darboties.
Attiecībā uz digitālo iekļaušanu uzskatu, ka cilvēki ar invaliditāti jau sākotnēji būtu jāiekļauj lietotņu un vietņu dizaina izstrādes procesos. Kad dizains jau gatavs, pēkšņi izrādās: “Ak vai, tas nav brīvi pieejams.” Izstrādātājiem un dizaineriem ir ļoti grūti atkārtoti kopīgi saskaņot un pārveidot produkta kodolu. Lielākajā daļā jaunattīstības valstu meklēt iekļaušanu vēl joprojām ir veltīgi.
Šaī Fuksmens:
Es varu teikto vēl papildināt gan attiecībā uz piekļūstamības, gan iekļaušanas sociālo aspektu. Kā jau teicu, mana uzmanība tiek pievērsta jauniešiem. Šajā attīstības posmā attiecības ar vienaudžiem ir ārkārtīgi svarīgas. Kā sacīja Havjers, mūsdienās, īpaši jauniešiem, ļoti liela dzīves daļa notiek viņu telefonos, vai tas būtu Snapchat, TikTok vai kāda visjaunākā lietotne. Man digitālā iekļaušana un piekļūstamība nozīmē nodrošināt to, lai bērni ar invaliditāti varētu ne tikai izmantot šīs lietotnes, bet arī to, ka viņi ir sarunas daļa – un ka mēs iemācām bērniem pieņemt atšķirīgus cilvēkus; ka mēs izmantojam sociālos medijus tā, lai būtu iekļauti visi.
Havjers Montaners:
Posta oriģinālu Jūs varat atrast Goethe-Institut Facebook profilā.
Vecais saglabājas jauns? No analogām līdz digitālām barjerām
Cilvēku ar invaliditāti kopiena, aktīvisti un zinātnieki ar un bez īpašām vajadzībām diskutē par vairākām pieejām. Izmantojot atšķirīgu terminoloģiju un skatu punktus, dažās no šīm pieejām konstatēts, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav būtiskas pastāvošās barjeras vienlīdzībai un iekļaušanai. Turpretī šķēršļus veido sociālās struktūras. Saistībā ar mūsu diskusiju rodas divi galvenie jautājumi: iespējas un jaunie riski digitālajā nozarē. Kādā veidā digitālais elements, no vienas puses, veicina barjeru nojaukšanu analogajā pasaulē? Kādas iespējas rada internets un digitālās ierīces, kuru iepriekš nebija? Kādus jaunus izaicinājumus digitālais tomēr vienlaikus piesaka?Tifānija Brara:
Man kā personai ar redzes traucējumiem dažas jaunas tiešsaistes funkcijas ir sākušas nojaukt barjeras. Piemēram, pieskaroties Facebook kādam fotoattēlam, tas saka: “Attēlā varētu būt četri cilvēki, stāvoši, daba un debesis.” Tā var gūt priekšstatu par to, kāda veida attēls tas ir. Bet Facebook ir brīvi piekļūstams tikai mobilajā versijā m.Facebook.com, nevis darbvirsmas režīmā. Instagram nav brīvi piekļūstams vispār. Vietnē WhatsApp mēs nevaram atbildēt uz statusa ziņojumiem, ir konkrētas lietas, ko nevaram dzirdēt. Sociālajos plašsaziņas medijos vēl joprojām mudž no barjeru pārpilnības tāpat kā iepriekš.
Havjers Montaners:
Digitālais paver jaunas iespējas. Cilvēki ar fizisku invaliditāti, ar kuriem mēs strādājam, vienmēr ir bijuši atkarīgi no citiem, kas viņu vietā paveic kādu noteiktu darbību. Bet, ja viņiem ir piekļuve digitālajai pasaulei, viņi kļūst neatkarīgi. Viņi var iegūt tādu privāto sfēru, kādas viņiem nekad nav bijis, piemēram, rakstot un lasot savus WhatsApp ziņojumus. Daži lietotāji nevar lasīt vai rakstīt, bet komunicē, izmantojot Facebook uzlīmju un emociju zīmes. Tā ir viena no iespējām, ko šī tehnoloģija ir radījusi.
Daniels Džonss:
Es varu minēt vairākus piemērus, kā digitālā sfēra izplatās analogajā un palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Mani draugi, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, savos mobilajos tālruņos ievieto kartes, kas norāda ratiņkrēsliem piemērotas vietas. Šāda karte viņus, piemēram, informē, kuri veikali ir piekļūstami, pārvietojoties ar ratiņkrēslu, lai nenokļūtu vietā, kur nav iespējams pārvietoties. Tas viņiem sniedz zināmu neatkarību, jo nav jāmeklē kāda cita palīdzība no malas. Viņi paši var izveidot maršrutus.
Vēl cits piemērs ir Apple maciņš, kas tieši no mobilā tālruņa digitāli veic samaksu par biļetēm un tamlīdzīgi. Tas pats attiecināms uz Uber. Autisma spektra cilvēkiem ir grūtības ar sociālajiem kontaktiem. Tāpēc viņiem var būt grūtības paņemt telefonu un izsaukt taksometru vai rīkoties ar naudu. Manas finanšu lietas kārto mana draudzene, jo man ir grūti administrēt naudu. Steidzama jautājuma risināšana, cik naudas var vai nevar dot taksometra vadītājam, var radīt lielu stresu. Izmantojot tādas lietotnes kā Uber, ir tikai kaut kas burtiski jāieraksta, lai kādam paziņotu savu atrašanās vietu – tā ir precīzi redzama kartē – nav jārunā ar vadītāju, pietiek ieņemt sēdvietu aizmugurē un PayPal parūpējas par naudu. Šeit digitālo tehnoloģiju modelis ir integrējies analogajā pasaulē.
Tifānija Brara:
Ir šķēršļi, bet tas ir mūsu ziņā, ja mēs vēlamies no tiem atbrīvoties. Pirms divām dienām es absolvēju brīvi piekļūstamu UNICEF tiešsaistes kursu par iekļaušanu. Bet, kad es šorīt gribēju piedalīties vēl vienā UNICEF kursā par bērnu tiesībām, tika piedāvāti tikai PDF faili, ekrāna lasītājs nevarēja pa tekstu pārvietoties un dokumentos bija bezgala daudz attēlu. ANO, kas balsta UNICEF, ir ratificējusi CRPD - Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Tās vadlīnijās teikts, ka visam jābūt piekļūstamam. Kāpēc jūsu platforma piedāvā vienu piekļūstamu kursu un citu, kas nav piekļūstams? Kad pāris cilvēku no mūsu vidus viņiem uzrakstīs un norādīs, ka ne visiem ir pilnīga piekļuve šim kursam un ka viņiem saskaņā ar CRP 9. pantu ir pienākums to izlabot, viņi sāks par to domāt. Cilvēki ar invaliditāti, sastopoties ar šķēršļiem, kļūst aktīvi un rīkojas, lai tos novērstu.
Daniels Džonss:
Aktuālākie dati liecina, ka piecdesmit procenti no visiem tiešsaistes meklējumiem veikti, izmantojot balss komandu, t.i., cilvēki izmanto Amazon Alexa, Google Home Hub vai Siri. Es visus savus video optimizēju atslēgvārdu frāzēm, digitālajiem balss asistentiem. Bet ne tikai. Es publicēju saturu kā YouTube un Facebook video. Visi video ir ar subtitriem. Turklāt es izveidoju šo pašu videoklipu vienas minūtes versiju Instagram – cilvēkiem ar UDS, kuri nevar izturēt desmit minūšu ilga klipa skatīšanos. Viņi vēlas to pašu informāciju iegūt īsākā videoklipā. Pēc tam es izveidoju garu emuāra ziņojumu cilvēkiem, kuri, iespējams, ir nedzirdīgi vai vājdzirdīgi, lai viņi to varētu izlasīt, ja tas ir viņu vēlamais formāts. Vēl es arī izveidoju podkāstu tiem cilvēkiem, kas, iespējams, ir neredzīgi vai vājredzīgi. Turklāt mums ir pakalpojums Alexa Skills Kit, tā ka var saņemt arī nelielas skaņas replikas. Publicējot saturu visdažādākajās formās, iespējams aptverat visus šos aspektus - un tā ir īsta piekļūstamība.
Havjers Montaners:
Piekļūstamība nenozīmē, ka visam saturam ikvienam ir jābūt pieejamam vienā un tajā pašā formā. Dažreiz tas ir tehniski neiespējami, dažreiz tas ir pārāk dārgi vai laikietilpīgi. Varbūt man ir kognitīvi traucējumi, un man nav jālasa visa grāmata tieši tā, kā to sarakstījis autors. Man tā jālasa citā veidā. Man piekļūstamība tiek nodrošināta tad, ja pastāv tāda grāmatas versija, kuru es varu izlasīt atbilstoši savai kognitīvajai situācijai. Šajā kontekstā ļoti strauji progresē mākslīgais intelekts, piemēram, automātiskie subtitri vai jau minētās valodas saskarnes. Vienkārši neticami, kā šī situācija ir uzlabojusies pēdējos gados – kā Siri saprot manis teikto pat tad, ja es angliski runāju slikti un ļoti klusi.
Šaī Fuksmens:
Apvainojumi, TikTok un mobinga jaunie mērogi
Šaī, Jūs tikko pieminējāt kibermobingu. Te jārunā par uzbrukumiem un izolācijas pieredzi tīklā. Videoplatforma TikTok 2019. un 2020. gadā atsaucās uz kibermobinga apdraudējumu, tādā veidā cenšoties attaisnot pašu pieļauto cilvēku ar invaliditāti, LGBTQIA+ kopienas locekļu un citu personu diskrimināciju un sistemātisko izslēgšanu. Vai kāds no jums vēlētos tuvāk raksturot savu pieredzi un uzskatus par kibermobingu – un arī, kā tas ietekmē cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu?Šaī Fuksmens:
Jauniešiem ar invaliditāti sociālie mediji ir abpusgriezīgs zobens. No vienas puses, viņi tiešsaistē atrod atbalstu. Viņi nonāk saskarē ar bērniem, kas ir tādi paši kā viņi un var sazināties ar viņiem veidā, kā paši personīgi nevarētu. No otras puses, mūsu pētījums apliecina, ka bērniem ar invaliditāti pastāv augstāka iespējamība tikt pakļautiem kibermobingam nekā bērniem bez invaliditātes – un tas noved arī pie izolācijas, depresijas un domām par pašnāvību. Ja sociālajos tīklos tiek ievietoti apvainojumi, tos var redzēt simtiem cilvēku. Tādējādi kibermobingam var būt smagākas sekas nekā mobingam analogajā pasaulē. Digitālā pasaule darbojas arī kā starpposms: tā kā mēs neatrodamies viens otram pretī, ir vieglāk otru aizvainot. Cilvēki neredz personu, par kuru ņirgājas, un tāpēc aizmirst, kādas sekas šie uzbrukumi viņam rada.
Šaī Fuksmens:
Ierakstu oriģinālus Jūs varat atrast Goethe-Institut Twitter profilā.
Tifānija Brara:
Ja kāds, man nezinot, un bez manas atļaujas mani nofotografē, arī tas ir kibermobings. Tas jau ir likumpārkāpums. Daži cilvēki pat rediģē attēlus, kurus mēs ievietojam Facebook. Bet citi neaizsargāti cilvēki tādā pašā veidā tiek izmantoti.
Daniels Džonss:
Tiešsaistes pakalpojumu vadībai un administratoriem ir jāieņem aktīvāka uzraugošā nostāja. YouTube veic lielisku darbu, atfiltrējot aizvainojošus komentārus. Savukārt TikTok ir interesants piemērs. Viņu apgalvojums, ka viņi ierobežojot satura pieejamību, lai aizsargātu cilvēkus ar invaliditāti, ir smieklīgs, jo patiesībā tai pašā laikā viņi ļāva izplatīt tā saukto “Autisma izaicinājumu” – cilvēki videoklipiem izmantoja tēmturi #AutismCallenge, kur viņi dejo, mēģinot izskatīties kā cilvēki ar īpašām vajadzībām, tādi patiesībā neesot. TikTok pieļāva, ka viņu vietnē plosās ņirgāšanās šādā drausmīgā veidā.
Es uzsāku kampaņu – izveidoju divus videoklipus un mobilizēju lielu skaitu cilvēku parakstīt petīciju, lai apturētu šo mirkļbirku. TikTok beidzot rīkojās. Viņi aizliedza šo tēmturi un izveidotos video. Bet līdz ar to vienlaikus viņi ierobežoja jēdzienu Aspergers un autisms vispārēju izplatību un līdz ar to kopienas sasniedzamību šajā lietotnē – tādiem cilvēkiem kā es, kuri TikTok saturu veido ar mērķi palīdzēt citiem. TikTok būtībā teica: ja nevarat izturēt mobingu, nevarat izmantot šo platformu. Tā ir tik liela un jauna platforma! Viņiem jāpārdomā, kā tajā apieties ar invaliditātes, etniskās piederības, rases un dzimuma tematiku. Pretējā gadījumā viņus sagaida patiešām lielas problēmas.
Šaī Fuksmens:
Es piekrītu Daniela viedoklim par TikTok. Savā ziņojumā par kibermobingu mēs sniedzām vairākus ieteikumus, kā izbeigt kibermobingu pret jauniešiem ar invaliditāti. Viens no šiem ieteikumiem bija tāds, ka sociālo mediju platformām būtu jāuzņemas aktīvāka loma satura pārskatīšanā un jāizmanto jaunākās tehnoloģijas, lai identificētu aizvainojošu valodu. Mēs zinām, ka šīs tehnoloģijas jau pastāv – algoritmi, kas var viegli identificēt aizskarošu valodu. Tāpēc sociālo mediju platformām, tostarp TikTok, šajā jautājumā ir jāieņem skaidra nostāja, demonstrējot to savu tīmekļa vietņu administrēšanā.
Havjers Montaners:
Tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Par labām vai sliktām tās padara tas, kā mēs tās izmantojam. Sociālajiem tīkliem ir vara, veicināt iekļaušanu, izmantojot savus lietošanas noteikumus un organizējot saturu. Kā atbildīgiem lietotājiem mums ir arī spēks un pienākums atteikties no platformām, kas ignorē iekļaušanu.
"Neko par mums bez mums"
Kaut kas no tā, ko Jūs iepriekš sacījāt par iespējām, veciem un jauniem izaicinājumiem, ir saistīts ar vēl joprojām iecienītu naratīvu, kas postulē: “Cilvēkiem ar invaliditāti ir vajadzīga palīdzība – stāsta beigas”. Šajā absolūtās pasivitātes stāstījumā nav vietas cilvēkiem ar invaliditāti kā aktīvam spēkam. Tehnoloģija nobremzē pat vismazāko dalību, kaut vai gadījumā, ja tīmekļa vietņu kontaktveidlapas nav savietojamas ar piekļuves rīkiem. Šīs lapas neļauj cilvēkiem ziņot par nepieejamu funkciju un to uzlabot, jo nav pieejams pats galvenais saziņas rīks. Kā cilvēkiem ar invaliditāti izveidot ilgtspējīgas līdzdarbošanās iespējas brīvas piekļūstamības veicināšanā, kā arī daudz plašākā mērogā (kā, piemēram, attiecīgo izpratni darba tirgū definē Lielbritānijas Nacionālā autistu biedrība)? Citiem vārdiem sakot, vai Jūs vēlreiz varētu paskaidrot, kā cilvēki ar invaliditāti var palīdzēt definēt un attīstīt digitālo pasauli? Ar kādām stratēģijām panākt šādu pilnvarojumu?Tifānija Brara:
Ir daudz cilvēku ar invaliditāti, kuri strādā par piekļūstamības atbalsta personām jeb treneriem. Viņi testē tīmekļa vietnes un digitālās lietojumprogrammas.
Tifānija Brara:
Havjers Montaners:
Es pilnīgi piekrītu. Tomēr es teiktu, ka tas attiecas ne tikai uz Indiju, bet arī uz Spāniju un daudzām citām pasaules valstīm. Bieži vien izstrādātājiem nav nodoma ko darīt nepareizi. Viņiem vienkārši trūkst zināšanu. Viņiem jāattīsta labāka izpratne. Dažkārt mēs, inženieri, domājam par trakām lietām, kas tehniski ir ļoti foršas, taču mēs aizmirstam par lietotājiem – ne tikai lietotājiem ar invaliditāti, bet kopumā. Pēdējā laikā tas sāk mainīties. Uzņēmējs Ēriks Raizs ir izstrādājis „lean startup“ jeb “taupīgā starta” pieeju. Lean nozīmē, ka jauni produkti tiek izstrādāti ļoti ātri, taču to izstrādi vada klienti, kuri tajā ir iesaistīti jau no projekta pirmās dienas.
Tifānij, man ir sajūta, ka Jūsu vērtējumā situācija Indijā ir sliktāka nekā citās valstīs. No kurienes rodas šis iespaids? Man pašam nav invaliditātes un tādēļ man ir tikai skats no malas, taču, pēc manām domām, arī šeit, Spānijā, viss nenotiek tik labi, kā vajadzētu.
Tifānija Brara:
Indija ir lieliska valsts, un es esmu pārliecināta nacionāliste, taču ir daudz kāpumu un kritumu. Indija ir viena no lielākajām Āzijas ekonomikām, taču cilvēki vienkārši neapzinās apstākļus, kādi ir cilvēkiem ar invaliditāti, kaut arī Indija 2006. gadā ir parakstījusi ANO CRPD. Valsts līdz šim nav vēlējusies izdot vienlīdzīgai piekļuvei nepieciešamo naudu. Es zinu aklus cilvēkus no ASV, Anglijas vai Vācijas, kuri tik ļoti nenorāda uz iekļaušanas trūkumu, kamēr Indija joprojām ir pieķērusies aizgādnības modelim.
Tīmekļa izstrādātājiem visā pasaulē ir jāiejūtas mūsu ādā – jādomā no cilvēka ar invaliditāti perspektīvas, nevis ar žēlumu, bet ar iejūtību. Izturaties pret cilvēkiem tā, kā jūs vēlētos, lai izturas pret jums.
Šaī Fuksmens:
Svarīgs aspekts, kas arvien tiek uzsvērts cilvēku ar invaliditāti kopienā, ir doma "Neko par mums bez mums". Dariet kaut ko nevis viņiem, bet tikai kopā ar viņiem.
Turklāt kad es runāju par savu meitu, es parasti pieminu, cik viņa ir burvīga, ka viņai ir lieliska humora izjūta un ka viņai ir arī autisms. Tā vietā, lai teiktu: viņa ir autiste – tas ir vienīgais, kā viņu raksturot. Citiem vārdiem sakot, lai mainītu stāstījumu, sabiedrība vairs nedrīkst definēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām tikai viņu invaliditātes kontekstā. Ja mums izdosies mainīt debates tā, lai vispirms tiktu nosauktas cilvēku stiprās puses, būtu iespējams daudz labāk novērtēt viņu devumu sabiedrībai. Rezultātā mēs pamanīsim, ka brīvi piekļūstama digitālā pasaule dod labumu ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet visai sabiedrībai kopumā, jo tādējādi šiem cilvēkiem tiek dota iespēja dalīties savās spējās ar mums visiem.
Tifānija Brara:
Es nevienam draugam, kuram ir invaliditāte, neieteiktu tīmekļa vietnes invalīdiem, kurām nav brīvas piekļuves. Pat mani draugi bez invaliditātes, kuri ir aktīvisti vai aizrautīgi iekļaušanas aizstāvji, neapmeklētu šādas vietnes. Tīmekļa izstrādātājiem vajadzētu arī saprast, ka līdz ar brīvu piekļūstamību viņi iegūs vairāk lietotāju un klientu.
Tifānija Brara:
Posta oriģinālu Jūs varat atrasts Goethe-Institut Facebook profilā.
Daniels Džonss:
Havjers Montaners:
Es vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka brīvi piekļūstams produkts vai pakalpojums ir labs ne tikai kādai personai ar īpašām vajadzībām, bet gan visiem. Ja video ir subtitrēts, tad tas ir nozīmīgi neredzīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, tāpat arī tas var noderēt cilvēkiem, kuri sēž autobusā un nevar izmantot skaņu. Rūpējoties par brīvu piekļūstamību, iespējas tiek nevis samazinātas, bet gan papildinātas. Tā bēda jau ir nevis cilvēki ar dažādiem traucējumiem, bet gan pasaule, kura šos traucējumus uzrāda. Ja kādam fiziskajā vai digitālajā pasaulē nav piekļuves pakalpojumam, problēma nav attiecīgajā personā. Problēma ir pats pakalpojums.
Skārieni un ekrāni
Internets vairākos aspektos tiek asociēts ar telpisko neatkarību. Dažiem cilvēkiem tas ļauj iepirkties no mājām un strādāt no jebkuras vietas, kas viņiem sniedz lielāku mobilitāti un labāku piekļūšanu. Tajā pašā laikā interneta lietošanai paredzētās ierīces ir materiālas, par ko savas grāmatas ar daudzsološo nosaukumu „Theories of the Mobile Internet: Materialities and Imaginaries“ (Mobilā interneta teorijas: materialitāte un priekšstati) sākumā mums atgādina Hermans, Hadlavs un Sviss. Un Gogīns rakstā „Disability and Haptic Mobile Media“ (Invaliditāte un haptiskie mobilie mediji) jautā: "Kas notiek ar tiem daudzajiem cilvēkiem no mūsu vidus, kuri datortehnoloģijām vēlas pieskarties ar citām ķermeņa daļām [nevis ar rokām]?"Tām fiziskajām ierīcēm, kuras nodrošina piekļuvi tīmeklim, pašām ir jābūt piekļūstamām. Havjer, kā Jūsu Mouse4all lietotne ņem vērā šo interneta priekšmetisko aspektu?
Havjers Montaners:
Ātrums; un nauda
Internets darbojas ar milzīgu ātrumu. Tiklīdz lietotāji atver, piemēram, kādu mājaslapu, bieži atveras arī uznirstošie logi – dažu sekunžu laikā bez pieprasījuma var sākties videoklipu, skaņu un reklāmu pārraidīšana (kas jo īpaši bīstami var būt cilvēkiem ar fotosensitīvo jeb gaismas jutīgo epilepsiju).Vai, Jūsuprāt, digitālais ātrums būtībā ir šķērslis? Vai tomēr tas var arī veicināt brīvu piekļūstamību? Vai jautājums par norises ātrumu tiešsaistē iegūst jaunu dimensiju, jeb vai internets atspoguļo analogās pasaules ātrumu?
Daniels Džonss:
Cilvēku uzmanības noturīgums ir trīs sekundes, tādēļ viņi pastāvīgi pieprasa atjauninājumus. Visam ir jānotiek tūlīt, neatkarīgi no tā, vai mēs runājam par digitālo vai analogo sfēru. Tomēr dažās digitālās lietojumprogrammās lietotāji var palēnināt kadru ātrumu, piemēram, YouTube vietnē. Dažreiz es dubultoju vai pat trīskāršoju videoklipu pārraides ātrumu, un, neskatoties uz to, spēju apstrādāt informāciju, jo manas smadzenes strādā ļoti ātri. Tātad ir ļoti noderīgi, ja videoklipiem ir šāds brīvas piekļūstamības faktors – iespēja variēt to ātrumu.
Tifānija Brara:
Tiešsaistes funkcijām jānodrošina brīva piekļūstamība, un vienlaikus tās kļūst arvien straujākas. Turklāt pašlaik, kad klienti veic maksājumu Amazon, viņiem jāizšķirsta vairāki logi, līdz viņi sasniedz maksājumu sadaļu. Cilvēki ar invaliditāti nevēlas izmantot noteiktas mājaslapas, jo tas vienkārši prasa pārāk ilgu laiku.
Daniels Džonss:
Manā tīmekļa vietnē ir arī veikals, un mēs tikko to modernizējām tā, ka tas pircējus uzreiz aizvada uz maksājuma veikšanu bez liekiem 16 papildus soļiem. Iemesls, kādēļ citi integrē šādu procesu, ir papildus preču pārdošana. Kad kredītkarte ir jau rokā un kaut kas jau tiek pirkts, iespējams, ka radīsies vēlme tērēt vēl vairāk. Tas ir salīdzināms ar kases zonu jebkurā lielveikalā. Impulsīvu pirkumu ierosmei tur izliktas daudzas šokolādes tāfelītes, lai mudinātu pircējus domāt: "Ak jā, to Snickers batoniņu taču man arī vēl vajag!"
Tifānija Brara:
Cilvēkam kā man tas ātri vien būtu līdz kaklam, it īpaši tāpēc, ka šī reklāma bieži parādās uznirstošo logu veidā. Tas ir ļoti nomācoši cilvēkiem ar ierobežotām mobilitātes spējām, redzes traucējumiem vai kognitīviem traucējumiem, kuri tik daudz satura vispār nespēj apstrādāt.
Šaī Fuksmens:
Es turklāt vēl vēlētos norādīt uz invaliditātes un sociālekonomiskā stāvokļa jeb finanšu resursu saskari. Amerikas Savienotajās Valstīs daudzas tehnoloģijas, kas paredzētas cilvēkiem ar invaliditāti, ir ļoti dārgas. Cilvēku ar īpašām vajadzībām kopienā šīs izmaksas rada šķērsli cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Lai pārvarētu ekonomisko plaisu, tehnoloģijām ASV un visā pasaulē jābūt brīvi piekļūstamām gan tehniski, gan finansiāli.
Havjers Montaners:
Mēs to saucam par "finansiālo piekļūstamību". Mēs esam sociālais uzņēmums, bet tomēr uzņēmums, kuram ir jātirgojas, lai izdzīvotu. Jau no paša sākuma mēs centāmies piedāvāt rentablu produktu. Tomēr tirgus tam nav gatavs. Lai arī 15 procenti pasaules iedzīvotāju ir ar invaliditāti, mēs joprojām tiekam konfrontēti ar nišas tirgu. Pašlaik piedāvājuma un pieprasījuma saspēle noved pie dārgiem produktiem. Lietotāji, NVO, publiskais sektors un privātie uzņēmumi – mums visiem jāsadarbojas, lai atbalstošās tehnoloģijas padarītu brīvi pieejamas un arī nopērkamas visiem cilvēkiem, kam tās nepieciešamas.
Tifānija Brara:
Daudzi cilvēki nesaprot šo problemātiku, kamēr paši ar to nav saskārušies. Es pazīstu tehniskās jomas ekspertus, kuriem šī tēma nerūp. Bet, ja viņu māte vai māsa saskaras ar kādu ierobežojumu, viņi pēkšņi kļūst saprotoši: “Okei, okei, okei, manai mātei ir nepieciešama piekļuve.” Sabiedrībai ir jāmainās un nopietni jāuztver iekļaušana arī bez šādiem momentiem.
Īpaša pateicība par sniegto atbalstu Tomasam Heimelam no fonda Pfennigparade
Tīmekļa lapas veidotāji: Jerns Millers, Elīza Johuma, Svenja Hofmane, Mirjama Štellere, Linda Hīgele
ŠĪS TĪMEKĻVIETNES PIEKĻŪSTAMĪBA
Mēs apzināmies, ka piekļūstamība šai tīmekļa vietnei vēl nav optimāla. Mēs pie tā strādājam!Līdz tam raksts pieejams šeit arī kā PDF fails, zemāk atradīsiet arī saiti kontaktiem.