Datu aizsardzība
Digitālā pašaizsardzība

Tiešsaistes drošība un datu aizsardzība nav pašsaprotamas lietas. Daudzi lietotņu operatori pārdod lietotāju datus vai izmanto tos personalizētai reklamēšanai. Tāpat ne vienmēr ir skaidrs, kas vēl bez lietotāja, izmantojot lietotnes ziņojumapmaiņas sistēmu, spēj sekot lietotāja privātajai saziņai. Mēs izvaicājām interneta ekspertu Markusu Bekedālu (Markus Bekedahl), kādā veidā varētu funkcionēt uzticams internets un kāda varētu būt “digitālā pašaizsardzība”. 

Johanness Cellers

Interneta eksperts Markuss Bekedāls (Markus Beckedahl) iesaka tīmekļa vidē būt uzmanīgākiem, arī tad, ja tas dažkārt nav ērti.

Daudziem lietotājiem rodas jautājums, cik droša patiesībā ir saziņa un cik aizsargāti ir viņu personas dati, izmantojot lietotni. Vai pastāv noteiktas pamatdarbības, kurām vajadzētu pievērst uzmanību, izvēloties lietotnes? 

Markuss Bekedāls: Lietotņu izmantošana ir uzticēšanās jautājums. Ļoti bieži pakalpojumu sniedzēji vāc datus, kurus pēc tam izmanto citādi, nekā to vēlētos lietotāji. Bieži vien uzticama saziņa netiek garantēta, jo, piemēram, nav pilnīgas šifrēšanas, un trešās puses var noklausīties vai lasīt sarakstes. Turklāt tie ir pamatnosacījumi, kas patērētājam būtu jāpieprasa no pakalpojuma sniedzēja: nepieciešama  spēja uzticēties, tam jābūt drošam, un datiem jābūt aizsargātiem. 

Lielu pakalpojumu sniedzēju, piemēram, Google un Facebook, pakalpojumiem ir miljardiem lietotāju visā pasaulē, un tādējādi tie iegūst lielu datu apjomu. Vai šie dati pēc tam tiek pārdoti tālāk? 

Lielie uzņēmumi pārsvarā nepārdod datus, bet gan piekļuvi datiem. Uzņēmuma Facebook un Co uzņēmējdarbības modelis ir izveidot pēc iespējas vairāk datu profilu, lai pārdotu mērķtiecīgas reklāmas vietas. Piemēram, Facebook zina, kas ar ko, kad sazinās WhatsApp lietotnē. Katrs atsevišķs dialogs ir būtisks, lai uzzinātu vairāk par cilvēkiem un pēc tam varētu pārdot mērķtiecīgu reklāmu. Ja vien būtu tāda vēlēšanās‚ šo uzņēmējdarbības modeli faktiski varētu aizliegt. 

WhatsApp joprojām ir ziņojumapmaiņas pakalpojumu tirgus līderis un tiek uzskatīts par aizsargātu pret noklausīšanos. Tomēr sakarā ar to, ka Facebook kā operators izmanto lietotāju datus, daudzi lietotāji atteicās no WhatsApp. Vai Jūs varat paskaidrot, kāpēc visi lietotāji vienkārši nepārslēdzas uz lietotnēm, kas nevāc un nepārdod datus? 

Cilvēki dodas pie lielajiem pakalpojumu sniedzējiem, tādēļ, ka tie sola ērtības un tāpēc, ka tur ir daudz citu cilvēku. Tā ir bīstama attīstība. Var runāt par tīkla efektu un noslēgšanās efektu: jo vairāk cilvēku, jo vērtīgāka kļūst platforma. Nonākot pirmoreiz platformā un sazinoties ar daudziem cilvēkiem, kādā brīdī lietotājs kļūst ieslēgts - “ieslodzīts” - un vairs nespēj tik viegli pārslēgties uz citu platformu. Vienkārši izsakoties: ja visi ir WhatsApp, man nav nekādas jēgas vienam lietot Signal. 

Jūsu emuārs Netzpolitik.org kopš 2003. gada novēro un dokumentē digitalizācijas attīstību, pievēršoties datu aizsardzībai un drošai sērfošanai. Kāds ir Jūsu padoms lietotājiem, kuri vēlas būt anonīmi un droši internetā? 
 
Mēs to saucam par “digitālo pašaizsardzību”: mēs vēlamies motivēt lietotājus pašiem pārvaldīt savas tiesības. Vismaz līdz brīdim,kad politiķi būs izveidojuši pareizos standartnosacījumus. 

Vai Jūs arī sniedzat ieteikumus attiecībā uz noteiktām lietotnēm vietnē Netzpolitik.org? 

Jā, mēs esam konkrēti un sakām, piemēram, “Mēs neizmantotu WhatsApp, jo tajā tiek augšupielādēts kontaktu saraksts, kurā ir citu cilvēku dati.” Arī Facebook monopols ir arguments pret WhatsApp izmantošanu. Bet ir ļoti labas alternatīvas, piemēram, Signal vai Threema, kas garantē labāku datu aizsardzību un kuras atbalsta fondi un uzņēmumi, kas ir uzticamāki nekā, piemēram, Facebook. Pēc tam mēs aprakstām šo alternatīvu priekšrocības un trūkumus. Mēs priecājamies, ka pa šo laiku vismaz Signal un Threema daudzviet Vācijā ir kļuvuši par atzītām alternatīvām WhatsApp izmantošanai. 

Ar ko jāsāk valdībām, lai visiem lietotājiem radītu labākus pamatnosacījumus? 

Prasība, kas agrāk izklausījās radikāli, bet tagad gūst arvien lielāku atbalstu, ir personalizētas reklāmas aizliegums platformās. Tas gan liktu apšaubīt Google un Facebook uzņēmējdarbības modeli, bet tā būtu vislabākā svira. 

Vai Jūs varētu iedomāties arī obligātu end-to-end šifrēšanu? 

Jā, būtu labi pateikt ļoti skaidri: Starppersonu komunikācijai vienmēr jānotiek šifrēti. Vēl joprojām ir virkne pakalpojumu, kas darbojas nešifrēti. Daudzi nezina, ka, piemēram, Skype nebūt nav tik labi aizsargāts, neskatoties uz šķietami ļoti praktisko pakalpojumu. Patiesībā ir tā: Microsoft var visu noklausīties, un, iespējams, to arī dara. Iespējams, kvalitātes kontroles apsvērumu dēļ vai arī, lai nodrošinātu, ka platformā netiek izdarīti noziegumi. 

Valdības pašlaik drīzāk nodarbojas ar meklējumiem, kā apiet šifrēšanu, un pieprasa atstāt "sētas durtiņas" policijai un slepenajiem dienestiem. Ko Jūs par to domājat? 

Šīs idejas pamatā ir priekšstats, ka, ja mums Vācijā būtu slepenas durvis policijai, tad tikai policija tās varētu atvērt - un ideālā gadījumā tikai ar tiesneša lēmumu. Bet tas ir totāls naivums. Ja ir sētas durvis, tās var atvērties jebkuram. Un, ja tās var atvērt Vācijas policija, tās varēs atvērt arī slepenie dienesti un citu valstu hakeri. Līdzko tiek iebūvētas sētas durvis, mums vairs nav uzticamas komunikācijas. 

Kur Jūs saskatāt problēmas kodolu? 

Jāuzdod jautājums: vai mēs vēlamies uzticamu, drošu komunikāciju un vai mēs rēķināmies ar to, ka to var izmantot arī noziedznieki, un ka, iespējams, atsevišķos gadījumos noziedzniekus noķert būs grūtāk? Es nesaku, ka neiespējami - ir daudz veidu, kā noziedzniekus noķert, neskatoties uz šifrēšanu, un tam ir daudz piemēru. Vai arī mēs vienkārši atsakāmies no principa un visi esam nedroši? Es personīgi gribētu, lai komunikācija būtu uzticama un droša, kas arī atbilst Vācijā spēkā esošajām pamattiesībām.