Second Hand Spaces
Nekustamo īpašumu pagaidu izmantošana

Arvien vairāk cilvēku urbāno telpu vēlas izmantot saviem projektiem. Tai pašā laikā daudzi nekustamie īpašumi stāv tukši. Pagaidu izmantošanas aģentūras cenšas darboties kā starpnieki starp īpašniekiem un interesentiem. Ne vienmēr tas ir viegli.
 

Tikai mazu mirklīti Berlīnes karte izskatās kā pavisam normāla Google Maps dizaina karte. Tad pēkšņi parādās simtiem treknu, sarkanu punktu, kas kā paklājs apklāj visu iekšpilsētu. Uz katra no šiem punktiem ar lielajiem burtiem lepni stāv rakstīts vārds “TUKŠS”.

„Berlīnes karte nav no tām blīvākajām. Hamburgā vai Frankfurtē tas izskatās vēl drastiskāk,“ saka Mihaels Cīls. Arhitekts un pilsētplānotājs ir viens no dibinātājiem tiešsaistes datubāzei Leerstandsmelder.de, kurā apkopota informācija par tukšiem nekustamajiem īpašumiem. Tas tiesa, aiz katra sarkanā punkta slēpjas tukša ēka, par ko ziņojis kāds no portāla lietotājiem. „Patiesībā pilsētās mums telpu netrūkst. Platības ir, tikai mēs nevaram tām piekļūt,“ saka Cīls.

Sarkaniem punktiem izraibinātās “tukšo ēku indikatora” pilsētu kartes ir labs ievads diskusijai, kas pa šo laiku kļuvusi diezgan kompleksa. Aizvien lielākam skaitam pilsētas iedzīvotāju rodas īpaša nepieciešamība pēc telpas. Kultūras aprindu cilvēki meklē darbnīcas, jaunuzņēmumi – birojus, sabiedriskās iniciatīvas – telpas, kur īstenot savas projektu idejas. Vēlme veidot savu pilsētas telpu vēršas plašumā. Kāpēc neizmantotam zemes gabalam pilsētas vidū ļaut aizaugt, ja iespējams izveidot kopīgu dārzu? Kādēļ nojaukt nolaistu, bet ārkārtīgi skaistu 19. gadsimta otrās puses ēku, ja atrodas cilvēki, kas tur vēlētos ierīkot kultūras centru?

Pagaidu izmantošana – ieguvums visām pusēm?

Šai problēmai ir risinājums. Tas saucas – pagaidu izmantošana. Tukšās ēkas uz ierobežotu laiku tiek izīrētas ar izdevīgiem nosacījumiem. Īpašnieks atkal gūst ienākumus, īrniekiem par nelielu maksu ir pieejamas telpas. Arī pilsēta ir apmierināta, jo mazāk tukšu ēku nozīmē mazāk nolaistu celtņu. Tas skan ļoti saprotami un ļoti eleganti – savā ziņā tā ir situācija, kurā visi iesaistītie varētu būt ieguvēji. Bet kur tad īsti slēpjas problēma? Kādēļ kartēs joprojām redzams tik daudz sarkano punktu?

„Situācija, kurā visas puses ir ieguvējas, ir iespējama, tikai to panākt ir grūtāk, nekā pirmajā mirklī šķiet,“ skaidro Mihaels Cīls, kurš līdzdarbojas ne tikai tukšo ēku datubāzes uzturēšanā, bet vada arī pilsētplānošanas aģentūru, kas darbojas kā starpnieks starp lietotājiem, iestādēm un naudas devējiem. „Varētu domāt, ka ikviens namīpašnieks ir ieinteresēts pēc iespējas drīzāk novērst situāciju, ka īpašums stāv tukšs. Taču ne vienmēr tas tā ir.” Tam, kuram no tukša īpašuma rodas nodokļu priekšrocības, pagaidu izīrēšana nav ekonomiski izdevīga. Arī spekulēt ar tukšu ēku ir daudz vienkāršāk. Turklāt lielu lomu spēlē arī bailes par vērtības krišanos pagaidu izmantošanas rezultātā.

Savu panākumu upuri?

Pat, ja īpašnieki piekrīt šim darījumam un nodod savus tukšos īpašumus pagaidu izmantošanā, šāda prakse pašlaik tiek vērtēta pretrunīgi. Vai tas, kas sākotnēji izskatās pēc abpusēji izdevīga risinājuma, patiesībā nav darījums, no kura galu galā ieguvējs ir tikai viens – investors, kura objektā pagaidu lietotāji iedveš jaunu dzīvību, tātad atkal padara to interesantu tirgum?  Kritiķi apgalvo, ka pagaidu izmantošana galu galā tikai veicina izstumšanas procesus, kas rodas neoliberālas pilsētpolitikas rezultātā un pret kuriem patiesībā bija vēlme cīnīties. Kāds pilsētas kvartāls kļūst iecienītāks, īres maksa aug un galu galā šo vietu pamest nākas tieši tiem, kuri šo attīstību iekustinājuši. Tas nozīmē, ka pagaidu lietotāji kļūst par savu panākumu upuriem.

Vai šo pretrunu iespējams atrisināt? Daniēls Šnīrs no Brēmenes starpniecības aģentūras tukšu ēku pagaidu izmantošanai “ZwischenZeitZentrale (ZZZ)” uzskata, ka tas ir iespējams: „Pastāv daudz vairāk rīcības iespēju, nekā domājam.“ Protams, arī Šnīrs var pastāstīt par gadījumiem, kad pagaidu lietotāji beigās bijuši šokēti, ka atkal jāatsakās no veiksmīga projekta. „Taču tāda ir pagaidu izmantošanas būtība. Pēc termiņa beigām radošajiem cilvēkiem jādodas tālāk.” No otras puses, sākotnējie pagaidu risinājumi nereti pārtop arī ilgtermiņa modeļos. „Mēs konsultējam arvien vairāk īrnieku grupu, kas ar īpašnieku vienojas par īpašuma pirmpirkuma tiesībām, tādējādi paši kļūstot par īpašnieku.“

No jauna izvērtēt pagaidu izmantošanu

Arī Mihaels Cīls saskata iespējas, kā izvairīties no tirgus mehānismiem. „Galu galā tā vienmēr ir arī politiska izšķiršanās – kādi nosacījumi pagaidu izmantošanas modeļiem tiek radīti.“ Pie tiem, pēc Cīla domām, pieder arī pilsētas telpas ilgtermiņa izmatošanas koncepciju izstrāde. „Tagad mēs redzam aizvien vairāk projektu, kas gan tikuši aizsākti zem pagaidu izmatošanas zīmola, taču tad turpinājuši attīstīties un sniedzas tālāk par pagaidu izmantošanu.“

Tādēļ Cīls aicina pēc iespējas izvairīties no jēdziena “pagaidu izmantošana”, runājot par koncepcijām radošai pilsētas telpas atkalapgūšanai. Būtiskākais jau neesot projektu pagaidu raksturs, bet gan fakts, ka paši iedzīvotāji ir tie, kas paātrina attīstību. „Investori un projektu attīstītāji nespēlē nekādu lomu.“ Tādēļ “pagaidu izmantošanas” vietā viņš labprātāk runā par “lietotāju virzītu attīstību”, bet “pagaidu telpu” vietā – par “second hand spaces”. „Patiesībā būtu jārunā par labu projektu ilgtermiņa piesaisti vienai vietai.“

Tāpat domā arī Daniēls Šnīrs no “ZwischenZeitZentrale” Brēmenē. Taču viņš saskata arī grūtības. Daudzām pilsētu pašvaldībām vēl neesot izpratnes par to, cik lielu labumu tās gūtu no šādas iedzīvotāju virzītas attīstības. „Šeit Brēmenē, esot pastāvīgā komunikācijā ar visām iesaistītajām pusēm, esam sekmējuši vairākus novatoriskus projektus. Šajās vietās notiek izcils kultūras darbs.“ Kultūras darbs, ko, kā uzsver Šnīrs, daudzas pilsētas iestādes nemaz vairs neveic. „Būtu jāapsver, cik lietderīgi ir no šiem cilvēkiem pagaidu izmantošanas ietvaros prasīt vēl arī īri.“