Atmiņa
NO KOLEKTĪVĀS PIE KULTŪRAS ATMIŅAS

Kad nomirst laikmeta liecinieki, muzeji, memoriāli un vēsturiskas gadskārtas kļūst par atmiņas kultūras forumiem. Vācijā publiskā atmiņa par nacionālsociālisma laiku drīzāk kļuvusi vēl intensīvāka.
 

Vācijas prezidenta Riharda fon Veiczekera vārdi Otrā pasaules kara beigu 40. gadadienā 1985. gada maijā bija nepārprotami: „8. maijs bija atbrīvošanas diena. Tā mūs visus atbrīvoja no nacionālsociālistiskās tirānijas necilvēcīgās sistēmas.” Ievērojamā rezonanse, ko – arī starptautiskā mērogā – raisīja viņa runa, nav skaidrojama tikai ar kara beigu traktējuma maiņu, „katastrofas” vietā runājot par „atbrīvošanu” no nacionālsociālisma. Veiczekera paustajā vienlaikus atklājās aizkustinoša upuru perspektīva. Un viņš pārstāvēja pretenciozo viedokli, ka tagadnes mainīgo prasību kontekstā atcerēšanās nozīmē arvien jaunus uzdevumus.

Nepārtrauktas pārdomas par cēloņiem

Savā runā toreizējais Vācijas prezidents pievērsās diviem fenomeniem, kas turpmākajos trīsdesmit gados arvien lielākā mērā noteica publisko atmiņas kultūru Vācijā. No vienas puses, Vācijas Federatīvajā Republikā manāmi nostiprinājās 1945. gada 8. maija uztvere kā starta punkts veiksmīgas demokrātijas uzbūvei. Politiskā kultūra no tā atvasināja pieaugošu savas politiskās leģitimitātes daļu. No otras puses, publiskajā atmiņas kultūrā – tas nozīmē, vispirms publiskajā politiskajā atcerē – nostiprinājās izteikta fokusēšanās uz upuriem. Šajā ziņā tajā pašā laika posmā vērojamas arī starptautiskas paralēles, jo kopš 1990. gadu sākuma daudzās Eiropas valstīs kritiski tiek izvērtēta kolaborācija ar vācu okupantiem un vietējo iedzīvotāju līdzdalība ebreju deportācijās. Taču nevienā citā Eiropas valstī holokausts un tā sekas nekļuva par tik uzsvērtu nacionālās atmiņas kultūras atsauces punktu, kā tas notika Vācijas Federatīvajā Republikā. Iespējams, visredzamāk to miljoniem apmeklētāju apliecina 2005. gadā Berlīnē pabeigtais piemineklis noslepkavotajiem Eiropas ebrejiem. Savā ziņā tas pat pilda moderna nacionālā pieminekļa funkciju, kas visus apmeklētājus nepārtraukti mudina domāt par 20. gadsimta civilizācijas katastrofas cēloņiem.

Kopš 1980. gadiem vācu atmiņas kultūrā pakāpeniski nostiprināto fokusēšanos uz upuriem un ar to saistīto apņemšanos nodoties pastāvīgai pašrefleksijai var uztvert arī kā paaudžu maiņas rezultātu. Atmiņas kultūru vēsturnieki šajā kontekstā runā par pāreju no kolektīvās atmiņas uz kultūras atmiņu. Pirmā lielākoties klusi un nemanāmi izzūd nebeidzamajā paaudžu nomaiņas ritmā. Turpretī kultūras atmiņa apzīmē katrai sabiedrībai un katram laikmetam raksturīgo tekstu, priekšstatu un rituālu kopumu, ar ko cilvēku kolektīvi stabilizē un pauž savu paštēlu. Šādā kontekstā vēlreiz kļūst izskaidrojams 1980. gadu robežšķirtnes raksturs, jo toreiz pēdējo reizi un tomēr skaidri sadzirdami publiski runāja pārstāvji no paaudzes ar nepastarpinātām atmiņām par nacionālsociālisma diktatūru. Taču līdz ar viņu nāvi lēmumu pieņemšanā par to, kam jāiekļaujas nācijas kultūras atmiņā, iesaistījās arvien vairāk starpnieku. Līdz ar nepārtraukto mediju pārmaiņu procesu muzeji, bibliotēkas un memoriāli, kā arī pieaugošais skaits vēsturisku gadadienu arvien lielākā mērā kļuvuši par sabiedrības pašsaprašanās forumiem, veidojot mūsdienu atmiņas kultūru.

PIeturpunkti paātrinātu pārmaiņu laikā

Attīstību Vācijā raksturo tas, ka kopš 1980. gadiem publiskā 1945. gada 8. maija un līdz ar to vienlaikus arī nacionālsociālisma laika priekšvēstures atcere faktiski nav mazinājusies, bet gan drīzāk kļuvusi vēl intensīvāka. Tas uzsvērti atklājas publisko atceres dienu svinīgajos pasākumos 27. janvārī (Aušvičas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas diena), 8. maijā (kara beigas), 20. jūlijā (sacelšanās pret Hitleru) vai vēstures notikumiem īpaši piesātinātajā 9. novembrī (1918. gada novembra revolūcija, 1938. gada Kristāla nakts, Berlīnes mūra krišana 1989. gadā). Kopumā runa ir par kalendāriem pieturas punktiem, kas paātrinātu pārmaiņu laikā sabiedrībai dod iespēju saprasties par pagātnes pieredzi un no tās atvasināt kopīgus mērķus nākotnei.

Turklāt vēsturiska pieeja var atklāt, kā radikāli politiski un sabiedriski pavērsieni spēj transformēt atmiņas kultūras. Pēdējo reizi tas bija vērojams visā Eiropā 1989./1990. gadā. Pēc komunistisko režīmu sabrukuma kā laika paātrinājumā savu atgriešanos virspusē pieteica apslāpētas atmiņas. Līdz tam tās gadu desmitiem ilgi bija tikušas marginalizētas vai pat apspiestas. Tas skāra arī Eiropas rietumus, tādējādi kopš tā laika gan Austrumeiropas, gan Rietumeiropas atmiņas ainava piedzīvo apjomīgu apvērsumu. Šo pārmaiņu materiālās un simboliskās zīmes ir vērojamas it visur. Vācijā tās cita starpā izpaužas rosīgā konkurencē starp nacionālsociālisma diktatūras un Vācijas Sociālistiskās vienības partijas režīma upuru piemiņas vietām un memoriāliem.

Tātad atmiņas kultūras, kā to atklāj starpdisciplināri orientētā jaunākā laika atmiņas pētniecība, nav jāsaprot kā statiska grupu atmiņa. Gluži otrādi – tās ir nepārtrauktu politiskas un sabiedriskas vienošanās procesu rezultāts.