Koloniālisma izvērtējums
Vēsture nepāriet

Vācijas koloniālā pagātne līdz pat šai dienai nes līdzi lielu atbildību. Tas izpaužas debatēs par etnoloģijas muzeju kolekcijām, ielu nosaukumu maiņu – un lielajā jautājumā par oficiālo attieksmi pret vainu.
 

„Pirms simt gadiem apspiedēji – koloniālās apmātības pārņemti – Vācijas vārdā kļuva par varmācības, diskriminācijas, rasisma un iznīcināšanas vēstnešiem,“ 2014. gada 14. augustā sacīja toreizējā federālā ekonomiskās sadarbības un attīstības ministre Heidemarija Vīčoreka-Ceila, pieminot 100. gadadienu kopš Vaterbergas kaujas kādreizējā Vācu Dienvidrietumāfrikas kolonijā mūsdienu Namībijā. Tur 1904. gadā desmitiem tūkstoši herero tautas pārstāvju pēc vācu ģenerālleitnanta Lotāra fon Trota pavēles tika izdzīti bezūdens Omaheke tuksnesī, kur daudzi no viņiem nomira no slāpēm. „Toreizējās zvērības mūsdienās sauktu par genocīdu,“ sacīja Vīčoreka-Ceila un atvainojās herero tautai: „Mēs, vācieši, atzīstam savu vēsturiski politisko, morāli ētisko atbildību un vainu, ko vācieši sev tolaik uzvēla.“ Taču bija jāpaiet vēl vienai desmitgadei, līdz Vācijas federālā valdība 2015. gadā šo slaktiņu nosauca par „genocīdu“. Tomēr līdz pat šim brīdim Vācijas valdība herero tautai nav izteikusi oficiālu atvainošanos, nedz arī izmaksājusi kompensācijas.

Izdzīvojušajiem herero līdz 1908. gadam nācās veikt spaidu darbus – jau tolaik tā dēvētajās – koncentrācijas nometnēs. Liels skaits no viņiem nomira no bada un slimībām. Līdzās madži-madži karam Vācu Austrumāfrikā (mūsdienu Tanzānijā) karš Namībijā, ko vācieši veda ar dedzīgu vēlmi iznīcināt kādu tautu, bija ilgstošākā un postošākā militārā akcija veselā virknē vardarbības aktu, ko vācieši īstenoja savos koloniālajos īpašumos.

Koloniālā pagātne kā margināla parādība

Līdz ar Pirmo pasaules karu pienāca gals īslaicīgi – nepilnus 30 gadus – pastāvējušajai vācu koloniālajai impērijai Āfrikā, Klusā okeāna dienvidos un Cjindao pilsētā Ķīnā. Starpkaru periodā par to nereti skaļi žēlojās kā par „zaudējumu“, nacionālsociālisti kala plānus, kā atgūt kolonijas. Taču pēc 1945. gada koloniālā pagātne Vācijā ilgi šķita neraisām gandrīz nekādu interesi. Tas, neapšaubāmi, bija saistīts ar plaši izplatīto tendenci koloniālismu pielīdzināt koloniālai varai un tādējādi ierādīt Vācijai vietu koloniālās attīstības perifērijā. Vācijas koloniālie īpašumi tiešām bija ekonomiski maznozīmīgi un kopumā pastāvēja pavisam neilgu laiku. Šķita, ka Vāciju neskar imperiālisma problemātiskās sekas, ar ko nācās saskarties, piemēram, Francijai vai Anglijai. Politiskās dienaskārtības augšgalā atradās nacionālsociālistiskās pagātnes un holokausta izvērtēšana, kā arī rietumu integrācija Aukstā kara kontekstā. Turpretī koloniālais rasisms un Āfrikas ekspluatācija bija jautājumi, ar kuriem „jātiek galā citiem”. Attīstības sadarbības jomā Vācijas Federatīvā Republika sevi prezentēja kā partneri, kas brīvs no šāda veida nastas un kura politika nav saistīta ar neokoloniālām interesēm.

Jauna izvērtēšanas ēra

Tikai pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā vācu koloniālisms raisīja nedaudz lielāku interesi. Tomēr to, cik ļoti politiķi arī turpmāk izvairījās Namībijas gadījumā atzīt genocīdu un noziegumus pret cilvēci, 2011. gadā parādīja divdesmit herero galvaskausu nodošana augsta ranga Namībijas delegācijai Berlīnes Charité slimnīcā. Pirms Pirmā pasaules kara ķermeņu daļas šausminošos apstākļos bija nonākušas Vācijas galvaspilsētā – kā “materiāls” Vilhelma II laika rasu pētniekiem. Nodošanas ceremonija beidzās ar skandālu. Afrikāņu delegācija, ieskaitot Namībijas kultūras ministru, vēlējās ko vairāk, nekā tikai pārvest mājās savu senču mirstīgās atliekas. Tā beidzot vēlējās sadzirdēt atzīšanos pārestībā, ko koloniālās varas pārstāvji tika nodarījuši Namībijas tautām.

2015. gadā diskusija atkal atsākās. 2015. gada vidū vairāk nekās 150 politikas, zinātnes, baznīcu, kultūras aprindu un biedrību pārstāvji vērsās pie sabiedrības ar uzsaukumu “Genocīds ir genocīds”. Bundestāga prezidents Norberts Lammerts neilgi pēc tam nedēļas laikrakstā Die Zeit rakstīja, ka herero sacelšanās apspiešana pēc starptautisko tiesību mūsdienu mērauklas bija genocīds. Kopš 2015. gada jūlija saskaņā ar VFR Ārlietu ministrijas sniegto informāciju federālās valdības „politiskā vadlīnija” ir šāda: „Iznīcināšanas karš Namībijā no 1904. līdz 1908. gadam bija kara noziegums un genocīds.” Turklāt ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers Kristīgo demokrātu savienības politiķi un ilggadējo Bundestāga Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Ruprehtu Polencu iecēlis par īpašo pilnvaroto Vācijas-Namībijas pagātnes izvērtēšanai, lai paātrinātu šo kopīgās vēstures drūmo nodaļu pārskatīšanu. Polencs 2016. gada aprīlī paziņoja, ka šis process noslēgšoties ar „atvainošanos no Vācijas puses”. Vācu un namībiešu delegācija izstrādājot deklarāciju, ko vēlāk jāpieņem abu valstu parlamentiem.

To, ka koloniālā pagātne nepāriet, pierāda arī debates par plānoto Humbolta forumu Berlīnē. Šajā gadījumā etnoloģisko kolekciju koloniālās izcelsmes aspekts liek uzdot jautājumu par šo ieguvumu likumību un morālo leģitimitāti. Turklāt daudzās Vācijas pilsētās notiek diskusijas par to ielu nosaukumu maiņu, kas nes vācu koloniālisma īstenotāju vārdus.
Joprojām daudz darāms arī izglītības jomā, jo mācību stundās vācu koloniālisms gandrīz nemaz netiek aplūkots. Taču īpašais pilnvarotais Polencs paziņojis par „kopīgas atmiņu kultūras projektu” īstenošanu, piemēram, mācību grāmatu projektiem, kas balstīti gūtajā pieredzē, izvērtējot pagātni attiecībās ar Poliju un Franciju.  Koloniālismu nav iespējams izsvītrot no Vācijas vēstures, tā sekas ir joprojām klātesošas.