Recenzija Divas stundas normalitātes

Pirmizrāde "Taņas dzimšanas diena"
Pirmizrāde "Taņas dzimšanas diena" | Foto: Kaspars Garda © Goethe-Institut Riga

Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Taņas dzimšanas diena” – stāsti par pagājušā gadsimta Latviju.

Viens no izrādes jaukākajiem brīžiem saistās ar jautājumu par rasolu. Režisors Mārtiņš Eihe prasa: kāda ir pareizā rasola recepte? Kāda ir visdīvainākā? Pie mūsu galda saka — ar siļķi. Ar nēģiem, kāds papildina. “Ir cilvēki, kas taisa bez sīpoliem,” saka viens no aktieriem. Bet es pie sevis domāju, ka siļķēs un nēģos nekā dīvaina nav (mēs gan ģimenē neliekam, bet recepte zināma), savukārt sīpoli... Mazs, komisks mirklis, bet personisks un dzīvs. “Taņas dzimšanas diena” ir izklaidējoša — drusku haotiska, dzirkstoši viegla, par spīti tam, ka vienlaikus tā ir nozīmīgs papildinājums sarunā par to, kā Latvijā atceramies 20. gadsimtu un kā patlaban dzīvojam.
 
Ja interaktīvajam iestudējumam jādod žanra apzīmējums, to varētu nosaukt par atmiņu vakaru. Izrādes skatītājus Ģertrūdes ielas teātrī sagaida ar klātiem galdiem milzīga U formā — kā lielu dzimtu goda reizēs. Uz tiem kārtotas maizīšu miriādes: siera groziņi, speķa pīrādziņi, plātsmaizes, ķilavmaizītes... Ir vīns un rasols, un to visu klātesošie arī notiesā. Protams, skan tosti, un improvizētās ģimenes dalībnieki (viņu lomās iejūtas režisors Mārtiņš Eihe un aktieri Jana Ļisova, Artūrs Čukurs un Jānis Kronis) stāsta stāstus no ģimenes folkloras, drusku pastrīdas, izlīgst, uzdzied, padejo. “Taņas dzimšanas diena” patiešām rada sajūtu, ka esat svētkos, nevis teātra izrādē – Latvijā katrs pie tāda galda ir sēdējis, katrs pēc smaržas var noteikt, vai pīrādziņš būs labs, un arī stāsti liekas pazīstami. Par dzīvi padomju laikā, par izsūtījumu, par nepilsoņu tiesībām... Tikai retumis kaut kas nedzirdēts (piemēram, aizkustinošas padomju virsnieka vēstules sievai no Otrā pasaules kara frontes). Izrādes intonācija ir silta, personiska. Jo runā taču vienas ģimenes locekļi.
 
Stāsti, ko izrādes vajadzībām dramaturģiskā formā sakārtojusi Laila Burāne, ir reālu cilvēku stāsti. Tie ņemti no “Atmiņu lādes”, ko projektā “Tavas atmiņas Latvijas nākotnei” vāca Gētes institūts un Žaņa Lipkes muzejs, lūdzot cilvēkus iesūtīt savas atmiņas. Projekta mērķauditorija bija jaunieši — tātad paaudze, kas 20. gadsmitu a priori pieredzējuši tikai caur vecāku un vecvecāku stāstiem. (Tas ir būtiski, jo akcentē to, ko mēs reizēm piemirstam — ka atmiņas nav objektīvi notikušā fiksējumi, bet gan subjektīvas interpretācijas, stāsti.)
 
Izrāde (spriežu pēc reklāmas materiāliem) iecerēta kā izglītojošs projekts. Tas gan, manuprāt, ir potenciāls iestudējuma trūkums, jo radošā grupa atmiņu stāstus ir krietni apstrādājusi – izrādē ir daudz eifēmismu, ironijas, noklusējumu. Kā jau atmiņas pie svētku galda, stāsts nav hronoloģisks, bet lēkā no anekdotēm un nejaušām piezīmēm par privāto dzīvi pie politiskām uzrunām vai vēstures faktu skaidrošanas un atpakaļ. “Taņas dzimšanas diena” ir tehniski smalki izstrādāts un mākslinieciski ietekmīgs darbs, ko bez šaubīšanās sapratīs visi, kam labi pazīstama pagājušā gadsimta Latvijas vēsture. Taču, ja vēstures zināšanās gadījušies “caurumi”... (Būtiski, ka daļa izrādes notiek krievu valodā, bet latviešu jaunieši to nereti neprot.)
 
Turklāt izrādē ir dubultsvarīgi ļauties plūdumam, nevis krampjaini inventarizēt uztverto faktu drumslas. Jo iestudējums kļūst ļoti personisks — klausoties par svešiem cilvēkiem, jādomā par savu pieredzi un mīļajiem cilvēkiem. Par to, cik līdzīgi (vai brīžam — atšķirīgi) ir viņu stāsti.
 
Droši vien ne visam, ko izrādē stāsta, skatītāji var piekrist. Droši vien dažādi skatītāji nepiekrīt atšķirīgām lietām. (Izrāde arī apzināti provocē, piemēram, izspēlējot “krievu—latviešu” jautājumu.) Bet “Taņas dzimšanas diena” tomēr uzrunā ar, jā, utopisku, tomēr skaistu sajūtu, ka saprašanās ir iespējama, ka galds (sabiedrība, tauta, valsts) apvieno pie tā sēdošos. Par spīti tam, ka ikdienā publiskajā telpā dominē naids, pretrunu saasināšana savtīgu interešu vārdā. Eihes izrāde piedāvā divas stundas normalitātes — vietu, kur vienas sabiedrības locekļi cits citu neuzskata par ienaidniekiem, un par to teātra komandai esmu personiski pateicīga. Par sajūtu, ka tomēr ne visi Latvijā aiz naida ir sajukuši prātā. Arī par to, ka iestudējums parāda — lai domātu par nopietnām, sarežģītām, sāpīgām lietām, nav obligāti jācieš.
 
Un visbeidzot — par iestudējuma inteliģenci, nostādot līdzās brīžam pat nesamierināmi pretrunīgās Latvijas cilvēku atmiņas. Salīdzinājums nebūs diezko cildens, tomēr atmiņa ir stipri līdzīga rasolam. Kas nu katrai ģimenei ledusskapī patrāpījies, tas ari veido bļodas saturu. Bet arī kaimiņam ir sava recepte...