ES institūcijas
Galvaspilsēta
Briselei ES nozīmē vispirms vienu – bagātīgu darbavietu nodrošinājumu. Kas notiktu, ja “Eiropas galvaspilsēta” – un kopā ar to tādas pilsētas kā Luksemburga un Strasbūra – piepeši paliktu bez ES institūcijām?
Ēriks Bonse
Eiropas Parlamenta apmeklējums Briselē pieder pie tūristu obligātās programmas gluži tāpat kā skulpturālā veidojuma Atomium apskate vai izbraukums uz Grand Place. Ziņkārīgos vilina arī ES Komisijas ēka un jaunā, futūristiskā padomes ēka Eiropas kvartālā.
Taču kas “Eiropas galvaspilsēta” Brisele patiesībā būtu bez Eiropas Savienības un tās institūcijām? Šo jautājumu pētīja tūrisma pārvalde – un guva pārsteidzošus rezultātus. Tie ļauj secināt, ka Eiropas Savienība sen kļuvusi par nepieciešamu ekonomikas elementu.
Eiropas Savienība un citas starptautiskās organizācijas kā, piemēram, NATO garantē 121000 darbavietu un gada apgrozījumu piecu miljardu eiro apmērā, teikts kādā 2015. gadā publicētā pētījumā. Tātad kopumā Eiropa ir atbildīga par 17% no visām darbavietām Briselē.
Nekā pārsteidzoša tur nav – ja apdomā, ka 32000 ES Komisijas ierēdņiem un 751 Eiropas Parlamenta deputātam klāt nāk vēl tūkstošiem diplomātu, lobistu un žurnālistu. Lielākā daļa no viņiem Briselē ne tikai strādā, bet arī dzīvo pilsētā vai tās apkaimē.
Līdzās Etterbeek rajonam, kur atrodas Eiropas kvartāls, “eiropieši” savas mājas rod arī villu rajonos kā Uccle vai studentu apkaimēs kā Ixelles. Arī flāmu valodā runājošais piepilsētas reģions, Zaventemas lidosta un citi infrastruktūras projekti profitē no ES.
Brisele nav viens atsevišķs gadījums. Ministru padomes sēdes regulāri notiek Luksemburgā, Eiropas Parlaments reizi mēnesī dodas uz Strasbūru. Priekšvēlēšanu cīņu laikā tas bieži tiek dēvēts par dārgu “ceļojošo cirku”. Taču ekonomikai ES sēdes un sesijas ir svarīgs stimuls.
Tas, cik iekārotas ir ES institūcijas, atklājās pēc referenduma par “Brexit”: uzņemt pie sevis Eiropas Zāļu aģentūru un Eiropas Banku iestādi, kam bija jāpārceļas prom no Londonas, pieteicās puse Eiropas. Piešķīrumu beigās saņēma Amsterdama un Parīze – izlozes ceļā. Jo brīvprātīgi neviena ES valsts nebija gatava atteikties no ienesīgajām iestādēm.
