Kolektīvās atmiņas Latvijā
Piedot un piedalīties

Diskusijas par atmiņu saturu Latvijā lielākoties tiek veidotas etnisko kopienu ietvaros, kuriem politikas valodā nereti tiek piešķirtas etniski monolītu atmiņas kopienu īpašības. Dalība atmiņu performatīvajās praksēs divreiz katra gada pavasarī – 16. martā, leģionāru piemiņas dienā, un 9. maijā, Uzvaras dienas svinībās, – liecina par atmiņu vietu noturīgumu kopienu identitātēs.

Atmiņa nav tikai individuāla, tā var kļūt par kopienas veidošanas pamatu. Atmiņas var skaidrot pasauli un veidot robežas starp kopienām. Vai atmiņas spēj veidot arī tiltus starp kultūrām? Traumatiskās pieredzes pārvarēšana un atvērta trauma var sekmēt iekļaujošas sabiedrības attīstību, jo tās veido kopīgu atmiņu ietvaru dalībai pilsoniskajā sabiedrībā.  
 

Daudzi jautājumi bez atbildēm

Atmiņas ir stāsts par šodienu. Pagātnes notikumi ir šodienas cilvēka interpretācija, kas veido versijas un spēj savienot indivīdu ar daudziem citiem, kurus viņš nemaz nepazīst. Vienlaicīgi, veidojot kopienas, piešķirot jēgu tam, kas ar mums ir noticis, atmiņas var kļūt arī par resursu sabiedrības šķelšanai un atmiņu plaisām. 20. gs. politiskās katastrofas veido atmiņu spriedzi, kas nereti var pārtapt par potenciālu politiskai radikalizācijai. Kam jānotiek, lai atmiņu tumšās, skumjās un traģiskās lappuses spētu veidot tiltus starp kultūrām? Kā iespējams veidot sarunu par atmiņu saturu pasaulē, kas nereti apziņā tiek sadalīta melnbaltajos pretnostatījumos, un tās skaidrība ir saprotama tikai “mēs” un “viņi” kopienās? Manuprāt, dialogs par atmiņām nav iespējams bez ilgstošas sarunas par atmiņu dažādību, un šajā procesā jānodrošina atmiņu satura līdzvērtība, līdztiesība un tolerances gaisotne. Tā var izvairīties no “nepareizo” atmiņu etiķetēm un veidot ceļu uz sociālu, kultūras un politisku līdzdalību multietniskā sabiedrībā. Dialogs par atmiņām var notikt arī “piedošanas politikas” ietvaros, kas norisinās vairākās Eiropas valstīs, kas pieredzēja totalitāru režīmu noziegumus un tagad tiecas atcerēties un veidot iekļaujošas atmiņas.

Kolektīvās atmiņas procesi nav statiski, bet ir pakļauti tagadnes politiskajām vajadzībām. Atmiņu saturs nav sastindzis, tas norisinās vidē, kas nemitīgi mainās – top jaunas pilsētu subkultūras, mainās, pārstrukturējas atmiņu kopienas, aiziet un izzūd iepriekšējās, un parādās jaunas atmiņas. Tādējādi diskusijā par atmiņas politiku ienāk svarīgs un dinamisks faktors – politiskā konteksta prasme veicināt vēstures konsensu. Šajā gadījumā debates par vēstures iekļaujošo traktējumu atbrīvojas no pagātnes nemainīguma nastas un pārvēršas par dinamisku plurālisma un konsensa nodrošināšanas procesu, kurā var piedalīties vairāki dalībnieki, tostarp arī konkurējošo atmiņu kopienas.

Monolītas atmiņu kopienas?

Atmiņas politikas mainīguma kontekstā vēlētos minēt dažus, manuprāt, aktuālus izaicinājumus atmiņas politikas attīstībai Latvijā. Par intelektuālu impulsu šīm pārdomām kļuva Aleidas Asmanes nesenais pētījums par Vācijas atmiņu politikas transformācijām saistībā ar holokausta atceres politiku 21. gs. sākumā. Autore pētījumā “Das neue Unbehagen an der Erinnerungskultur” (“Jaunā nepatika pret atmiņas kultūru”, 2013) par būtiskāko izaicinājumu atmiņas politikas destabilizācijai Vācijas sabiedrībā uzskata divus faktorus. Pirmkārt, holokausta atceres politikas sākuma (pēc Otrā pasaules kara) tiešo liecinieku jeb atmiņas politikas “nesēju” aiziešanu, un, otrkārt, multimediālās kultūras veidošanos. Jaunā digitālā kultūra rada tādas atmiņu kopienas, kurām piesaiste atmiņu vietām ir attālināta no koncentrācijas nometnēm, memoriāliem, muzejiem, ainavu elementiem.

Manuprāt, autores noformulētie izaicinājumi ir aktuāli arī mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Hronoloģiski arī Latvijā aug paaudze, kuras etniskā un kultūras identitāte turpina atspoguļot sabiedrības atmiņu kopienu savstarpēju atsvešināšanos, kas turpinās, neskatoties uz valsts atmiņas politiku, kuras mērķis ir konsolidēt atmiņu saturu (Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas Pamatnostādnes 2012-2018).

Diskusijas par atmiņu saturu Latvijā lielākoties tiek veidotas etnisko kopienu ietvaros, kuriem politikas valodā nereti tiek piešķirtas etniski monolītu atmiņas kopienu īpašības. Dalība atmiņu performatīvajās praksēs divreiz katra gada pavasarī – 16. martā, leģionāru piemiņas dienā, un 9. maijā, Uzvaras dienas svinībās, – liecina par atmiņu vietu noturīgumu kopienu identitātēs. Tādējādi etnisko kopienu atmiņu “norobežošanās” regulāri atjaunojas, turklāt šajā procesā norisinās jaunu mantinieku pievienošanās vecajām atmiņu formulām, atmiņu plaisas nostiprināšana. Kā pārnest traumatiskās pieredzes atmiņas uz mazākumtautību jauniešu kopienu, kura aizvien mazāk atceras arī pašu Otro pasaules karu? Kā šai kopienai piedāvāt naratīvu par okupāciju, ja jauniešu identitātē etniskā izcelsme tiek aizvien intensīvāk saistīta ar Krievijas mūsdienu patēriņa kultūras vēstījumiem par diženas impērijas kultūras pagātni?

Patlaban Latvijā atmiņas politika par valsts okupāciju un deportāciju noziegumiem pastāv divās dimensijās: lielākā daļa politikas resursu ir virzīta uz latviešu nācijas spējām arhivēt kādreiz aizliegtas un falsificētas atmiņas, nodrošināt to pētniecības materiālos un mutvārdu telpā. Otrai tendencei raksturīgs tas, ka institucionalizētas atmiņas politikai pievienojas sabiedrības plaša neformāla līdzdalība atmiņu veidošanā un interpretācijā.
 

Dalīties ar traumu

Šis, manuprāt, ir lielākais izaicinājums Latvijas 20. gadsimta atmiņas politikai, kurā dominē Latvijas etniskā vairākuma traumatiskā pieredze. Tā ir piedāvāta visai Latvijas sabiedrībai, kurā pastāv virkne paralēlu, uz pašizolēšanos vērstu tendenču un prakšu, tostarp arī atcerēšanās prakšu, kas palēnina vai bloķē iekļaušanas vēstījuma izplatīšanos un pieņemšanu arī citās, minoritāšu atmiņas kopienās. Līdz ar to veidojas situācija, ko varētu apzīmēt kā atmiņu savstarpēju bloķēšanu. Latvijas mazākumtautību dalība Latvijas 20. gadsimta vēstures atcerēšanās procesā ir cieši saistīta ar latviešu kolektīvās atmiņas traumatiskās pieredzes veidotu nepieciešamību noskaidrot un identificēt savas pieredzes avotu, atbildīgos un vainīgos.

Šai traumatisko atmiņu interpretācijai bieži trūkst paskaidrojoša komentāra, tādēļ tā nekļūst par atvērtu vai iekļaujošu traumu, sekmējot situāciju, kurā daļa mazākumtautību attīsta savu versiju par traumu, izmanto tradicionālus traumatiskā diskursa elementus, piemēram, priekšstatu par nepilsoņu izslēgšanu, nodevību, pakļautību, sociāli ekonomisko ekspluatāciju. Patlaban, kā šķiet, Latvijā tiek veidota vairākuma traumatiskās atmiņas politikas asimetriska versija – vairākuma pieredze ir slēgta un tā sekmē jaunu mazākumtautību pārstāvju neiekļaušanos latviešu atmiņu telpā, tātad veicina jaunu noslēgšanos savās atmiņās, nedzirdot citu atmiņas. Jāatzīmē, ka patlaban Latvijā nepastāv kaut cik noturīgs, plaši mediāli pārstāvēts mazākumtautību atmiņu saturs, kurā mazākumtautību identitāte veidotos kā iekļaujoša versija latviešu atmiņu saturā, ietverot tajā to, ko Aleida Asmane nosauc par “nožēlas politiku” vai “atvainošanās politiku”. To, ka par šādu nožēlas politiku Latvijā nebūt nevalda vienprātība, esmu pārliecinājies dažādās sarunās un radio intervijās.

Mana versija nožēlas politikai ir saistīta tikai un vienīgi ar manu pilsonisko vēlmi attīstīt dialogu par pagātni. Neiegūstot politisku kapitālu, tieši otrādi, to, iespējams, pat zaudējot, es gribētu atvainoties par to, ko izdarīja totalitārais režīms, kas runāja krievu valodā un Staļina laikā, veicot teroru pret savas un citu valstu pilsoņiem, izmantoja sevis leģitimācijai arī krievu kultūras saturu, tēlus un atmiņas vietas, kas ir arī daļa no manas kultūras identitātes. Šī ir mana atvainošanās par to, ka tūkstošiem latviešu un citu tautību represētie, deportētie un nogalinātie, sakropļotie un pazemotie cieta no tiem, kas daudziem joprojām būs krievi, nevis padomju režīms, cik ilgi es arī necenstos nošķirt abus jēdzienus.

 
Demokrātijas kvalitāte un atmiņu dialogs

Manuprāt, līdz šim Latvijā nav veidoti priekšnoteikumi Otrā pasaules kara kritiskai revīzijai mazākumtautību atmiņu politikā. Lielais Tēvijas karš Latvijas mazākumtautību vidū nav kļuvis par Otro pasaules karu. Savukārt latviešu atmiņu saturā dominē upuru ekskluzivitātes un upuru atmiņu hierarhiskās tendences, kas liedz iespēju pavērt traumatisko pieredzi tiem, kuri nav bijuši upuri, bet savā vairākumā nav bijuši arī noziegumu dalībnieki.

Es gribētu pieredzēt Cita traumu kā daļu no manas līdzdalības un iekļaušanās. Izslēdzoša diskursa noturīgums nesekmē arī mazākumtautību “atmiņu pagriezienu” jeb kritiskās debates par saikni ar PSRS militāro, izglītības un kultūras politiku. Tādējādi patlaban Latvijā vēl nav iespējama paškritiska padomju režīma refleksija mazākumtautību vidū, to nesekmē arī Krievijas varas pagātnes interpretācijas. Būtisks priekšnoteikums situācijas maiņai ir arī Latvijas atmiņas politikas oficiālā vēstījuma modelēšana iekļaujošo traumu virzienā. Šīs metamorfozes priekšnoteikums ir politiskās leksikas pārmaiņas, iekļaušanas un piederības idejas pārtapšana par politiskās dienaskārtības prioritāti. Tādējādi atmiņu plurālisma un iekļaušanas politika ir cieši saistīta ar dalību demokrātiskās kultūras procesos, kurā minoritātes, arī “atmiņu minoritātes” spēj atrast un īstenot savu atmiņu vietu – horizontāli un iekļaujoši, bez hierarhiju veidošanas. Tā Latvijas sabiedrība spētu izdarīt pirmo un būtisko soli kopīgas vēstures izpratnes veidošanai, kas mazinātu falsificētu un atraktīvu versiju konkurētspēju. Apstākļos, kad multimediālā, digitālā kultūra veido vairākas alternatīvas realitātes un procesus, kuros var dzīvot ārpus nacionālās valsts pamatnostādnēm, kopīgas atmiņas kā visu grupu atmiņu atzīšana kļūst par demokrātijas kvalitātes priekšnoteikumu.